Lucavsalas dārzos izdzīvo senvēsturi
Prom no Rīgas trokšņiem Lucavsalas stūrītī slēpjas biedrība Latvijas Arheoklubs – iespēja izbēgt no pilsētas kņadas un iegūt nelielu ieskaitu mūsu seno senču dzīvē. Kaut ar vienu kāju dienu pavadīt dažus gadu tūkstošus senā pagātnē.
Nezinātājs pavisam viegli var paiet garām, jo apkārt teritorijai sēta apklāta ar zariem un kokiem, var šķist, ka īpašums pamests. Taču dārza otrā pusē kāds cītīgi darbojas – kluba biedrs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja galvenais glabātājs un arheologs Artūrs Tomsons, māliem nolipis, labo maizes krāsni.
Dzīvā vēsture
“Sveicināti Arheoklubā!” viņš līksmi uzsauc, turpinot darbu. Tas nav viegli, lai krāsns būtu kvalitatīva, jāvelta pietiekami laika un pūļu, lai, krāsni kurinot, tā augstajā temperatūrā neplaisātu un nebūtu jālabo.
Kamēr Artūrs ar māliem pielabo krāsni, mēs palīdzam vākt zarus, lai, tos dedzinot, sāktu krāsniņu pamazām iesildīt. “Nedrīkst pārāk ātri kurināt, citādi viss kas neparedzams var notikt,” pamāca arheologs. Par to arī pārliecināmies vēlāk.
Latvijas Arheoklubs dibināts 2015. gada 23. novembrī, pirms tam zināms kā entuziastu grupa, kas darbojas kopš 2009. gada ar mērķi atdzīvināt interesi par Latvijas vēsturi un tradicionālo dzīvesveidu un popularizēt eksperimentālo arheoloģiju.
Arheokluba nomāto dārziņu teritorijā Lucavsalā notiek vairāku tematisku zonu, sadalītu pa vēstures posmiem, izveide – no akmens laikmeta līdz viduslaikiem. Šovasar šeit jau otro reizi rīkota Baltijas eksperimentālās arheoloģijas vasaras skola, uzņemta grupa bērnu, kuriem ir grūtības mācīties, bijuši divi viesi no ārzemēm – Vācijas un Ungārijas.
Uz ārzemēm pēc krama
Kad plaisas apstrādātas, iekurs savākts un aplikts ap krāsni, laiks zaru kaudzei piešķilt uguni un svaigo māla kārtu apdedzināt. Svarīgs Arheokluba darbības elements ir eksperimentēšana. Kāpēc gan iekurt uguni ierastā veidā, ja var pamēģināt ko jaunu?
Ar kramu vienā rokā un sauju smilgu otrā Artūrs iznāk no netālajiem krūmiem: “Pamēģināsim šoreiz kā iekuru šīs smilgas.”
Artūrs apsēžas uz celma un sāk šķilt nelielu metāla gabalu pret kramu. Dzirksteles lido uz visām pusēm, uguns pagaidām nav. “Šis krams skaitās labs. Apkārt tāds nemētājas, bet šķiļot es tāpat nedaudz to bojāju,” par saviem darbarīkiem stāsta arheologs.
Latvijā laba krama īsti nav vispār, pēc tā Artūram vajadzēja doties pie mūsu kaimiņiem: “Latvijas teritoriju ledājs nez kāpēc nedaudz apdalīja, toties Dienvidlietuvā tā ir, cik uziet. Grants karjerā mazliet parocies, un ir. Latvijā krams ieceļoja viduslaikos ar Hanzas kuģiem, kur to izmantoja kā balastu. Pie mums atrastais ir importa krams un šausmīgi sliktas kvalitātes, ar iekšējām plaisām.”
Rezervei maģija
Dzirksteles tikmēr lido, bet, lai arī cik labs būtu krams, uguns vēl nav, vējainā diena arī par labu nenāk. Pēc vairāku minūšu cenšanās eksperiments augļus nenes. “Nu jā, skaidrs. Ar smilgām nesanāks, bet mums vēl ir maģija,” smej Artūrs, ugunskuru beigās iededzinot ar šķiltavām.
Kopumā šādas krāsns izveide aizņem pietiekami daudz laika. Mūsdienu cilvēks ir steidzīgs, visu vēlas ātri un uzreiz gatavu, viņa uzmanību noturēt ir ārkārtīgi grūti.
Senatnes dzīvesveidā tas nestrādā, ja grib labu rezultātu, jāvelta pietiekami daudz laika. Arī šeit jāsagatavo pats māls, tas kārtīgi jāizmīca, ar rokām to pietiekami efektīvi tādam apjomam nevar izdarīt – jādarbojas ar kājām, lai nav defektu. Mālu masai šoreiz piejaukta kūdra, lai nav “pavisam pliks”.
Rūpīgi pieraksta
Var redzēt, ka Arheoklubs Artūram nav tikai izklaide. Visas dienas laikā viņš notiekošo cītīgi pieraksta burtnīcā, atzīmējot laiku, paskaidrojot veiktās darbības un raksturojot rezultātus. “Cikos mēs uguni iekurinājām? Bez piecpadsmit trijos,” teic arheologs.
Tepat blakus atrodas cita krāsns, neierasta izskata, kā Artūrs skaidro, tāda, kas darbojas pati, ar dabīgo vilkmi. Blakus ir ādas plēšas, bet tikai skata dēļ, jo īsti nav vajadzīgas.
“Tā ir tīra fizika! Pagājušajā gadā biju Vācijā uz semināru –bronzas laikmeta mīļotāju tusiņš. Tur šādu pamēģinājām uztaisīt. Šāda krāsns pat nav īsti jāžāvē, var uzmanīgi kurināt uzreiz. Te ir mēģinājums to atdarināt – kā zināms, arheoloģiskam eksperimentam jābūt atkārtojamam pēc apraksta, un te ir pierādījums, ka tā lieta strādā. No tīri cilvēciskā viedokļa, protams, mazliet smieklīgi, ka mēs divus gadus ņēmāmies ar plēšām, muguru lauzdami, būtu zinājuši agrāk,” smejas Artūrs. “Bet no izziņas viedokļa secība jau sanāk pareiza.
Šādā krāsnī ir vienkārši trīs caurumi attiecīgā leņķī, un skurstenītis degšanas procesā pats velk gaisu iekšā un pats smuki kausē metālu.”
Eksperimentē ar kremāciju
Roka izmēģināta arī senlaiku apbedīšanas tradīcijām veltītos eksperimentos – protams, bez aizgājējiem, bet citādi ar visām pārējām sastāvdaļām. Ir pat veikti daži kremācijas eksperimenti, lai labāk saprastu to materiālu, ar ko jāsaskaras arheologa darbā, kur dedzināti trauki, metāla izstrādājumi, liellopu kauli un pat vairogs. “Uz mani jau dalībnieki pukojās – trakais, labu vairogu sadedzināji,” atceras arheologs.
“Toties tagad daudz labāk zinu, kādā temperatūrā veidojas vai neveidojas uguns patina uz dzelzs priekšmetiem, kādā krams kļūst pilnīgi balts. Par šo šogad arī referēts Eiropas arheologu kongresā ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu,” skaidro Artūrs.
Aiz koka zālē slēpjas savāds akmeņu formējums – līdzīgus Latvijā dēvē par velna laivām. “Skandināvu bronzas laikmeta apbedīšanas tradīcija. Kurzemē dažas ir, tagad viena miniatūra atpeldējusi arī uz Lucavsalu,” komentē Artūrs.
Arheoklubā vietas ir itin daudz, tāpēc eksperimenti izplešas arī dārzniecībā. Viens no mēģinājumiem bija audzēt krāsu mēli (Isatis tinctoria) – jūras piekrastes lakstaugu, no kura varētu iegūt zilo krāsu.
Rudenī no stādiem nekas daudz nav palicis, bet vasarā bija diezgan sakuplojis, tikai ar šīs vasaras milzu karstumu daļa “aizgāja pa pieskari”. Tomēr sēklas nākamajai sezonai ir savāktas.
Neizmantotais potenciāls
Vēstures lekciju pārtrauc blīkšķis no maizes krāsns. Tiesa gan, šķiet, ka Artūrs to jau gaidīja: “Zari pārāk strauji aizdegās, un par lielu temperatūra. Cerēsim, ka pārāk strauji neatdzisīs, jāiet nostumt tālāk no krāsns degošais materiāls.”
Ja, mālu dedzinot, tas atdziest pārāk ātri, mitrums, kas sakrājies iekšā, ar lielu spiedienu laužas ārā un rodas nelieli sprādzieni, kuri māla lauskas var aizmest vairāku metru attālumā. “Kamēr nelido pārāk lieli gabali, viss ir kārtībā,” vēsturnieks nesatraucas.
Uzmanot uguni, kas sāk pieņemties spēkā, Artūrs izskaidro Arheokluba uzdevumu: “Ideja, sākot šeit darboties, bija vispirms izglābt dārziņus no daudzstāvu apbūves idejām, kas laiku pa laikam uzvirmo Rīgas domē. Mūsu mērķis ir parādīt, ka ar kvalitatīvām zināšanām un saturisku pieeju arī tādas degradētas teritorijas atdzīvojas, un piedāvāt pašvaldībai šo lietu attīstīt. Mūsu pilsēta, vēstures skolotāji un skolēni būtu tikai ieguvēji, ja arī šeit, Baltijas valstu centrā, atrastos vieta izglītojošam aizvēstures parkam.”
Eiropā šādu dzīvās vēstures centru ir simtiem, kamēr mūsu valstī vienīgais – Āraišu arheoloģiskais parks – pēc Artūra vārdiem, diemžēl nīkuļo: “Viss milzu apjoms ir uz divu darbinieku pleciem, bet pēc dibinātāja Jāņa Apala tā arī nav notikusi kvalitatīva zinātniskās darbības pārņemšana, milzums datu par ezerpils rekonstrukciju ir pilnībā zuduši. Bet kas paliek šādā gadījumā bez vēsturiska pamatojuma? Tāds atrakciju parks vien ir, kaut gan potenciāls ir Eiropas mēroga.”
Paša lieti cirvji
Laiks sākt kurināt arī dabīgās vilkmes krāsni, kurā plānots kausēt bronzu. Te uzreiz var redzēt fizikas brīnumus – krāsnī iemestie apgruzdējušie zari un iebērtās ogles ar vēja palīdzību paši uzliesmo, plēšas nav vajadzīgas.
Abās krāsnīs sprakšķ liesmas, un Artūram ir laiks izrādīt savus iepriekšējos kausējumus – šogad tapušu saktu un plaukstas lieluma cirvja asmeni: “Viss labi sanāca, maliņas asas.”
Vēl parakņājoties kastē ar veiksmīgiem un neveiksmīgajiem eksperimentiem, Artūrs izvelk prāvāku metāla priekšmetu: “Šis ir mans smagākais veidojums. Bija domāts kā cirvis, bet, tā kā pēc pasākuma man bija jālido lidmašīnā, nelēju neko ar asām malām. Muitnieks jau prasīja, kas tas ir.”
Ja pēc senajām metodēm vēlas tikt pie cirvja asmens, bultas vai šķēpa gala, nemaz tik ilgi jāgaida nav: “Ja nav atkārtotais lējums, mazliet virs stundas. Ja ir otrais kausējums, jau siltā krāsni, apmēram 20 minūtes.”
Labas bronzas recepte
Krāsns tūlīt būs gatava darbam, un Artūrs savos krājumos izvēlas, kas tad tiks kausēts: “Man ir ienācies ļoti daudz misiņa, bet ar to ir liela ņemšanās, lai sanāktu klāt. Cinks 900 grādos izdeg, un jāliek klāt alva.”
Metāla liešanai vienu gabalu var izmantot vairākkārt. Ja nesanāk pirmajā reizē, nav jāmet ārā, var arī pārkausēt, tikai jārēķinās, ka kvalitāte zudīs.
“Normālā vēsturiskajā bronzā ir 12 procenti alvas un pārējais ir varš. Bet mūsdienu industriālajos sakausējumos nekad nevar būt drošs, kas tur atrodas – visādi niķeļi un hromi, kas sazin kad izdeg, un tad nesaproti, kāpēc kūst negribīgi,” šķendējas vēsturnieks.
Izvēlētos metāla gabalus Artūrs nosver, nofotografē un mērījumus pieraksta kladē. Tad kausējamos gabaliņus liek tīģelī, kuru ar metāla knaiblēm uzmanīgi ieceļ māla krāsnī, kas var sasniegt pat vairāk par 1200 grādu karstumu.
Ja nav cimdu
Gaidot, kamēr tīģeļa saturs kūst, var šaut ar loku – visi bultu uzgaļi taisīti tepat. Loku izgatavot Artūram palīdzējis paziņa, tas ir darināts no oša, aptuveni 1,7 metrus garš. Par paraugu ņemts Užavā Sārnates akmens laikmeta apmetnē atrasts loks, šeit cilvēki dzīvoja apmēram pirms 4300 līdz 5400 gadu.
Ar loku, izrādās, nemaz tik viegli šaut nav. Pareizi jānostājas un jātur roku pozīcija, tēmējot jāņem vērā bultas īpašības, vējš un pareizais leņķis. Artūrs meistarīgi pamāca, kā tas jādara, un dodas uzmanīt krāsni.
Pēc pāris neveikliem mēģinājumiem trāpīt mērķī otrā dārziņa pusē var dzirdēt Artūra balsi – laiks liet šķidro bronzu veidnē: “Šoreiz būs izaicinājums. Man nav cimdu un pareizo knaibļu.”
Tas gan nav nekāds šķērslis. Kaut beigās viens cimds atrodas, otra nav, lai pasargātos no bronzas krāsniņas nākošā iespaidīgā karstuma, un Artūrs izdomā atjautīgu risinājumu – apsmērē savas rokas ar ūdens un māla maisījumu. Tagad, kā pats to sauc, kaujas krāsojumā ir gatavs strādāt.
Pārbaudot, vai metāls tik tiešām izkusis, uzsmērējot uz rokām vēl vienu māla kārtu un veicot pēdējos gatavošanās darbus, Artūrs ir gatavs.
Viņš izvelk tīģeli, kas no karstuma kļuvis pavisam sarkans, to uzmanīgi pienes pie zemē ieraktās veidnes, nometas ceļos un akurāti ielej šķidro bronzu veidnē. Nedaudz karstā šķidruma izlīst garām, zāle tūdaļ aizdegas, atstājot tikai melnu zemi un pelnus.
Draņķis tāds!
Izskatās, ka metāla liešana notikusi veiksmīgi, taču, rokot ārā veidni, atklājas pārsteigums: “Viss izgājis smiltīs! Draņķis tāds!”
Smilšu veidne, kurā mēģinājām liet bronzas cirvja asmeni, izrādās, no karstuma saplīsusi. Verdošais metālu maisījums tomēr izrādījies spēcīgāks.
Taču arheologs padoties pat nedomā: “Liekam ātri atpakaļ un kausējam atkal.” Tā laimīgā kārtā nav vienīgā veidne, Artūram ir rezerves varianti – vienreizlietojamās veidnes no zemes, taisītas jau vasarā.
“Rūpīgi jāpārbauda pilnīgi visi faktori. Pilnīgi visi. Pievīla viens sīkums – vajag likt uz akmentiņiem. Kārtīgi nospiest, lai nav irdenas smiltis, bet gan blīvāks. Cik reižu neesmu šo darījis, un tomēr,” secina vēsturnieks.
Kamēr tīģelis atkal karsējas krāsnī, Artūrs atnes jaunas veidnes: “Šīs, kas ir viengabala, nav tik cieši jāierok un jānostiprina zemē, jo pašas par sevi notur to masu. Pēc tam vienkārši sasit un gatavs.”
Tiesa, veidnes taisītas vasaras skolas laikā un, kas par priekšmetu modeļiem tām iekšā, ir daļēji piemirsies. Artūrs rūpīgi turpina visas darbības pierakstīt un arī iemūžināt fotogrāfijās. Nezināšana tikai palielina interesi, un visi nepacietīgi gaida, kamēr metāli izkusīs.
Otrais dublis, ļoti daiļi
Uzmanīgi jāseko līdzi laikam, jo metālu nedrīkst arī pārkarsēt, tad tas kļūst grubuļains un zaudē plūstamību. Arī šoreiz abas ovālās veidnes ir nedaudz ieraktas zemē, lai lieki nekustas. Artūrs vēl piekodina, lai ap tām staigā prātīgi, citādi var sabirt smiltis un sabojāt visu lējumu.
Pēc pusstundas metālu sajaukums ir pietiekami izkusis. Šoreiz process atkārtojas veiksmīgi. Kad kausējums sastindzis, abas veidnes uzliek uz plakana akmens, un ar mazāku Artūrs tās uzmanīgi sasit. Liktenīgais brīdis ir klāt.
Atvēris vienu veidni, Artūrs jautā: “Kas tas tāds ir?” Mazā bronzas figūriņa tiek grozīta un apskatīta no visiem iespējamajiem leņķiem, bet skaidrības nekādas. “Kas gan ar šo bija domāts?” jautā arheologs, līdz tiek skaidrībā. Ieraksts kladē: “Pusmēness formas piekariņš. Sanācis labi.”
Arī otrajā veidnē tapis piekariņš. “Ļoti daiļš. Arī ar visu mūsu cinka bronzu,” secina Artūrs. Kladē tas raksturots šādi: “Cilindrisks, rievots objekts ar piekarcilpu.” Viens mazs solis tuvāk senvēstures noslēpumiem.