Rihards Kols par Kremļa taustekļiem Latvijas avīžu plauktos

Kā redzams Saeimas sintēzes ziņojumā par Krievijas ietekmi Latvijas informatīvajā telpā, vairāk nekā trešdaļa Latvijas iedzīvotāju un puse cittautiešu lielākoties patērē plašsaziņas līdzekļu saturu, kas radīts ārpus Latvijas. Runājot par elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, piemēram, Krievijā veidotas televīzijas programmas mēdz skatīties 82% cittautiešu un 52% latviešu, kopumā – 63% Latvijas iedzīvotāju. Piektā daļa – 46% krievvalodīgo – vispār negūst informāciju no plašsaziņas līdzekļiem latviešu valodā.

Lai propaganda būtu patiešām efektīva un lai ar tās sniegtajām ziņām veidotu pilnīgu un visaptverošu “patiesību”, nepietiek tikai ar televīziju vai sociālajiem tīkliem, kas, nenoliedzami ir nopietni ieroči informācijas kara apstākļos. Bet savas propagandas funkcijas pilda desmitiem dažādu kanālu, kas nodrošina paralēlu informācijas apriti un nodrošina maksimālu pārklājumu. Tās ir grāmatas, filmas, “dokumentālās” filmas, “nevalstiskās” organizācijas, radio, blogi, pasākumi, “pētniecības” institūti, izklaides un humora šovi un, jā, arī prese.

Lai gan līdz ar tehnoloģiju attīstību un tās pieejamības paplašināšanos pēdējo gadu laikā vērojama samazināšanās drukātās preses patēriņā, tas joprojām ir nozīmīgs informācijas resurss lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju – kā liecina pētījumu kompānijas “Kantar TNS” dati, gandrīz 1,4 miljoni Latvijas iedzīvotāju lasa preses izdevumus. Uzņēmuma “Preses Serviss” – dominējošā preses vairumtirgotāja valstī – publiski pieejamā informācija rāda, ka kopumā Latvijā mazumtirdzniecībā ir pieejami vairāk nekā 800 dažādi preses izdevumi, no kuriem vairāk nekā 700 ir iespējams abonēt. Izvērtējot datus pēc izdevējvalsts, Latvijā izdotie preses izdevumi aizņem aptuveni 1/3 no sortimenta un tikpat daudz jeb aptuveni 1/3 daļa ir Krievijā izdotie preses izdevumi. Atlikušo trešdaļu sortimenta veido citās valstīs izdotie preses izdevumi.

Šie un iepriekšminētie dati sniedz pietiekami precīzu priekšstatu par to, kādā informatīvajā vidē dzīvo liela daļa Latvijas iedzīvotāju. Kādā informatīvajā vidē dzīvo kāds, kurš ikdienā skatās Krievijas televīzijas kanālu ziņas, humoršovus un diskusiju raidījumus, apmeklē Krievijas ziņu portālus vai krievu valodā rakstošos portālus, kas paredzēti Latvijas auditorijām un kas lielākoties kā avotus izmanto Krievijā bāzētos medijus, lasa Krievijā izdotās avīzes un žurnālus. Krievijas mediju radītais saturs visbiežāk nav veidots pēc labākajiem žurnālistikas standartiem, jo tā mērķis nav informēt sabiedrību, bet gan paust Krievijas skatījumu, sagrozīt prātus un veidot sev labvēlīgu “patiesības telpu”.

Ir vairāk kā skaidrs, ka tie Latvijas iedzīvotāji, kuri faktiski sevi ir izolējuši no Latvijas informatīvās telpas, par mūsu valsti, par norisēm Eiropā, Krievijā un pasaulē, par vēsturi un faktiem un to interpretācijām ir pilnīgi citās domās nekā tie, kuri patērē Latvijas un Rietumu pasaules medijus. Tā, piemēram, 62% Latvijas mazākumtautību pārstājvu izjūt pozitīvu attieksmi pret Krieviju, kontrastējot ar tikai 23% pozitīvu vērtējuma par Latvijas dalību NATO. Trešdaļa arī uzskata, ka Krievijas federālie masu mediji objektīvi atspoguļo notikumus Ukrainā. Pietiek tikai analizēt dažādu notikumu atspoguļojumus – Krimas pretlikumīgo aneksiju, Malaizijas aviolīniju lidmašīnas notriekšanu Ukrainas austrumos, Rietumu sankcijas pret Krieviju, Krievijas darbības Sīrijā, Brexit, Krievijas dopinga skandālu un citus – lai secinātu, ka esošā mediju vide Latvijā veido divas faktiski paralēlas informācijas un patiesības telpas. Vienā no tām tiek grauta Latvijas iedzīvotāju uzticēšanās savai valstij, valdībai, Eiropas Savienībai, demokrātijai. Kur Lindermans un Gapoņenko ir politieslodzītie un apspiestie, nevis radikāļi, kas aizturēti aizdomās par noziegumiem pret valsti.

Interesantus datus par to, kā ne tikai Latvija un Baltijas valstis ir atspoguļotas Krievijas lielākajās avīzēs, iespējams atrast Viļņas Universitātes doktoranta Viktora Deņisenko pētījumā. Baltijas valstīs valda neofašisms un neonacisms, plaukst rusofobija, pastāvot etnisko minoritāšu diskriminācija, tiek falsificēta vēsture, naidīgi izturas pret krievu tautu un Krieviju. Aptuveni tādi ir primārie raksturlielumi, kā tiek pasniegtas Baltijas valstis tādās avīzēs kā “Izvestija”, “Komsomoļskaja Pravda” un “Argumenti i Fakti”, no kurām divas, starp citu, viegli atrodamas mūsu avīžu kioskos.

Un šī ir problēma. Ne tādēļ, ka Latvijas iedzīvotājiem nepienāktos vai nepieklātos lasīt ārvalstīs drukātus izdevumus, ne tādēļ, ka tajos varbūt tiek publicēts atšķirīgs viedoklis – Latvijā cenzūra, par laimi, ir aizliegta ar likumu. Problēma ir tajā, ka šajos preses izdevumos biežāk nekā būtu pieļaujams parādās falsificēta, sagrozīta vai manipulatīva informācija, ar kuru tiek manipulēts ar Latvijas iedzīvotāju prātiem, un viņu dzīvo Kremļa taustekļu gūstā. Ja ar televīzijas un interneta vides dezinformācijas un melu izplatīšanas kanāliem mums ir iespēja cīnīties (tādas pilnvaras ir mediju uzraugam NEPLP), tad ar Krievijas presi, kas čum un mudž no lielākiem un mazākiem meliem un propagandas, mums iespēju cīnīties šobrīd ir ļoti maz.

Bet ir iespēja un šobrīd arī tiek meklēti risinājumi. Viena no iespējām – izstrādāt un pieņemt Ministru kabineta noteikumus, kas ikdienas avīžu pircējam palīdzētu noorientēties starp dažādu valstu preses izdevumiem avīžu plauktos, kas, savukārt, sniegtu iespēju nedaudz kritiskāk vērtēt tajos esošo saturu – ir iespējams noteikt, ka Latvijā izdotie, Eiropas Savienībā izdotie un trešajās valstīs izdotie laikraksti tiek izvietoti nodalītos, atbilstoši marķētos stendos, kā tas tiek darīts daudzviet pasaulē un pat mūsu grāmatnīcās (atsevišķi nodalot Latvijā un ārvalstīs izdotās grāmatas). Regulējuma izpratnē , protams, šis jautājums būtu jāaktualizē arī Eiropas Savienības līmenī, nosakot plašāku ievedmuitas nodokli un tarifus drukātajiem medijiem, kas ir izdoti ārpus Eiropas Savienības – pašlaik Krievijā izdotie Latvijā pieejami mediji cenas ziņā ir lētāki nekā Latvijā izdotie preses izdevumi, kas savukārt ir jāuztver kā motivējošs faktors iegādei.

Kamēr tiek meklēti risinājumi, kā šo problēmu risināt pēc būtības un kā mazināt pieprasījumu pēc Kremļa skrejlapiņām, ir viena iespēja – par katriem meliem, par katriem sagrozījumiem vērsties pie tiesībsargājošajām iestādēm, šajā gadījumā, pie Drošības policijas ar iesniegumu, kas varētu palīdzēt iekustināt šo riteni un, cerams, izspiest kādu no šiem melu izplatītājiem no Latvijas.