Patversmju darbiniekus sanikno kāzinieku joprojām populārā tradīcija

Taču bieži it kā brīvībā palaistie putni ir nolemti nāvei. Visu dzīvi pavadījušas būrī, dūjas nespēj ne par sevi parūpēties, ne atrast ceļu mājup.

Vairs nekad nelidos

“Ja putns jau gandrīz nāk klāt un meklē palīdzību, tas nav normāli. Viņi jau īsti labi nelido, tie ir audzētavu baloži, kas sēž būros. Neviens par viņiem tā īsti nedomā,” pārdomās par apšaubāmo tradīciju ar Kas Jauns Avīzi dalās Simona Grundule, kura jau 20 gadus vada Tukuma dzīvnieku patversmi un tagad aprūpē arī balodi.

Cietušo putnu uz Tukumu nogādāja Simonas draudzene, kura putnu pamanīja Rīgā. Baltajam balodim kaķis norāvis asti, un tas spārnos necelsies vairs nekad. Bija arī otrs, bet no tā palikušas tikai spalvas un asinis. 

Šķīvis vērtīgāks par dzīvību

Tas patversmē nav pirmais nelaimē nonākušais putns. Grundule ir sašutusi: “Par nomātiem traukiem, kuri ir saplēsti pēc svinībām, ir jāmaksā. Vai tad šis balodis būtu mazāk vērtīgs par kafijas krūzi vai šķīvi? Šeit mēs runājam par atbildību. Paņem dzīvu radību rokās, pamet, un, ko tu domā, kur viņa paliek?”
Balodis, lai arī vairs nelidos, atrodas drošībā, un Grundule cer, ka izdosies atrast labvēli, kas gribētu par putnu rūpēties: “Meklēju viņam tagad mājas, noteikti došu lietpratējam. Tagad viņš jau smuki ēd, rakņājas smiltiņās, un viss ir kārtībā. Mēģināsim iekārtot, lai savu mūžu varētu nodzīvot, cik nu viņam ir palicis.”
Patversmes vadītāja neslēpj neizpratni par tradīcijām, kuru pamatā ir savas laimes celšana uz citas radības ciešanām: “Es par to brīnos. Tas ir tāpat kā balonus palaist gaisā. Mēs runājam vidi, par nepiesārņošanu, pavasara talkā pa krūmiem vācam mēslus un tajā pašā laikā laižam gaisā lukturīšus un balonus. Tie nekur nepazūd, bet paliek pīles vēderā vai kādam dzīvniekam ap kaklu.”

Kamēr ir pieprasījums

“Ja nebūs pieprasījuma, nebūs piedāvājuma. Ja no šīm dūjām atteiksies, varbūt viņas vairs nevairos,” uzskata Grundule.

SIA Kāzu aģentūra direktore Dace Miezīte Kas Jauns Avīzei stāsta: “Mums pāri ik pa laikam par šo jautā. Mēs stāstām, ka patiesībā šie baloži atpakaļ neaizlido.” Protams, ir sporta baloži, kas ir īpaši apmācīti, lai noteiktā attālumā spētu atrast mājupceļu, tomēr tādus ir grūti atrast.

Miezīte nepatīkamo patiesību par daudziem kāzu dūju tirgotājiem uzzinājusi pirms desmit gadiem no kādas cirka mākslinieces. “Viņa man stāstīja, ka baložu tirgotāji saka, ka viņi lido atpakaļ, bet patiesībā mānās,” atceras Miezīte. “Man arī ir zvanījuši un ļoti pārliecinoši stāstījuši, ka putni atgriežas. Es saku – nē, paldies, es tam neticu.”

Kāzinieku pieprasījumu pēc putniem un, pašiem nezinot, to ciešanām, Miezīte skaidro ar nezināšanu un izdomas trūkumu: “Pāri, kuriem nav ideju, nav organizatoru, domā, ko kāzās darīt. Nu, palaidīsim baložus.”

Dabīgā atlase

Interneta portālā ss.com ir ļoti viegli atrast sludinājumus, kuros pārdod skaistus, baltus baložus, ar kuriem izdaiļot kāzu ceremoniju. Un turklāt lēti – pat par nieka desmit eiro gabalā.
“Viņi atgriežas mājās, jo tā ir vieta, kur viņi barojas. Jā, 85% no visiem putniem atgriežas. Neteikšu, ka visi simt, jo var notikt neparedzētas situācijas. Baloži var apmaldīties vai kļūt par upuri plēsējam,” klāsta Svetlana, kura tos tirgo par 15 eiro.

“Pat izlaižot treniņlidojumā, ir gadījumi, kad kāds plēsējs uzbrūk mūsu baložiem – tieši acu priekšā, un tu gaisā nekādi nevari palīdzēt. Tās ir reālas situācijas, kurās darbojas dabīgā atlase. Bet būtībā lielākā daļa izlaisto baložu atgriežas, esam apmierināti gan mēs, gan klienti.” 

Par citiem galvot nevar

Svetlana apgalvo, ka piedāvā pasta baložus, kuri ir pieradināti pie barošanas vietas: “Pakāpeniski trenējam putnus uz attālumu – sākumā 50 metrus no barošanas vietas, tad jau divus kilometrus, desmit kilometrus. Tas nav tik vienkārši kā izlaist balodi 50 kilometru attālumā, un viņš tev atlidos. Protams, nē, ir jāstrādā.”

Svetlanai ir teikts, ka tas ir cietsirdīgi, taču viņa uzstāj, ka šie ir pasta baloži, kas labi orientējas, aplido divus vai trīs apļus virs jaunlaulātajiem un dodas atpakaļ precīzi uz vietu, kur tiek baroti.
Reizēm esot jāgaida trīs dienas, kamēr balodis atgriežas, citreiz pēc 20 kilometru mājupceļa putni jau ir priekšā. “Tas ir mana vīra hobijs kopš bērnības, un es to cienu,” piebilst Svetlana, atzīstot, ka par citiem galvot nevar.