Privātmājā Mārupē dzīvo ģimene ar 15 (!) kaķiem

Atvars sievu iesaucis par Kaķu Feju, jo mazie mīluļi liptin līp pie Kristīnes. Katram kaķim ir savs stāsts, izstāstot visus piedzīvojumus un pārdzīvojumus, katra ūsainīša likteni, izdarības un raksturu, iznāktu grāmata. Kristīne saka, ka reiz to arī uzrakstīšot. Sirmo mājās pavadījām dažas aizrautīgas stundas, un laiks paskrēja nemanot – par garlaicību nevarējām sūdzēties.
Kaķi ir tik dažādi gan izskata, gan uzvedības ziņā. Cits komunicē ar visiem tūlīt un labprāt, neskopojoties ar bučām un pieprasot veltīt sev visu uzmanību. Dažs piesardzīgi turas no svešiem pa gabalu. Kāds izturas tā, it kā mūsu vispār tur nebūtu, cits, salicis ķepas vienu pār otru, liek saprast, ka ir Karalis Lauva ar neapšaubāmi aristokrātisku izcelsmi.

Kā jūs varat atcerēties visus viņu vārdus?
Kristīne: Ne tikai vārdus, katram ir arī savi īpašie mīļvārdiņi vai segvārdiņi, negribas teikt – iesaukas, jo manām ausīm tas skan mazliet nievājoši. Šie vārdiņi rodas gan izdarību, gan rakstura iezīmju dēļ. Šajā jomā izdomas bagāts ir Anrijs.
Anrijs: Maksītim ir tikai trīs ķepiņas. Pēc saimnieces nāves kādu laiku bijis spiests dzīvot uz ielas, cietis daudz pārestību un ļoti ilgojies pēc mīlestības. Tāpēc tagad neatkāpjas no cilvēka ne soli un, paņemot klēpī, sastingst no laimes kā malkas pagale, grozi kā gribi, tik un tā laimīgs, bet stīvs. Tāpēc dabūja iesauku Pagaliņš. Saukts arī par Tripodu (objekts uz trīs kājām).
Bitīti izglābām no drošas nāves, bija aiznesta nogalināt. Savu iespaidīgo bakenu dēļ iesaukta par Baronlielskungu. Arī – Bitiņš – Šmitiņš. Bitītei ir izcila humora izjūta. Kad dzīvojām iepriekšējā mājā, tur bija stiklotas balkona durvis. Bitiņš, ieraudzījusi tēti, uztaisa milzīgas acis un histēriski vicinās ar ķepām gar stiklu. Taču tētis aiziet garām, lai vien dzīvo pa lauku.

Bet tētim ir jānāk arī atpakaļ. Ko Bitiņš? Uztaisa vēl lielāku histēriju, turklāt stāvēdama uz divām ķepām. Īsta Holivuda. Un kā nu ne? Ir jau arī TV zvaigzne – vairāku gadu garumā bija viena no varonēm TV seriālā Rūķu zeme – "Čučumuiža". Ir bijusi arī fotomodele. Bitītei ir tāds skatiens, ka šķiet – tūlīt, tūlīt izstāstīs anekdoti vai pateiks ko smieklīgu.

Lielākoties iesaukas ir atskaņās: Dūda (Dukiņš – Smukiņš), Čučiņa – Bučiņa (Grāfiene Čučinksij), Lollīte (Lolle – Štrolle vai Tviteris), Roze (Rožulītis – Kožulītis, jo grauž vadus, reizēm Božulītis, jo, kad sarāj, parāda raksturu), Marta (Martini Asti), Vīne – Alvīne (Viņķelis vai Vīnīte – Brīnīte, jo vienmēr skatās lielām acīm.), Ansis (Puisītis – Brālītis un Ančiņš), Spolīte (Kulīte, jo ir visapaļākā, bet vasarā kļūst tievāka, taču ādiņas paliek tikpat daudz), Cleo (Pušķis, tētim – Puķīte), Pūce (Pūciņš – Rūciņš, jokus ne vienmēr saprot).

Mūsu pastāvīgo iemītnieku šobrīd ir trīspadsmit. Diviem kaķīšiem esam devuši pagaidu mājvietu, tāpēc iesauku ir dabūjis tikai Mikiņš Neapturamais, jo, ieņēmis kaut ko galvā, pastums visus sānis un nokļūs tur, kur vēlas. Un vēlas parasti tur, kur esam mēs. Ja netiek, tad vaimanā un gaudo kā suņuks. Otram pagaidu iemītniekam devām vārdu Fēlikss, jo izskatās kā kaķis uz Felix barības paciņas – vienmēr smaidošs.

Īsts piedzīvojums ir Mazbānīša nokļūšana mūsu ģimenē. Bija jau pilnīgi skaidrs, ka kaķu mūsu mājās ir vairāk nekā pietiekami. Tikai tā laikam nekad nedrīkst teikt; liktenis tevi tūlīt pārbaudīs. Un tā – esam pabeiguši vienu no koncertiem, kad mūsu kolēģis atrod telefonā daudzus zvanus no sievas. Izrādās, atkal jāglābj kaķēns.

Šoreiz kaķēns atrodas ļoti augsta koka zaros virs dzīvas satiksmes ielas. Raud tur jau visu dienu. Kad nokļūstam tur, ir jau pievakare. Stāvam zem koka un prātojam, kā tikt augšā. Kaķa bērns raudādams piekusis un aizmieg, gandrīz noveļas braucoša trolejbusa priekšā. Saprotam, ka steidzami kaut kas jādara.

Pirmie zari no zemes tik augstu, ka nevar pieķerties. Sarodas līdzjutēji. No Jaunās Ģertrūdes baznīcas kāds atnes kāpnes, taču arī tās ir par īsu. Jāsauc glābēji. Zvanām vairākas reizes, jo mašīnas izbraukušas uz citiem izsaukumiem. Rit stundas. Beidzot, vakaram krēslojot, ierodas glābēji ar ugunsdzēsēju mašīnu.

Visi priecīgi, jo tiek izvilktas garās kāpnes, kuras sniedzas līdz vajadzīgajam zaram. Taču kaķis sabijies aizskrien kokam otrā pusē vēl augstāk. Izlemjam, ka kaķēns jānopurina. Apakšā tiek izstiepta sega kaķēna uztveršanai, glābēji atstutē kāpnes pret zaru un iešūpo, mazulis turas, cik var. Redzamība kļūst arvien sliktāka. Nu jau arī līdzjutēju pūlis ir kuplāks. Visi saspringti raugās uz kaķēnu zarā, kurš nu jau tiek pamatīgi purināts.
Pēkšņi kaķēna ķepiņas atraujas no zara, viņš kā lingas mests uzlido gaisā un krīt nevis uz segas, bet citā virzienā. Sekundes simtdaļā saprotam, ka kritiens var būt nāvējošs vai stipri traumējošs tik mazam kaķītim. Tad notiek brīnums, gluži kā filmā! Dažus centimetrus pirms liktenīgā trieciena pret asfaltu viņu noķer Anrijs. Skan aplausi. Visi priecīgi.

Kaķēns no izbīļa liek lietā savus asos zobiņus. Anrijs, sakosts, bet laimīgs, ar ugunsdzēsēju mašīnu tiek vests uz traumpunktu. Mazulis izrādījās īsts mežonītis, vajadzēja ilgu laiku, lai to socializētu. Skrēja svilpdams un šņākdams, tāpēc tika pie vārda Mazbānītis, kaut arī ir kaķenīte. Viņa mīl visus kaķus, taču viņas cilvēki ir tikai trīs.  

Tomēr visvairāk vārdiņu bija Pūpoliņam, kurš gluži nesen aizgāja uz citiem medību laukiem. Pūpoliņš (Krumpatiņš, Bubaciņš, Tūtotiņš, Bubasparkss, Pudeliņš u.c.) mācēja runāt arī cilvēku valodā, ne gluži teikumos, bet vārdos. Reiz Jāņos biju iegādājies īpašu alus izlasi, ko nogaršot. Biju salicis pudeles rindiņā uz palodzes. Pūpoliņš, pieslējies divās kājās pie palodzes, nopēta pudeles un jautā – Olu? (Latgales izloksnē.) Citā reizē es jautāju tētim, vai līdaku var noķert arī ar parastu makšķeri, nevis spiningu. Tētis, aizņemts darbos, uzreiz neatbild. Kad es jautājumu atkārtoju, Pūpoliņš pieliek punktu: VAR!

Kā pie jums nonāca pārējie minkas? Gribas zināt, kas pamudinājis jūsu ģimeni uzņemties šīs rūpes un atbildību par cilvēku pamestajiem mazajiem brāļiem? Kurš bija jūsu pirmais kaķis?
Kristīne: Ne nu gluži pirmais, taču visgarāko mūžu pie mums nodzīvoja Mīcīte, kuru atradām naktī uz ielas, cietušu kādā negadījumā. Viņai bija ļoti sasista galva un izsista actiņa. Mīcīte pie mums nodzīvoja ceturto daļu no cilvēka mūža – 22 gadus. Vienmēr būsim pateicīgi par mīlestību un prieku, ko Mīcīte mums deva.

Nav jau tā, ka esam gluži traki kaķu vācēji, kā dažs labs varbūt domā. Daudzus gadus no 1990. gada mums Mīcīte bija vienīgais kaķis, un tikai 2004. gadā mūsu ģimenē ienāca Rozīte. Rozīte bija izmesta kādā Rīgas centra kāpņu telpā pavisam mazītiņa. Latvijā ir daudz Kaķu Feju, katrā pilsētā un ciematā. Rozīti atnesa viena no viņām, jo pašas iespējas jau bija izsmeltas. Vai nevarot paturēt dažas dienas, kamēr atradīs mājas?
Tētis paņēma Rozīti uz plaukstas, viņa ieskatījās ar savām zilajām kaķēna acīm tēta acīs uz mūžu. Rozīte tā arī palika tētim kaķis. Tajā pašā gadā liela koka dobumā kā no gaisa nokritis uzradās Pūpoliņš. Lūk, arī Anrijam Kaķis. Pūpoliņš varēja lepoties ar visskaistāko asti, gluži kā strausa spalvu. Taču Pūpoliņš brīnumainā kārtā bija uzmīļojis Atvara mammīti, kura bija izteikts suņu cilvēks.

Mīlestībai neko nepadarīsi. Katru rītu viņš gaidīja Atvara mammīti brokastīs, lai ierāptos klēpī un glaudītu viņai vaigus. Kad Atvara mammīte šogad februārī aizgāja aizsaulē, Pūpoliņš ļoti sēroja. Uz durvīm vien skatījās, pārstāja ēst, kamēr patiešām saslima un dažus mēnešus vēlāk mums visiem par kreņķiem nomira.   
Atvars: Vai te vairs var runāt par kaķi kā par zemāku radījumu? No kurienes cilvēkam tāda iedomība, ka viņš sev šķiet pārāks par citām dzīvām būtnēm? Ka viņam pienākas vairāk? Ka viņš var apzināti darīt ļaunu citai dzīvai būtnei un palikt nesodīts? Dievs radījis dzīvniekus cilvēkam par prieku. Kā tu vari nemīlēt dzīvu būtni, ko radījis Dievs savā Mīlestībā? Ja tu dari pāri šai būtnei, tu dari pāri savam Radītājam. Tik vienkārša ir šī patiesība.

Visām dzīvām būtnēm sāp, gribas ēst, taču tās dzīvās radībiņas, kuras cilvēks ir pieradinājis un padarījis par saviem uzticamiem draugiem, arī prot bēdāties, skumt, ilgoties un sērot. Mēs zinām tik daudz stāstu par suņiem, kuri gadiem gaida savus saimniekus autobusa pieturā, arī tad, kad viņa cilvēks vairs nepārnāks. Par kaķiem, kuri mēro tūkstošiem kilometru, lai pārnāktu mājās. Vai metas virsū slepkavam un izvarotājam, lai tikai ar saviem nadziņiem un zobiņiem aizsargātu cilvēka bērnu. Tie nav mīti.

Anrijs: Man ir grūti skatīties filmas par dzīvniekiem, kurās viņi cieš, kaut arī lielākoties tās beidzas laimīgi. Joprojām atceros filmu "Ceļš mājup". Nu, zinājām taču, ka vecais sunītis pārnāks, tomēr, kā pienāk tā vieta filmā, tā mammai asaras pa gaisu, arī desmito reizi skatoties. Un man – nu tā... jāturas. Ļoti patīk suņi, kaķi, zirgi, visa dzīvā radība. Arī iemaldījušos iršus un zirnekļus cenšamies nenogalināt, bet iemānīt kastītē un izlaist no istabas. Es jau smejos, ka varētu, kā tie džainisti – iet ar slotiņu un slaucīt no taciņas skudras, lai nesamin.

Vai kaķi neplēš tapetes, neskrāpē mēbeles, durvis?
Kristīne: Tapetes neplēš – bija viens kaķītis, kurš to darīja, bet aizgāja mūžības ceļos. Mēbeles gan neesam pacentušies iemācīt neplēst, un gadās pa skādei. Divi kaķīši lec pa durvju stenderi, viens prot atvērt durvis.Rozīte ir visnešpetnākā – sagrauž vadus Atvara mūzikas instrumentiem, datoriem, bet pēc tam uztaisa tādu sejas iz teiksmi – es jau neko, gribēju pievērst sev uzmanību. Reiz apčurāja Atvara sintezatora maisu, iezīmēja savu teritoriju – ir Atvara mīlule un zina, ka nekas nebūs par nedarbu. Atvaram Rozīte liek mīlēt un ciest (smejas).

Tik daudz kaķu pirmajā mirklī izklausās traki, vai ne?
Kristīne: Standarta domāšanai tas nav normāli. Esmu redzējusi gan pārsteigumu, gan neizpratni, gan nosodījumu, gan smīkņāšanu ļaužu sejās, uzzinot kaķu skaitu mūsu mājās. Taču esmu satikusi daudz līdzīgi domājošu cilvēku. Esmu redzējusi apbrīnu, izpratni un empātiju. Nesen kāda jauniete, kura dzīvo un mācās Anglijā, teica: “Kāpēc jūs nelūdzat atbalstu publiskajā telpā? Es gribētu palīdzēt kaut ar mazumiņu. Es ticu, ka būtu daudz cilvēku gatavi ziedot, lai atbalstītu labos darbus.”

Jā, mēs cīnāmies vieni paši, strādājam, sniedzam koncertus, lai varētu pabarot un aprūpēt savus mazos ģimenes locekļus. Un palīdzēt arī tiem, kurus neesam varējuši uzņemt savās mājās. Saprotam, ka tas ir visas sabiedrības uzdevums, arī pašvaldību pienākums būtu atbalstīt biedrības un fondus, kuri aizlāpa caurumus mūsu nesakārtotajā vidē un likumdošanā.
Ļoti uzrunāja TV akcija "Svešu bērnu nav". Tāpat nav arī bezpajumtes dzīvnieku.  Viņi taču nenokrita no gaisa vai neatnāca vakar no meža. Neviens nedrīkstētu palikt vienaldzīgs. Ļoti iepriecina, ka Latvijas lepnumā ir nominācija arī dzīvnieku glābējiem.

Jā, esam tādi pasaules lāpītāji. Reiz jau teicu, ka pasauli nevar uzcelt no jauna, var tikai salāpīt jau mums uzticēto veco pasaulīti, atveseļot sabiedrību, motivējot līdzcietībai, cilvēcībai. Katrs labais darbiņš varbūt ir tikai piliens jūrā, taču caur to tiek uzķerts kāds irstošs valdziņš, lai neirtu tālāk. Vienaldzība bruģē ceļu cietsirdībai un nežēlībai. Ai, par šo tēmu es varu runāt daudz, un tad es uzvelkos...

Nav nekāds noslēpums, ka joprojām ļoti nežēlīgi izturas pret dzīvniekiem. Aprok dzīvu kaķēnu, ir pusaudži, kas noposta citu uzceltās kaķu mājiņas, dursta un spīdzina bezpalīdzīgos dzīvniekus, saimnieki piesien apnikušo suņuku mežā pie koka nomirt. Kur meklējamas nežēlības saknes? Ne vienmēr tā ir audzināšanas vaina.
Kristīne: Tas ir empātijas gēna trūkums. Diemžēl ir cilvēki, kuri jau piedzimst bez līdzjūtības gēna. Tāpat kā ir cilvēki, kuri piedzimst ar vardarbības gēnu. To jau zinātnieki ir pierādījuši. Gēnu mutācijas dēļ rodas garīga kroplība. Kur radās monstri, kas izdarīja noziegumus pret cilvēci? Tas izpētes darbs vēl zinātniekiem darāms un darāms. Varbūt tas ir svarīgāks pat par kosmosa izpēti. Kā nākotnes sabiedrībai izvairīties no monstru rašanās? Monstru, kuru mērķis ir vara, kā vārdā var pazemot un iznīcināt citas dzīvas būtnes. Pasaule ir bīstamā situācijā.
Anrijs: Tāpēc jau Dievs devis cilvēkam izvēles brīvību. Arī šobrīd mēs visi, visa civilizācija, stāvam izvēles priekšā. Viens ceļš – vardarbīgais, kas ved pie destrukcijas. Otrs – pilnveidot garīgumu pretstatā materiālismam, lai pavērtu ceļu labestībai un mīlestībai.
Atvars: Mīlestība plašākā nozīmē ir vārds, kas rakstāms ar lielo burtu.
Kristīne: Mīlestība un līdzcietība ir materiāls, kas satur pasauli kopā un dziedina sabiedrību. Tikmēr nenogurstoši strādās pasaules lāpītāji un no paaudzes paaudzē, no sirds uz sirdi nodos tālāk līdzcietības kodu, kurš atvērs sirdi labiem darbiem.