Krievijas pilsonis Aleksandrs arī pēc gada Latvijā par dzīvi un apstākļiem šeit ir sajūsmā. Publicē pārdomas un salīdzinājumus ar dzimteni

Par Aleksandru portāls Jauns.lv ir rakstījis jau iepriekš.

Pirms gada Aleksandrs piedalījās Sabiedrības integrācijas fonda rīkotajā projektā “Mūsējie” un stāstīja par iemesliem, kuri likuši viņam pamest dzimto valsti un pārcelties uz dzīvi Latvijā – valstī, kuru Aleksandrs bez jebkāda sarkasma un cinisma saista ar demokrātiju, vārda brīvību un citām Eiropas Savienības tradīcijām.

Pēc gada Aleksandrs nospriedis vēlreiz dalīties pārdomās par dzīvi Latvijā, kur visu šo laiku pavadījis ar savu ģimeni – sievu Irinu, meitu Darju un dēlu Romānu.

Apjomīgo “Facebook” ierakstu Aleksandrs iesāk, apgalvojot, ka viņu patiesi priecē spraigā politiķu cīņa par varu un sabiedrības aktivitātes šajā sakarā, tostarp arī protesti. Tas, kā viņš skaidro, patiesi atšķiras no situācijas Krievijā, kur, piemēram, šokējoši būtu jau tas, ka sabiedriskie mediji laicīgi ziņotu par protestiem pret valdību.

Vēl viņu patīkami pārsteidzis tas, cik kulturāli, likumu cienoši ir vietējie autovadītāji un cik godprātīgi ir policijas darbinieki.

Aleksandrs savā “Facebook” ierakstā izdala un sīkāk apraksta 13 ar valsti, sabiedrību un labklājību saistītas lietas. Ar viņa atļauju iztulkotas pārpublicējam pārdomas par saistošākajiem un aktuālākajiem tematiem:

“Pārcelšanās uz Latviju izglāba man dzīvību”

Sākšu ar medicīnu, jo man pavisam drīz pēc pārcelšanās nācās ļoti labi iepazīties ar šīs nozares stāvokli Latvijā.

Trīs mēnešus pēc tam, kad ar ģimeni atbraucu uz Latviju, ar mani notika nelaime – piecēlos no rīta, pabrokastoju, sagatavojos iet uz darbu, taču pārstāju elpot. Masīva plaušu artērijas trombembolija, kā atklājās vēlāk.

Ātrā palīdzība bija klāt 15 minūšu laikā. Ātrums nav rekordliels, ja salīdzinām ar ļoti attīstītajām valstīm, taču daudz ātrāk nekā Krievijā, kur ātrā palīdzība, pat ļoti nopietnos gadījumos, vienmēr ieradās daudz vēlāk.

Mediķi ieradās pietiekami ātri, lai mani uz vietas reanimētu. Esmu diezgan drošs – ja šis ar mani notiku, vēl Krievijā esam, es jau būtu miris. Pārcelšanās uz Latviju izglāba man dzīvību.

Starp citu, aptuveni ap to pašu laiku, kad nelaimi piedzīvoju es, akūtas veselības problēmas piemeklēja arī krievu aktieri Dmitriju Marjanovu, kurš incidenta brīdī atradās Piemaskavā.

Ātrie viņa draugiem paskaidroja, ka brīvu mašīnu nav un pateica, lai ved cietušo paši. Draugiem neizdevās atvest aktieri uz slimnīcu pietiekami ātri. Viņš nomira, jo “bagātajai” Krievijai neatradās viena ātrās palīdzības automašīna. Tur gan ir citas prioritātes – divi kari, olimpiādes, čempionāti, ārvalstu politiķu finansēšana un daudz kas cits.

Savukārt man pakaļ atbrauca divas mediķu brigādes ar modernām automašīnām un visu nepieciešamo medicīnisko aparatūru. 

Arī slimnīcā ārsti savu darbu izdarīja godam – vienlīdz laipni un gādīgi attiecās gan pret mani, gan pašnāvnieku, kurš šeit nonāca pēc lēciena pa logu, gan arī pret jēgu pārdzērušu vecu vīru, kurš rupji izturējās pret personālu.

Kāda māsiņa, pirms savas maiņas beigām izlēma mani iepriecināt un atnesa kakao krūzi! Pēcāk man uzreiz tika pārbaudīts cukura līmenis un šīs pārbaudes kļuva regulāras, jo tika noskaidrots, ka tas ir paaugstināts.

Pēc mēneša izrakstījos un saņēmu virkni ieteikumu, norāžu, kur vērsties un kādas procedūras veikt. Visur tiku bez lielām izmaksām un rindas. Neatceros, kad man tik viegli viss būtu izdevies Sanktpēterburgā.

Kopumā par medicīnas nozari Latvijā esmu ļoti augstās domās. Skaidrs, ka Latvija nav bagāta valsts – šur tur palātās var būt apskrāpēti stūri, var gadīties pastāvēt rindā, taču kopumā rodas iespaids, ka tā nauda, kas Latvijai ir, tiek izlietota salīdzinoši efektīvi.

Vai Latvija ir dārga valsts?

Situācija ar cenām Latvijā daudz neatšķiras no Krievijas (paturot prātā pašreizējo rubļa kursu) – šis tas nedaudz dārgāks, šis tas lētāks, taču droši varu teikt, ka ģimenes dzīvei kopumā iztērēju aptuveni tikpat daudz, cik savulaik Krievijā.

Ievērojami augstākas ir degvielas cenas, taču labā ziņa tāda, ka man ir mazlitrāžas auto un attālumi šeit ir nelieli, turklāt sastrēgumu gandrīz nav.

Nodokļi par automašīnu ir zemāki, tehniskās apskates izmaksas ir tādas pašas, taču šeit, atšķirībā no Krievijas, tās arī tiek adekvāti veiktas. Obligātā civiltiesiskā apdrošināšana (OCTA) arī izmaksā tikpat.

Arī sabiedriskais transports nav dārgāks kā Krievijā, par telefonu mēnesī maksāju 33 eiro. Manā tarifu plānā ietilpst divas SIM kartes ar bezlimita internetu Latvijā un sarunām Eiropas Savienības teritorijā.

Bērnudārzi izmaksā nedaudz vairāk nekā Sanktpēterburgā, taču Krievijā mēs ne uzreiz tikām iekšā.

Vajadzēja veselu gadu iet privātajā bērnudārzā un maksāt lielu naudu. Šeit arī privātajos bērnudārzos ejošajiem valsts sniedz finansiālu palīdzību.

Komunālie maksājumi gan ir ievērojamāki, taču vismaz Rīgā šie pakalpojumi arī tiek nodrošināti. Atceros, ka Sanktpēterburgā mums -25 grādu salā atslēdza apkuri, jo caurules, redz, varot pārplīst... Skaidrs, ka arī vasarā siltā ūdens zudumi šeit nav bieža lieta, kāpņu telpas regulāri sakoptas, zālājs nopļauts, pagalmā atkritumi nemētājas. Īsumā – neiebilstu maksāt vairāk, ja arī piedāvātie pakalpojumi ir labāki.

Ar pārtikas produktiem ir vienkārši – tie ir nedaudz lētāki nekā Krievijā, vai arī ja dārgāki, tad ievērojami augstākas kvalitātes.

Abi ar sievu esam iecienījuši šeit nopērkamos sierus, lai arī Krievijā tos neēdām. Latvijā sākām pirkt gatavo pārtiku, kuru nepieciešams vien uzsildīt. Reiz palielīju sievu par kotletēm, kuras izrādījās pirktas lielveikalā... kopš tā laika viņa pati kotletes vairs netaisa.

Arī Latvijā nopērkamais alus ir īsts gardums! Pat lētākajiem nav ne vainas. Krievijā alu vispār nevarēju izturēt.

Jāteic, ka zāles Latvijā ir ievērojami dārgākas nekā Krievijā. Taču Eiropas Savienības institūcijas, kuras uzrauga medikamentu kvalitāti, iedveš lielāku uzticību nekā Krievijas institūcijas.

Cigaretes ir divreiz dārgākas nekā Krievijā.

Ceļi nav ideāli

Nevaru teikt, ka Latvijas ceļi ir ideālā kārtībā. Daudzviet asfalts ir ļoti vecs un klāts ar neskaitāmiem ielāpiem.

Bet! Gada laikā es ne reizi neesmu tērējies automašīnu riepu remontam – līdz šim tādu gadu neesmu aizvadījis. Tādas bedres, kurās varētu pazaudēt riepu, Latvijā arī neesmu novērojis. 

Kur tik parādās caurums, tur uzreiz atbrauc un uzliek ielāpu. Kādēļ Latvijā to spēj, bet Krievijā ne – man nav īsti skaidrs. Runā, ka šeit esot daudz vieglāk pieprasīt atbildību no tiem, kuru pārziņā ir ceļi, tamdēļ viņu interesēs ir, lai viss būtu maksimāli kārtībā.

Frizētavu tikpat daudz, cik Sanktpēterburgā bordeļu

Man ir nepierasti, ka uz nakti durvis ver ciet veikali un darbu beidz daudzi pakalpojumu sniedzēji. Svētdienās daudzas vietas vispār nestrādā.

Īres cenas Rīgā ir mazākas nekā Sanktpēterburgā, savukārt darbaspēks ir dārgāks. Tamdēļ nav jēgas nodarbināt cilvēkus dienās, kad klientu plūsma ir salīdzinoši neliela.

Lielveikali uz nakti veras ciet, frizētavas svētdienās var nestrādāt, pat naktsklubā mums reiz četros no rīta palūdza doties mājās, lai arī mēs bijām gatavi vēl pāris stundas padejot!

Paturpinot par frizētavām – to Rīgā ir ļoti daudz. Es teiktu, ka izkārtnes ar vārdu “frizētava” šeit var sastapt tikpat bieži, cik Sanktpēterburgā izkārtnes, kurās tiek reklamēti bordeļi.

Šķiet, trūkst vietu, kurās varētu iegādāties apģērbu pa vidējām cenām. Ir lietoto apģērbu veikali, kuros var nopirkt džinsus pa 3 eiro un tad ir žilbinoši tirdzniecības centri, kuros var dabūt džinsus pa 50 eiro – vietu, kurās varētu atrast kaut ko pa vidu, šķiet, trūkst. Ir gan Rīgas Centrāltirgus, kur vienmēr var atrast kaut ko labu.

Pārsteidz cilvēku laipnība

Vietēji ļaudis man jau sākumā atstāja vislabāko iespaidu – cilvēki šeit ir labsirdīgi un atsaucīgi, taču šī, šķiet, ir mazām pilsētām raksturīga nianse.

Līdzīgi bija arī dažviet Krievijā. Mazpilsētā ir svarīga reputācija. Tu nevari atļauties būt m****s – cilvēks, kuru satiki šodien, noteikti gadīsies tev ceļā arī citu dienu un tevis atstātajam iespaidam būs nozīme.

Ja runājam par darba tirgu Rīgā, publicēt vakances un sludinājumus, šķiet, nav jēgas – ja kādam ir nepieciešams darbinieks, atliek vien uzrunāt savu paziņu loku.

Līdzīgi arī tiem, kuri atrodas darba meklējumos. Ja cilvēks ir sakarīgs, viņam tiks izteikts piedāvājums. Vismaz tā darbu atrada mana sieva. Krievijā viņa bija bankas darbiniece, savukārt Latvijā strādā par grāmatvedi.

Ļoti vispārināti runājot, cilvēki Rīgā ir nedaudz turīgāki nekā Sanktpēterburgā. Man līdz šim nav nācies sastapt kādu, kurš bažītos par to, ka rītdien nevarēs pabarot ģimeni.

Par minimālo algu (430 eiro) darbu atradīs ikviens un ar šo naudu pietiek, lai vismaz kaut kā izdzīvotu. Droši vien tāpēc cilvēki šeit nav tik drūmi un nervozi.

Pilsēta, kā jau minēju, ir neliela. Cilvēki no pazīšanās ir dažu rokasspiedienu attālumā.

Ir pieņemts sveicināties ar kaimiņiem, pārmīt dažus vārdus liftā. Arī no lielveikala pārdevējas var sagaidīt laipnu uzrunu: “Sen neesat nācis! Vai bijāt izbraucis?” Tas, protams, ir ļoti mīļi.

“Šeit mani nekas nesatrauc”

Sava ieraksta nobeigumā Aleksandrs izstāsta, ka dzīve Rīgā viņam ļāvusi iemantot mieru.

Vīrietis piemin, ka pēdējā sliktā vēsts, kas viņu patiesi satraukusi un likusi sariesties asarām, ir traģiskais stāsts par mirušo puisēnu Ivanu Berladinu.

Emocijas likušas par sevi manīt nejau tamdēļ, ka Aleksandrs dusmotos par savu bezspēcību vai valsts neizdarību - viņam gluži vienkārši bijis žēl puisēna.

Kopumā Aleksandrs pauž, ka ir priecīgs par lēmumu pārcelties uz dzīvi valstī, kurā viņa nodokļos samaksātā nauda netiek tērēta šaubīgiem nolūkiem, tostarp kariem, kuru rezultātā mirst cilvēki.

Pilnu Aleksandra Bondareva ierakstu (krievu valodā) iespējams izlasīt šeit.