Grobiņas novadā drosminieki ar basām kājām staigā pa sakaitētām oglēm

To vadīja viens no retajiem uguns staigāšanas meistariem pasaulē Mārtiņš Vecvanags un viņa dzīvesbiedre, instruktore Baiba. Mārtiņš pats pirmo reizi pāri kvēlojošām oglēm pārgāja pirms deviņiem gadiem – divreiz, lai pārliecinātos, vai tas tik tiešām notika.

Zināms visā pasaulē

“Senākie raksti par uguns staigāšanas vēsturi ir apmēram 4000 gadu veci. Tas ir apraksts no Indijas, kur divi priesteri sacentušies, kurš tālāk noies pa uguni,” stāsta Mārtiņš Vecvanags.

Šis rituāls ir pazīstams visā pasaulē, visos kontinentos, tāpēc domājams, ka cilvēki to radīja, vēl dzīvojot savā izcelsmes vietā. Tomēr dažādās kultūrās rituāli ir atšķirīgi. Dienvidamerikas indiāņiem uguns staigāšana notiek kā pārbaudījums jaunam vīrietim pirms pārtapšanas par pilnvērtīgu kareivi. Āfrikā ir ļoti daudz uguns staigāšanas tradīciju, Mārtiņš pats tur vadījis vairākus rituālus.

Ja nedeg, tātad svēts

Staigāšana pa kvēlojošām oglēm zināma arī musulmaņu tautām. Viņiem ir ticējumi, ka tie, kuri var staigāt pa uguni, ir tīri un svēti, tas pat parādoties tiesvedībā – ja nesadedz, tātad neesi vainīgs.

“Senajā Romā bija likums – ja cilvēks pāriet pāri ugunij neapdedzinoties, var nemaksāt nodokļus. Eiropā aizvien var atpazīt diezgan daudz uguns staigāšanas tradīciju vai tās elementus. Piemēram, Spānijā tas notiek ar katoļu baznīcas atļauju, reliģiskā kontekstā. Cilvēki nes kaut ko pāri kvēlojošām oglēm, meitenes labību un augļus, tādā veidā prasot auglību un labu jauno ražu. Vai arī topošais vīrs ugunij pāri nes līgavu,” turpina Mārtiņš.

Spānijas ziemeļrietumos zirgus ved pāri kvēlojošām oglēm, un viņi nebaidās atšķirībā no daudziem citiem lopiņiem. Sumatras salā Indonēzijā cilvēki staigā pa nokaitētiem akmeņiem, Havaju pirmiedzīvotāji – pa kvēlojošu lavu. Mūsdienu Latvijā interese par uguns staigāšana sākās ap 2000. gadu.

Pārbauda pārliecību

Mārtiņš ir bijis Ziemeļamerikā, Āzijā, Āfrikā, ir rīkoti gan korporatīvie pasākumi uzņēmumiem, gan privāti, arī individuālā līmenī cilvēki cenšas nodarboties ar personīgo izaugsmi, un staigāšana pa oglēm te var palīdzēt.

“Pēc mūsu pieredzes katrs pasākums ir citāds, jo jebkuru no tiem veido dalībnieki ar savām emocijām, saviem nodomiem – kādu jūs vēlaties šo notikumu, tāds arī tas būs,” divdesmit drosmīgajiem skaidro meistars.

Ikviens var ielikt ugunskurā savu pagali ar konkrētu domu, tādā veidā ugunskuru uzlādējot. Mērķis ir klātesošajiem parādīt, ka lietas, kuras šķiet neiespējamas, kļūst iespējamas. Svarīgākais, lai cilvēks savā priekšā redzētu pietiekamu izaicinājumu un savas pārliecības spēku.   

Nekādas hipnozes

Lai spertu kāju uz kvēlojošām oglēm, notiek gatavošanās, taču bez nekādas hipnozes, kaut gan pasaulē ir arī tādas tradīcijas. “Manā gadījumā cilvēki staigā pa oglēm pēc savas brīvas izvēles un esot pie pilnas apziņas,” skaidro meistars. Katrs pats izvēlas, vai viņš to grib vai negrib darīt.

“Mans uzdevums ir nevis panākt, lai cilvēks staigā pa uguni, bet gan lai viņiem šī iespēja būtu un – pēc iespējas drošāka, un lai viņi izvērtē šo notikumu sev. Ir tāds teiciens: “Nebaidās tikai muļķi!” Visiem ir bail – citam vairāk, citam mazāk. Bet es parasti saku, ka tas ir labi, ja ir bail. Cilvēks iet un apsver savas iespējas, vajadzības un sekas. Ja ir bail, ir iespēja pastrādāt ar savām bailēm, ierobežojumiem,” turpina Mārtiņš.

Katram veidojas savas asociācijas un sajūtas. Tā ir individuāla pieredze – citam sajūsma, citam sevis pārvarēšana, vēl citam iedvesma.

Ar basām kājām 500 grādu svelmē

Pāris stundas jāvelta sevis izziņai, vērojot sevi un iepazīstot tuvāk. “Pagali katrs liek ugunskurā ar sajūtu, padomājot, ko jūt, ko vēlas. Tas ir rituāls, un no pagales ielikšanas brīža tas sāk arī piepildīties. Brīžiem stress laužas laukā, ir satraukums, bet tas ir ļoti cilvēciski. Uguns degšanas laikā mēģiniet runāt pēc iespējas mazāk, mēģiniet būt ar sevi! Lietas, kas jums šķiet neiespējamas, kļūst iespējamas,” pamāca zinātājs.

Otrās pakāpes apdegumus var iegūt 55 grādos, 72 grādos iet bojā āda, 450 grādos aizdegas papīrs, bet te cilvēki bez jebkādām sāpīgām sekām pāriet pāri 500 līdz 600 grādu karstām alkšņa oglēm. Citur pasaulē staigājot arī pa ozolkoka oglēm 800 grādu karstumā vai sakaitētiem akmeņiem, kas var būt īpaši ekstrēmi.

Atziņas pēc uguns staigāšanas

Ko saka paši uguns staigātāji pēc pārdrošā soļa? Larisa atklāj: “Es saņēmu ļoti daudz informācijas, ļoti gribējās ātrāk iziet. Varēja just uguni, bet nebija tā, ka būtu neiespējams izturēt. Protams, nejutu, ka eju pa zāli. Jutu, ka eju pa oglēm, bet varu izturēt un nedabūšu apdegumu. Man bijusi pieredze, ka staigāju pa stikliem, bet tas bija ļoti sen. Tagad ir pacēlums, ka to varu izdarīt! Par sevi prieks.”

Gunita: “Nevar ne ar ko salīdzināt, bet es jutu tās uguns bučas diezgan daudz. Ogles varēja just, kājas pēc tam bija jāliek aukstā ūdenī. Gaidīju, ka parādīsies bailes, bet nebija nevienu mirkli. Tā man bija skaista dzimšanas dienas dāvana. Es gaidīju, ka būs vairāk sevi jāpārvar.”

Inese: “Laikam nejutu to mirkli, bija silts pēc tam. Jutu, ka zem kājām grubuļains un kaut kādā mirklī karstums. Esmu priecīga, jo, kad atbraucu, nedomāju, ka to darīšu.”

Līga: “Ogles varēja just, nedaudz dedzināja, tāpēc neplānoju otrreiz iet. Gribēju saprast, vai var to izdarīt vai nevar. Kāpēc iekšā ir kas tāds, kas to neļauj izdarīt? Vienreiz pārgāju, otrreiz vēl domāšu.”

Zane pārgāja pāri oglēm divas reizes un ir ļoti priecīga: “Sajūta, ka neiespējamas lietas ir izdarāmas. Nejutu karstumu, bet it kā tirpa kājas dažās vietās. Sāpēt nesāp, ļoti labas emocijas. Pēdas neapdedzināju. Tā ir sevis pārvarēšana, jo mēs bieži vien no kaut kā dzīvē baidāmies.”

No zinātniskā viedokļa

Termodinamikā šo parādību skaidro šādi – ogles slikti atdod karstumu, un cilvēks, pārejot pāri, nesaskaras ar tām pietiekami ilgi, lai apdedzinātos. Skaidrojums meklēts arī Leidenfrosta efektā, proti, karstums ap pēdu rada nelielu ūdens tvaika slāni, kas neļauj pēdai cieši pieskarties degošajām oglēm.