Pūķu Jānis aiziet, atstājot Rucavai muzeju

Jānis bija izveidojis un vadīja pagasta tautas instrumentu muzeju, kurā savākti aptuveni 50 eksponātu no dažādiem laikiem un vietām. Kolekcija nekur nezudīs, to pieskatīs muzikanta pēdējā aprūpētāja Maija Kāpostiņa.

Arī Jānis pats bija liels dziedātājs un muzikants – prata spēlēt vismaz septiņus mūzikas instrumentus, zāģi ieskaitot, rakstīja dziesmas, bija nodibinājis vietējo kapelu "Paurupīte".

Viņa ģimeni no Latvijas izsūtīja jau pirmajā padomju okupācijas gadā – tēvs, arī Jānis Pūķis, bija virsmežzinis un aizsargu virsnieks. Puikam tolaik bija tikai septiņi gadi, un 17 gadus viņš pavadīja Sibīrijā. Paveicās, ka aizveda pa Jeņiseju uz dienvidu pusi, kur nebija tik auksts.

1947. gadā Jāņa māte nolēma bēgt uz Latviju, taču viņus notvēra, mammai piesprieda 16 gadus katorgā. Dēls pie viņas varēja tikt, tikai iestājoties ogļraču skolā, pēc tam zelta raktuvēs Sajānu kalnos bija jāatstrādā četrus gadus. Latvijā viņiem izdevās atgriezties 1958. gadā.

Sibīrijā Jānis iemācījās spēlēt ermoņikas, viņa kolekcijā palikusi bieza grāmata, pierakstīta ar častuškām, arī bezkaunīgām. Vēlāk, jau Rīgā dzīvodams un strādādams par aviomehāniķi, viņš sāka krāt un remontēt mūzikas instrumentus.

Pēc PSRS izjukšanas zaudējis darbu, Jānis trīs gadus Līvu laukumā spēlēja kā ielu muzikants, vienreiz pat nodziedājis vienu dziesmu kopā ar toreizējo prezidentu Gunti Ulmani.  
Pēc pārcelšanās uz Rucavu seno tautas mūzikas instrumentu muzejs ierīkots Zvanītāju mājās, kur Jānim bija ierādīta maza istabiņa – tajā dzimusi dziesminieka vecmāmiņa. Jānis pats ierīkoja lielās telpas ventilāciju, lai instrumenti neaizietu bojā, izgatavoja plauktus, sagādāja mēbeles. Muzeju apmeklējuši latvieši no visiem novadiem un arī ārzemnieki. Jānis katram apmeklētājam iedeva instrumentu, lai spēlē līdzi.

Mantinieki aizgājējam palikuši tālu prom no Latvijas – Krasnojarskā dzīvo 57 gadus vecā meita Tatjana un mazdēls Andrejs. Jānis apprecējās Sibīrijā divdesmit gados, tomēr sieva Olga Latvijā neiedzīvojās.

“Ko lai Latvijai vēlu simtgadē? Lai piedzīvo vēl citu simtgadi bez deportācijām un okupācijām!” savā pēdējā intervijā teica Pūķu Jānis.