VIDEO: Valmierā nofilmēts lācis, kurš "ļepato pakaļ hotdogam"

Latvijas mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš "Kas Jauns Avīzei" komentē: “Latvijā tādu gadījumu jau ir diezgan daudz, un Valmieras apkārtne ir raksturīga lāču vieta. Tas nepārsteidz.”

Pētnieki vāc matu paraugus

Varētu šķist, ka gadījumu, kad pamanīti lāči, kļūst arvien vairāk. Viena no Ozoliņā versijām – mūsdienās ir plašākas iespējas filmēt kaut vai ar telefonu un dalīties ar video, tomēr viņš nenoliedz, ka arī lāču varētu būt vairāk.

“Mēs vēl turpinām datus vākt un salīdzināt. Līdz šim vērtējām, ka varētu būt apmēram 30 lāču, kas gada laikā uzturas Latvijā. Ar Vides aizsardzības fonda finansējumu esam sākuši pētījumu ar diezgan precīzu, zinātnisku metodi – DNS analīzes no lāča atstātajām liecībām, piemēram, matiem, kas ir izplūkti.”

Šādus paraugus var iegūt vietās, kur lāči uzklupuši bišu stropam vai netīši izplūkuši sev apmatojumu, rāpjoties ābelē. Tiek arī uzstādītas speciālas matu lamatas. “Darbs notiek, un, cerams, drīzumā varēsim pateikt vismaz minimālo lāču skaitu, kas pie mums ir,” teic pētnieks.

Saglabāt mieru un atkāpties

Sastopoties ar savvaļas dzīvnieku, īpaši lāci, var pārņemt bailes, ka zvērs tūlīt uzbruks, taču Ozoliņš mierina, ka tā īsti nav un galvenais ir saglabāt mieru: jācenšas paniku apslāpēt un mierīgi atkāpties. Katrā ziņā nevajag strauji bēgt vai tuvoties lācim. Vislielākās briesmas draud, ja sadomā ķepaini barot. “Barības dēļ lācis ir gatavs uz daudz ko,” brīdina Ozoliņš.

Arī lācis cenšas ieturēt distanci starp sevi un divkājainajiem ērmiem. Pārpratumi var gadīties, ja zvērs migrē no vienas vietas uz citu. “Ja lācis atduras pret pilsētu, viņš ne vienmēr zinās, kā tai apiet apkārt, un var apmaldīties. Bet atšķirībā no Dienvideiropas šeit pilsētas lāčus nepiesaista,” saka Ozoliņš.

Mēraukla vides labklājībai

Kopumā lielo plēsēju populācija Eiropā un arī Latvijā gadu laikā ir augusi. Nesen Vāciju pārsteidza vilku bars, kas apmeties pamestā kara bāzē, pāris pelēču pamanīti pat Nīderlandē un Dānijā.

“Kopš deviņdesmitajiem notiek mērķtiecīga lielo plēsēju aizsardzība. Tas notiek ar dažādām metodēm – ierobežotas medības, citās valstīs dibina speciālas aizsargājamas teritorijas, pārejas pāri maģistrālēm,” norāda Ozoliņš.

Lāči, vilki un citi lielie plēsēji, būdami pašā dzīvnieku piramīdas augšgalā, ir labs rādītājs kopējam ekosistēmas stāvoklim. Ja šiem zvēriem klājas labi, tas nozīmē, ka arī dzīvniekiem zem viņiem viss ir kārtībā.

“Tāpēc, neskatoties uz to, ka viņi cilvēkiem sagādā problēmas, šo dzīvnieku klātbūtne no vides skatupunkta tiek augstu novērtēta,” piebilst Ozoliņš.