Tūkstošiem britu ikdienā joprojām skatās melnbaltu televīziju
Vairāk nekā 7000 ģimeņu Lielbritānijā joprojām skatās melnbaltu televīziju, kaut arī jau 1967. gadā sākās krāsu laiks, un šādus televizorus veikalos sen vairs netirgo. Iemesls ir televīzijas licence, kas Apvienotajā Karalistē ir obligāta visām mājsaimniecībām, kas skatās tiešraidi, turklāt ne tikai pa televizoru, bet izmantojot jebkuru citu ierīci, piemēram, datora monitorā.
Iemesls ir taupība – krāsu televizoram licence maksā 150,5 mārciņas (169 eiro) gadā, melnbaltajam – 50,5 mārciņas (56,7 eiro). Vēl 2000. gadā Britānijā bija 212 000 melnbalto licenču.
Licences maksa par sabiedrisko apraidi ieviesta kopš 30. gadiem (vispirms tikai radio), lai finansētu BBC, vienlaikus nodrošinot tā neatkarību. Visu naudu saņem BBC un tērē pēc vajadzības, publicējot atskaiti gada pārskatā.
TV Licencing dienests gan nesūta uz mājām inspektorus pārbaudīt, cik moderns ir televizors, ticot televīzijas skatītāju godīgumam. Noteikt, vai kāds nemaksātājs vispār skatās televīziju, gan ir iespējams, šim nolūkam pa ielām braukā furgoni ar īpašu aparatūru. Pārkāpējiem draud sods līdz 1000 mārciņām (1124 eiro) un juridisko izdevumu piedziņa.
Biežākā atruna ir – es šeit nedzīvoju. TV Licencing ironizē, ka šādi bieži attaisnojas kungi apakšveļā, apgalvojot, ka tikai ienākuši pabarot suni kaimiņu prombūtnes laikā.
Reiz kāds inspektors piezvanījis pa telefonu, lai pārbaudītu ziņas, ka šajā mājā nav TV licences. Klausuli pacēla kundze, kura skaidroja, ka ģimene te ievākusies tikai pirms dažām dienām, bet jaunā licence ir iegādāta – šķiet, esot nolikta antresolā, pa kreisi, sarkanā mapē.
Inspektors lūdzis nosaukt dokumenta numuru, bet sācis raudāt sievietes bērns, un viņa lūgusi pārzvanīt pēc 15 minūtēm. Inspektors atkal piezvanīja pēc dažām stundām, šoreiz atbildēja kungs, sakot, ka licenci nopirkusi sieva un viņš nezina, kur tā nolikta.
Antresolā, sarkanajā mapē pa kreisi – informēja inspektors. Pēc īsa klusuma vīrietis atzina: “Es zināju, ka jums ir kaut kādas speciālas tehnoloģijas, lai izsekotu nemaksātājus, bet nezināju, ka tik precīzas!”
Latvijā par līdzīgas maksas ieviešanu tālāk par runām nav tikts. Tādējādi pagaidām sabiedriskajā televīzijā un radio jāsamierinās ar reklāmām, un, dalot valsts budžetu, politiķi var atspēlēties par viņiem nepatīkamiem sižetiem.
