Teju vai pasakains stāsts: maza Latvijas baznīca no Amerikas tēvoča manto gandrīz pusmiljonu, bet aizgājēja gribu nepilda?

Pirms diviem gadiem stājās spēkā testaments, ar ko ASV latvietis un kādreizējais jaunsaulietis Viesturs Segliņš (1926–2016) novēlēja vairāk nekā pusmiljonu eiro baznīcai, to sadalot Jaunsaules Svētā Konrāda Romas katoļu dievnamam un Skaistkalnes Romas katoļu baznīcai.

Viens no lielākajiem ziedojumiem

Pagājušā gada otrajā pusē draudžu kontos ieskaitīta nauda, attiecīgi 363 000 eiro un vairāk nekā 200 000 eiro. Tas ir viens no ievērojamākajiem privātpersonas ziedojumiem Latvijas otrās brīvvalsts laikā baznīcai un arī kopumā. Apritējuši jau divi gadi, kopš Segliņa un viņa sievas pīšļi guldīti dzimtās zemes klēpī līdzās baznīcai Jaunsaulē.

No gaidītās dievnama atdzimšanas joprojām ne vēsts. Vienīgais, kas par mantojuma naudu pagaidām iegādāts, ir jauns vieglais auto mācītāja vajadzībām, un aizgājēja tuvinieki ir šokēti, no baznīckungiem izdzirdot, ka vienīgais, kas dievnamā jāuzlabo, ir… grīda.

Kas ir Viesturs Segliņš?

1937. gadā, kad Segliņš bija 11 gadu vecs puika, Skaistkalnes kapucīni nolēma uz katoļiem piešķirtās kapsētas zemes Jaunsaulē būvēt mūra baznīcu ar dzīvokli sargam. Tā paša gada vasarā kapucīnu tēvi jau iesvētīja pamatus, un, kā liecina fotogrāfijas Segliņu dzimtas albumā, roku pamatakmens iecelšanā un ēkas celtniecībā pielicis arī Viesturs ar ģimeni.

Cerēto baznīcā iešanu pārtrauca Otrais pasaules karš, Viestura tēvs Viktors, būdams ne tikai draudzes loceklis, bet arī aizsargs un Vārberģu mājas saimnieks, kopā ar ģimeni – sievu Annu un četriem bērniem (piektais – dēls – palika Latvijā) – bija spiests doties bēgļu gaitās līdz pat Amerikai.

Tautiešu un sporta pasaules aprindās Viesturs vēlāk kļuva pazīstams kā šahists, par ko liecina arī paša pasūtīts uzraksts uz kapa pieminekļa: šaha čempions Vācijā 1956. gadā un ASV 1969. gadā.

Paveroties ceļam uz Latviju, Viesturs uz dzimteni pie radiem centies atbraukt vismaz reizi divos vai trijos gados. Un vienmēr apmeklējis Jaunsaules baznīcu. Bērnības atmiņas un piederība katoļu draudzei mūža nogalē bija tik spēcīgas, ka Segliņš izlēma savus iekrājumus un līdzekļus no pārdotajiem īpašumiem novēlēt dzimtās puses baznīcām.

Testamenta izpildītājs dara zināmu gribu

Kā liecina Kas Jauns Avīzes rīcībā nonākušais Viestura Segliņa testaments, aizgājējs novēl: “Es dodu un novēlu Sv. Konrāda katoļu baznīcai Jaunsaulē un Jaunavas Marijas katoļu baznīcai Skaistkalnē visu manu mantojumu, kas attiecas tikai uz manu nekustamo īpašumu, biznesa un personīgo uzkrājumu, ieguldījumiem, akcijām un obligācijām, summu sadalot starp abām baznīcām, par ko lemj mans izpildītājs.”

Testamenta izpildītājs, ASV dzīvojošais tautietis Jānis Zommers (aizgājēja māsasvīrs) sarunā ar Kas Jauns Avīzi atklāj, ka “aizgājēja īpaša griba bija Jaunsaules baznīcas pārbūve un labiekārtošana”, kurai, pēc radinieku cerībām, bija jāsākas jau šovasar.

Zommers pauž, ka pērn augustā, viesojoties Latvijā, ticies ar Jaunsaules baznīcas mācītāju Romualdu Baļčūnu, kuram darījis zināmu gan to, ka ir šāds testaments (tā rakstu tobrīd jau bija saņēmis draudzes priekšnieks Viktors Gulbis) un baznīcai drīz ienāks nauda, gan aizgājēja gribu dievnamu labiekārtot. Tajā pašā reizē viņš Baļčūnu iepazīstinājis ar savu krustmeitu Silviju Jemeļjanovu, kurai lūdzis dievnama rekonstrukcijas procesā palīdzēt un būt par uzraugu.

Ķeras pie darba

Lai baznīca varētu tikt pie novēlētās naudas, vispirms nācies tai atvērt kontu bankā un… reģistrēt īpašumu Zemesgrāmatā. Kā atzīst jomas speciālisti, Latvijā liela daļa baznīcu 25 gadu laikā tā arī nav reģistrētas Zemesgrāmatā.

Atšķirībā no Skaistkalnes baznīcas, kas ir kultūrvēstures piemineklis, tāpēc process ir daudz laikietilpīgāks, Jaunsaules baznīcā izdevies diezgan ātri tikt galā ar formalitātēm, atlicis vien ķerties pie darbiem.

“26. aprīlī arī sākām darbus. Kopā ar draudzi tika izlemts, ka sāksim ar koku sakopšanu. Baznīcas teritorijā aug senas liepas, negribējām tās pazaudēt. Pieaicinot ainavu arhitektu, izlēmām vēl pirms lapu saplaukšanas kokus apkopt, talkā aicinot arboristus,” stāsta Silvija Jemeļjanova.

Vienlaikus veikta objekta topogrāfija, baznīcas tehniskais novērtējums, piesaistīta arhitekte skiču izstrādei. “Viss bija darīts tā, lai jūlija sākumā saņemtu būvatļauju baznīcas pārbūves veikšanai,” turpina Jemeļjanova.

Ņemot vērā, ka pats Segliņš bijis profesionāls dārznieks un savās mājās pie Viktorijas ezera Sietlā izveidojis pasakainu dārzu, viņa piederīgie uzskatīja par pašsaprotamu, ka arī Jaunsaules baznīcu, kuras teritoriju aizgājējs izvēlējies par savām mūža mājām, rotās skaists dārzs.

Maksājums kavējas

Liels bijis testamenta izpildītāja pārsteigums, jūnija sākumā saņemot krustmeitas ziņu, ka visi plānotie darbi tiek iesaldēti baznīctēvu neizprotamas rīcības dēļ.

“Pēc divu nedēļu darba koku kopšanas speciālisti – SIA Arborists – tā arī nebija saņēmuši rēķina apmaksu par savu darbu,” atklāj Jemeļjanova, skaidrojot, ka priesteris Baļčūns ar viņu aprīļa beigās noslēdzis ģenerālpilnvaru, kas paredz, ka aizgājēja radiniece organizē un vada visus darbus baznīcas vārdā, bet baznīca kā konta turētāja apņemas veikt maksājumus.

“Realitātē tas izskatījās tā, ka SIA izraksta rēķinu un tas tiek nogādāts mācītājam, kurš veic bankas pārskaitījumu,” skaidro Segliņa radiniece. Kad sazinājusies ar mācītāju, kāpēc maksājums (8000 eiro ar PVN) arboristiem kavējas, Baļčūns darījis zināmu, ka tādus darbus bez Jelgavas diecēzes bīskapa Edvarda Pavlovska piekrišanas tomēr atļauties nevarēšot un prātīgākais baznīcā būtu nomainīt tikai… grīdu.

Zem bīskapa ķepas

Protams, dievnamam nepietuvinātām personām saprašana par saimniekošanu šajā jomā ir visai sveša. Sarunā ar Kas Jauns Avīzi vairāki baznīcas cilvēki norāda, ka to, ko darīt un kā izlietot naudu kādā katoļu celtnē Latvijā, nosaka četri reģionu bīskapi. Taču arī viņiem testamenta griba ir saistoša un, ja vēlēts konkrētai baznīcai, šī nauda tās mērķiem arī jāizmanto.

Lai spriestu, kā izmantojama Segliņa nauda, 30. maijā Jaunsaules katoļu baznīcā Jemeļjanova uz tikšanos aicināja draudzes pārstāvjus, priesteri Baļčūnu, bīskapu Pavlovski un arhitekti Viju Ozolu.

“Kad pagājušajā vasarā testamenta izpildītājs tikās ar Baļčūnu un informēja par rekonstrukciju un apkārtnes labiekārtošanu, priesterim nebija iebildumu un nevienā brīdī viņš neminēja, ka varētu būt citādi,” klātesot Kas Jauns Avīzei, atceras Silvija, būdama pārsteigta par “jauniem spēles noteikumiem”.

Pēc baznīcu sistēmā pastāvošajiem noteikumiem, tās “īstais saimnieks”, kā viņš pats sevi piesaka, ir Jelgavas diecēzes bīskaps Pavlovskis. Izrādās, gandrīz gadu testamenta izpildītājiem nezināms bijis likums, ka notiekošais baznīcā saskaņojams tikai un vienīgi ar bīskapu, līdz ar ko nebūtiska ir ģenerālpilnvara, ko noslēdzis Baļčūns.

“Iznāk, ka baznīcā labā roka nezina, ko dara kreisā?” retoriska ir Silvija, atklādama, ka pirmais pirkums, ko par 15 000 eiro no mantojuma naudas iegādājusies Jaunsaules katoļu baznīca, ir pavisam jauna škoda priesterim.

“To var saprast – mācītājam ir septiņas draudzes, tāpēc skaidrs, ka transports ir nepieciešams. Taču skaidrs ir vēl kas – naudu par mašīnu mācītājs pārskaitīja nevilcinoties (un to, kā saprotu, iespējams izdarīt tikai ar bīskapa atļauju), bet, kad runa par baznīcas rekonstrukciju, tiek pateikts, ka tik daudz naudas mums nav?” neizpratnē ir aizgājēja radiniece.

Baznīca kā garīguma centrs

Par to, ka mantotās naudas ir pietiekami, lai Jaunsaulē izveidotu ievērojamu katoļu pulcēšanās vietu, ir pārliecināti gan testamenta izpildītāji, gan draudzes pārstāvji, gan arhitekte Vija Ozola. Tikšanās reizē viņa arī izrādīja baznīckungiem skices, kā dievnams varētu izskatīties jau drīzā nākotnē.

“Kad pirms deviņiem gadiem meklēju lauku īpašumu un braucu šai vietai garām, nodomāju, kāda te liela kapliča. Piedodiet, ka es tā saku, taču nu jau kā šīs vietas iedzīvotāja esmu par to daudz domājusi. Man rūp vide, kurā dzīvoju. Jo baznīcu veidotu kā garīgas arhitektūras objektu, spētu piesaistīt šai vietai arī cilvēkus,” skaidro Ozola.

Viņa uzsver, ka, balstoties uz savu pieredzi, būvniecības procesā esot klāt no A līdz Z, “naudas ir pietiekami, lai šo vietu pārvērstu skaistā garīguma centrā”, protams, ja vien cilvēki ir gatavi tajā iesaistīties.

“Esmu ieviesusi torni, kam noteikti jābūt katrā baznīcā, zvanu, garos logus, kas piešķirtu tiekšanos uz augšu, un virsgaismu, pārbūvējot jumtu,” dažas no iecerēm projektā, kas beidzot piešķirtu vaibstus kara laikā līdz galam nepabeigtajai ēkai, komentē arhitekte. Viņa pieļauj, ka par atjaunotu baznīcu interese būtu arī katoļiem, kas vēlētos laulāties vai kristīt bērnus idilliskā lauku vidē.

Logiem bail pieskarties

Jāteic, ka baznīca līdz mūsu dienām lielā mērā saglabājusies, pateicoties vietējās iedzīvotājas Marijas Gulbes iniciatīvai – viņa kopā ar ģimeni dievnamu uzturējusi, kopusi, un tagad to turpina viņas bērni. Draudzes vecākā Inga Gulbe atzīst, ka ir “priecīgi par šādu naudu”.

“Līdz šim baznīcu lāpījām, kā mēs, laucinieki, mācējām, jo tādas naudas mums, protams, nav bijis,” stāsta Gulbe, paužot izbrīnu par Pavlovska pēkšņo iesaistīšanos.

“Pērn bīskapam zvanīju, gribēju stāstīt par testamentu, bet viņš tikai atvaicāja, kam es taisos tērēt savu laiku, un tikšanos noraidīja... Nu tiek bremzēti darbi, to pamatojot ar it kā nezināšanu par šāda testamenta esamību,” neslēpj draudzes vecākā, kurai vairs neesot iespējas arī sekot līdzi konta stāvoklim.

Par to, ka remontētu tikai grīdu, Gulbju ģimene iebilst. “Logi ir šausmīgi, kad ar ģimeni te nākam tīrīt, bail pat tiem pieskarties, ka neizkrīt…” stāsta Inga. Spriests arī par apkuri dievnamā. Lai arī Gulbjiem tāda neesot vajadzīga, jo to “stundiņu ziemā ir izturējuši un arī izturēs”, testamenta izpildītāji un arī priesteris Baļčūns cer uz siltumu.

“Zommera kundzes pirmais lūgums bija par apkures ierīkošanu baznīcā – Amerikas radi ar nepacietību gaida, kad beidzot varēs šeit pulcēties apstākļos, kas veciem cilvēkiem nerada veselības problēmas,” skaidro testamenta izpildītāja krustmeita Jemeļjanova.

Vai bīskaps melo?

Kā novēroja Kas Jauns Avīze, bīskaps uz tikšanos ieradās kopā ar “saviem būvniekiem”, visai ironiski noskaņots. Viņaprāt, “šajā vietā nav cilvēku”, kas uz baznīcu nāktu, tāpēc “kā saimnieks” apšauba rekonstrukcijas lietderīgumu. „Var jau uzcelt šeit katedrāli, un tālāk?” skeptisks bija Pavlovskis.

Vietējie iedzīvotāji jau pauduši bažas, ka, izrādot pārsteigumu par testamentu, katoļu baznīcas funkcionāru vēlme varētu būt novilcināt laiku, lai sakārtotu sev izdevīgas shēmas. Vaicāts, vai draudzei ziedota nauda var aizplūst baznīcas kopējā kasē “labākiem mērķiem”, Pavlovskis ir noraidošs, mierinot, ka “to, cik kurai draudzei bankas kontā naudas”, viņš “nezina un nekontrolē”.

“Gribu saprast, kādā veidā tiks izlietota šī nauda un kas par to būs atbildīgs. Gribu redzēt pašu testamentu un saprast, vai novēlētājs šeit gribējis celt katedrāli. Ar to ir jāsāk!” strikts ir Pavlovskis. 

Preses klātbūtnē bīskaps apliecināja, ka darbus Jaunsaulē varēs turpināt, kad viņš būs sazinājies ar testamenta izpildītāju Zommeru un pārliecinājies, kādi ir viņa ieskati. Līdz Kas Jauns Avīzes nodošanai tipogrāfijā (nedēļu pēc sarunas) tas vēl nebija noticis.

Mulsina vēl kāds fakts. Sarunā ar laikrakstu un sapulces dalībniekiem bīskaps apliecināja, ka Skaistkalnes katoļu baznīca, kurai ziedots vairāk nekā 200 000 eiro, “nav zem Jelgavas diecēzes, bet gan pieder mūkiem”, tāpēc teikšanas tajā viņam neesot.

“Es nezinu, ko baznīca plānojusi darīt par ziedoto naudu, jo par to neatbildu,” paskaidroja Pavlovskis. Tomēr, kā sarunā ar Kas Jauns Avīzi atklāj Skaistkalnes baznīcas tēvs Jānis Vīlaks, dievnams joprojām ir zem Jelgavas diecēzes un par to, kur izlietot ziedoto naudu, lemšot… bīskaps Pavlovskis.