"Pirmkārt, otrkārt, treškārt..." Dumpinieka Anša Bērziņa advokāts lūdz Vējoni viņu apžēlot

Drīz būs pagājis jau vesels gads kopš Latvijas Republikas pilsoni Ansi Ataolu Bērziņu aizturēja Čehijas Republikas tiesību aizsardzības iestādes. Visu šo garo gadu Ansis ir pavadījis dažādos Čehijas cietumos, vienā, no kuriem viņš nesen tika brutāli piekauts. Diemžēl daudzi ir aizmirsuši, kāpēc Ansim vispār tika piemērots reāls cietumsods. Tas vistiešākajā veidā saistīts ar acīmredzamām kļūdām mūsu tieslietu sistēmā, kuras neviens līdz pat šim brīdim nav uzdrīkstējies novērst.

Augstākā tiesa, kura apelācijas kārtībā izskatīja Bērziņa apsūdzību, savā spriedumā viennozīmīgi noteica: „A.A.Bērziņam nav nepieciešams noteikt Krimināllikuma 55.panta sestajā daļā paredzētos pienākumus”. Proti, Ansim netika piemēroti absolūti nekādi pienākumi attiecībā pret Valsts probācijas dienestu. Salīdzinājumam, kādam citam apsūdzētajam pēc tā paša masu nekārtību panta, kuram arī tika piemērots nosacīts cietumsods, tiesa spriedumā noteica: „uzlikt par pienākumu pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā desmit darba dienu laikā reģistrēties Valsts probācijas dienestā pēc dzīves vietas un piedalīties Valsts probācijas dienesta rīkotajās programmās”. 

Konstatējams, ka tiesa katru apsūdzēto individuāli vērtēja, gan piemērojot soda veidu, gan uzliekot vai neuzliekot nosacīti notiesātajam kādus papildus pildāmus pienākums. 

Valsts probācijas dienests, uzsākot saziņu ar Bērziņu, pārkāpa Augstākās tiesas spēkā stājušos sprieduma atziņu, ka Bērziņam, cita starpā, nav pienākums piedalīties probācijas programmās saskaņā ar Valsts probācijas dienesta norādījumiem.

Valsts probācijas dienests radīja tiesiskās situācijas pretrunu jeb kolīziju, kurā, no vienas puses bija Augstākās tiesas individuāli izvērtēta atziņa par probācijas dienesta kontroles nevajadzīgumu, no otras puses, vispārīgais likuma regulējums, ka nosacīti notiesātos „uzmana” probācijas dienests. Konstatējot šādu kolīziju, viennozīmīgi bija jāpiemēro Bērziņa tiesības vismazāk aizskarošais tiesiskais risinājums – proti, Augstākas tiesas noteiktais, ka Bērziņam nav jānonāk probācijas dienesta „nagos”.

Turpmāk notikušie būtiskie Bērziņa tiesību pārkāpumi tikai apliecināja, ka notiek tīša un organizēta izrēķināšanās ar viņu kā ar varas sistēmai nevēlamu aktīvistu. Paraugprāva. Tiesa, pēc probācijas dienesta lūguma, grozot nosacīto sodu uz reālo cietumsodu, pieļāva vismaz divus ļoti būtiskus pārkāpumus, kurus īsumā minēšu.

Pirmkārt. Grūti iedomāties, taču tādu būtisku jautājumu, kā nosacītā soda aizstāšana ar reālo cietumsodu, tiesa izskatīja bez Bērziņa. Ansis rakstveidā tiesu bija lūdzis lietu skatīt tikai viņa klātbūtnē, taču tas tika ignorēts. Ansis bija iesniedzis pierādījumus savai objektīvajai prombūtnei, kas bija saistīta ar doktorantūras studijām ārzemēs, taču tiesa „iekrampējās” likuma burtā un gāja vieglāko ceļu – izskatīt lietu bez aktīvista Bērziņa.

Otrkārt. Pretēji likumā viennozīmīgi noteiktajam, ka šādus jautājumus skata pēc apsūdzētā dzīvesvietas, to vērtēja cita tiesa. Bērziņš rakstveidā bija informējis, ka dzīvo Līvānu novadā un attiecīgi šo jautājumu vajadzēja skatīt Preiļu rajona tiesai, kuras jurisdikcijā bija Anša deklarētā dzīvesvieta. Šāds pārkāpums nozīmē, ka Bērziņa lietu izskatīja tiesa, kurai nebija likumīgu tiesību to vispār darīt. Tālāk paši saprotiet. Visa turpmākā rīcība ar Bērziņu pēc nelikumīga sprieduma ir tikai nelikumīgums nelikumīguma galā!

Esmu vērsies ar visiem iespējamajiem tiesiskajiem lūgumiem pie visām augstākajām Latvijas amatpersonām, kurām ir bijusi iespēja jau sen pārtraukt šo netaisnīgo epopeju. Vai tiešām Latvijas simtgades gadā nevienam no varas spices pārstāvjiem nebūs dūšas pieņemt viedu lēmumu un izbeigt šo tiesisko vājprātu?

Tiesību normas un valsts institūcijas Latvijā ir radītas cilvēkiem. Taču Bērziņa lieta parāda, ka amatpersonas nevēlas risināt radušo kolīziju, jo ērtāk ir „atšaudīties” ar pretrunīgi interpretējamiem likumu fragmentiem, nevis izvērtēt lietu pēc būtības un pieņemt saprātīgu lēmumu.

Atrisināt šo tiesisko vājprātu Latvijā šobrīd var viens cilvēks – Valsts prezidents. Atbilstoši Apžēlošanas likuma 4.pantam Valsts prezidents notiesāto personu var apžēlot pats pēc savas iniciatīvas. Esmu uzzinājis, ka daudzi cilvēki jau ir vērsušies pie Valsts prezidenta ar personīgiem lūgumiem par Bērziņa apžēlošanu. Arī es tuvākajās dienās gaidu atbildi uz savu atkārtoti rakstīto apžēlošanas lūgumu. Nez, kāda tā būs!

Noslēgumā aicinu ikvienu cilvēku brīvā formā turpināt rakstīt apžēlošanas lūgumus Valsts prezidentam līdz Ansis tiek atbrīvots!"