foto: Ģirts Gertsons
Stāsts par Tomsonu ģimeni, kas izveidojusi muižiņu ar 300 trušiem: "Nav vienkārši, taču ekskluzīvi un veselīgi"
Dažs trusis pat alkst uzmanības, stāsta saimnieks Lauris.
Novadu ziņas
2019. gada 21. aprīlis, 06:25

Stāsts par Tomsonu ģimeni, kas izveidojusi muižiņu ar 300 trušiem: "Nav vienkārši, taču ekskluzīvi un veselīgi"

Dace Ezera

Kas Jauns Avīze

Liepājas–Rīgas šosejas malā, Kalvenes pagasta "Eglaiņu" mājās, izveidota Trušu muiža, kur saimnieko Tomsonu ģimene – mamma Signe, tētis Lauris, 15 gadus vecais dēls Roberts Orests un vienpadsmitgadīgais dēls Patriks.

Šajās Lieldienās priecāties par trušiem viesi aicināti jau trešo gadu. “Viss sākās gluži nejauši pēc mūsu liellopu audzēšanas karjeras – sapratām, ka to pāris hektāru liellopiem ir par maz. Bija pauzīte, un man rokās nonāca žurnāls, kurā izlasīju par trušu audzētājiem Talsu pusē. Gāju pie vīra un teicu: viņi var, kāpēc mēs nevaram?” atceras Signe.

Būs zaķīšu pirtiņa

foto: Ģirts Gertsons
Truškopība Laurim un Signei Tomsoniem kļuvusi par dzīvesveidu.

Jau pēc pāris dienām klāt bija pirmie šķirnes truši, un viss turpinājās milzu tempā. Tomsoniem truškopība iepatikās un joprojām aizrauj, sezonas laikā skatīt garaušus brauc gan mūsējie latvieši no visiem novadiem, gan ārzemnieki.
Tomsoni tika galā bez milzu ieguldījumiem, paši par saviem līdzekļiem. Viņuprāt, nav ieteicams aizrauties ar kredītiem. Ģimenei truškopība kļuvusi par dzīvesveidu, arī abiem dēliem.
“Mums ir izveidots arī aploks, kur ar kaziņām var draudzēties, tās audzējam pārsvarā tādēļ, lai izēd zālīti kalnainajā apvidū, kur mums ir mājas. Ir trušu viesnīca, trušu bērnudārzs, un būs arī zaķīšu pirtiņa, kur ideju esam aizguvuši no Viļa Plūdoņa dzejoļa,” stāsta saimniece.

Tikpat dažādi kā cilvēki

Lai laistu aplociņos, trušus īpaši atlasa, un aplūkot tos var tikai saimnieku klātbūtnē. Izkārtojumus sētiņās regulāri maina, lai būtu interesantāk. “Ir stereotips, ka truši ir ļoti tramīgi, bet, tāpat kā mēs, cilvēki, esam dažādi, arī trusis ir tāds. Ne jau visus var vadāt pa pasauli. Mēs atlasām tādus, kuriem ir mierīgāks raksturs. Dažs labs pēc cilvēku uzmanības ir izslāpis, cits pat gaida, ka kāds nāks pabužināt. Laika gaitā tādi trusīši atlasās,” priecājas "Trušu muižas" saimnieks Lauris un smej, ka garaušu skaits esot nenosakāms – grozās ap trim simtiem.

Strādājot acis mirdz

Tomsoni uzrakstījuši projektu mazo lauksaimnieku atbalstam, lai iegūtu 15 000 eiro, par to izveidojuši dziļurbumu un tagad iekārtos trušu kautuvi – lai būtu arī īsta ražošana.
“Trušu audzēšana prasa, lai no dzīvnieka viss būtu izmantots maksimāli – izklaide, kažokādas, gaļa. Pašiem mums ļoti pie sirds ir trušu tūrisms. Mēs ļoti mīlam trušus – to vienkārši pat nevar izstāstīt. Tā nomierinošā smarža, kad pēc darba dienas ieej trušu mājā! No pamatdarba man acis vairs nespīd (Signe ir Kalvenes pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja – D.E.), bet, kad sāku runāt par trušiem, jūtu pati, ka mirdz. Tas ir bezgala interesanti – šķirnes un krustošana, uzvedība un tas, kas piedzimst,” stāsta Signe.

Tas nav vienkārši

foto: Ģirts Gertsons
Kopumā saimniecībā ir ap 300 trušu.

Latvijā ir divas trušu audzētāju biedrības, no kurām Tomsoni iegādājas dzīvniekus, bet ļoti daudz jāpērk arī no ārzemēm, lai neveidotos tuvradniecība. Laba sadarbība izveidojusies ar Lietuvu, jo klimatiskajā ziņā kaimiņvalsts ir ļoti līdzīga Latvijai un nav tik lielas pārcelšanās grūtības. Tālu nevar vest, trusis varot nepārdzīvot pārcelšanos arī tepat, dažu kilometru attālumā.
“Trusis izmaksā ļoti dārgi, un daudzi audzētāji sāk ar iziešanu caur Rīgas Centrāltirgu – o, es pēc mēneša būšu bagāts! Tā tas nav un nevar būt. Tik cimperlīgs dzīvnieks ir jāpameklē,” brīdina Signe.

Truši gan ēd visu, ko dod, bet pamatu pamats ir siens. “Mēs esam atteikušies no zaļbarības, jo tā rada liekas problēmas. Trusī jāiegulda darbs, laiks, bet risks, vienalga, ir, ka kaut kas var kaitēt vēderam. Audzējam trušus kopš 2012. gada, bet tik un tā vēl visu nezinām,” atzīst Signe.

Ekskluzīvi un veselīgi

foto: Ģirts Gertsons
Nekas neiet zudumā - no trušu ādas top, piemēram, piekariņi , rāda Signe.

Tomsonu trušiem esot skaista, bāla gaļa, jo tie ātri uzauguši un labi ēduši. Taču valdot stereotips – fui, sausā trušu gaļa! Tāpēc jāmeklē dažādi piebarošanas varianti, lai gaļu padarītu mīkstāku un kvalitatīvāku. Piemēram, ja pirms kaušanas dod egļu skujas, tas piešķir gaļai medījuma smaržu. Truša gaļa ir gan ekskluzīva, gan veselīga – tajā ir maz holesterīna. Ir iecere fasēt zīdaiņiem vērtīgo truša malto gaļu (to var piedāvāt no pusgada vecuma).
Ja trusi neizmanto kulināriem nolūkiem, tie dzīvo vairāk nekā desmit gadus. Tomsoni dzirdējuši, ka Rīgā uz balkona kāds nodzīvojis 14 gadus. Kauj trusi četru līdz piecu mēnešu vecumā.
Kur vien ģimene brauc tirgoties, tur līdz ar dzīvajiem trušiem ir ādas izstrādājumi. “Nereti uzklausām replikas: dzīvs trusis un blakus izstrādājums. Gribas paprasīt: kāpēc liec vienos iepirkuma ratos tualetes papīru un desu? Doma ir tā pati,” atklāti ir Tomsoni. No ģērētas trušādas top auskari, telefona piekariņi, matu stīpiņas, matu gumijas – viss, ko vien var izdomāt. Zaķu ļipiņas pie atslēgām pērk kungi, bet dāmas tās liek pie somiņām. Truša ķepa ir veiksmes talismans.

Kamēr dzīvo, tikmēr karaliski

Pašlaik neizmantotas paliek tikai trušu spiras, kas ar dārzkopību nodarbinātiem pilsētniekiem ir ļoti pieprasīts produkts. “Šajā brīdī paši nevaram visu apgūt. Bet rozēm trušu mēsli ir vērtīgi – tie nenodedzina ziedlapiņas, bet tajā pašā laikā baro,” atklāj Lauris. ”Mūsu princips ir – kamēr trusis pie mums dzīvo, tikmēr dzīvo karaliski. Bet, kad pienācis visam savs laiks, karaliski viņš aiziet citās dimensijās,” uzsver saimnieki. "Trušu muižas" labumus var iegādāties divreiz nedēļā Liepājā, zemnieku tirdziņā Skuju ielā, var arī laimēties sastapt Tomsonus tirdziņos visā Latvijā.