Principi viņam bija svarīgāki nekā izdevīgums. Politiķis leģenda - Eduards Berklavs

Cīnoties pret šovinistisko politiku Latvijā, Berklavs parasti atsaucās uz Ļeņina darbiem. “”Partijas praktiskajai rīcībai nav bijis nekā kopīga ar tām teorijām, uz kurām tā balstījās, tādēļ pret tādu politiku cīnījos legāli, vienmēr minot Ļeņina darbus nacionālajā jautājumā.”

Berklavu vainoja partijas graušanā un buržuāziskajā nacionālismā. “Prasīju, lai parāda man, kur esmu pārkāpis Ļeņina nacionālo politiku, un apgalvoju, ka varu pierādīt – katrs mans pasākums ir motivēts ar Ļeņina nostādnēm šajos jautājumos. Ļeņins ir rakstījis: katrā nacionālā republikā vajag izstrādāt kodeksu par savas nacionālās valodas lietošanu.

Kodeksu var izstrādāt tikai vietējie, un partijas uzdevums būtu kontrolēt, kā to kodeksu izpilda. Par valodu Ļeņins arī rakstīja, ka lietvedības valodai visās organizācijās – gan partijas un padomju, gan sabiedriskajās – ir jālieto vietējā valoda. Tāpat arī darbvedības valodai visās iestādēs ir jābūt vietējai valodai, vadošos amatos lielākoties jābūt vietējās tautības cilvēkiem un ka milicijā, prokuratūrā un tiesās var strādāt tikai vietējie. Tā rakstīja Ļeņins. Es, protams, Ļeņina rakstīto pieņēmu kā pamatu un sāku darboties pilnīgi legāli un atklāti. Beigu beigās pilsētas partijas komiteja pieņēma lēmumu, ka jāmācās latviešu valoda. Ja viņi divu gadu laikā nevar apgūt šo prasmi, tad vadītājam ir jāskatās, vai darbinieks var strādāt darbu, kas saistīts ar cilvēku apkalpošanu. Tādu lēmumu beigu beigās pieņēma arī partijas Centrālās komitejas birojs.”

Laika gaitā Berklavam arvien vairāk radās šaubas par boļševiku īstenotās politikas tiesiskumu. “Sapratu, ka Padomju Savienībā notiek neierobežota darbaļaužu ekspluatācija. Man jau radās šaubas, vai viss notiekošais nav lielu kļūdu un noziedzību ķēde, kurā vainojami pat visaugstākie vadītāji. Sapratu, ka nedrīkst visu vainu uzvelt Staļinam un viņa vistuvākajiem līdzdarboņiem. Neticēju, ka daži Hruščova jauninājumi spēs dzīvē kaut ko radikāli grozīt, un sāku šaubīties, vai Hruščovs pat vēlas kaut ko grozīt politiskajā sistēmā, jo viņam pašam rokas bija aptraipītas miljoniem nevainīgu cilvēku asinīm jau kopš tiem laikiem, kad viņš vadīja lielo tīrīšanu Ukrainā.”

Eduarda Berklava aktivitātes nacionālajos jautājumos nevarēja palikt nepamanītas, un sekoja neskaitāmas sūdzības uz Maskavu. Kad 1959. gadā Rīgā vizītē bija ieradies PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs, viņš sašutis jautāja Berklavam:  “Kas jūs esat – ienaidnieks vai godīgs  cilvēks? Pielūkojiet! Ja esat ienaidnieks, mēs jūs noslaucīsim no zemes virsas, bet, ja esat godīgs cilvēks, to jums vēl vajadzēs pierādīt!”

Drīz no Maskavas ieradās speciāla komisija, lai pārbaudītu, kas Latvijā īsti notiek. Komisija secināja, ka Latvijā atplaukst buržuāziskais nacionālisms un galvenais vainīgais ir Berklavs, kurš izkropļo Ļeņina nacionālo politiku. Interesanti, ka Maskavas lielie priekšnieki vēl deva Berklavam pēdējo iespēju, proti, viņam jānožēlo savi politiskie grēki un jāatzīst kļūdas. Tādā gadījumā Berklavs netiks sodīts, turklāt saglabās savus agrākos amatus un varēs turpināt partejisko karjeru. Tomēr Berklavs atteicās to darīt, labi apzinoties, ka sekos represijas.