Trīs laulības un morfijs visa mūža garumā. Stāsts par izcilo rakstnieku Mihailu Bulgakovu

Talantīgajam rakstniekam Mihailam Bulgakovam piemita tieksme uz misticismu, un rakstnieka alķīmijas laboratorija bija viņa paša daiļrade. Daudzi viņu uzskata par ģēniju, kas uzrakstījis visnoslēpumaināko 20. gadsimta romānu "Meistars un Margarita". Lasot Bulgakova darbus, skaidri redzams, ka rakstniekam patika spēlēties. Tajos jūtams spēles azarts un rotaļīgs vieglums, netrūkst humora un groteskas. Tekstos jaušams dramatisks tiešums un tajā pašā laikā filozofisks dziļums. Vienkārši sakot, viņa darbus ir interesanti lasīt.

Tomēr Bulgakova radošā dzīve nepavisam nebija rozēm kaisīta. Viņa radošā aktivitāte iekrita laikā, kad Krievijā pie varas atradās boļševiki. Cenzūras apstākļos viņš bija spiests piemēroties, bet ne vienmēr tas izdevās. Bija laiks, kad viņa darbus nepublicēja neviena izdevniecība un visas lugas izņēma no teātru repertuāriem. Pakļauts trūkumam, badam un izmisumam, Bulgakovs rakstīja vēstuli PSRS valdībai un Josifam Staļinam, lai viņam atļauj emigrēt. Ja reiz viņam neļauj rakstīt un publicēties, tad lai vismaz atļauj kopā ar ģimeni izbraukt no valsts. Vēstulē viņš atzīmēja: “Es lūdzu ņemt vērā, ka aizliegums man rakstīt ir tāpat kā aprakt mani dzīvu.”

Staļins atsaucās uz Bulgakova vēstuli un pats personīgi viņam piezvanīja. Tas notika 1930. gada 18. aprīlī, kad pirms četrām dienām pašnāvību bija izdarījis pazīstamais dzejnieks Vladimirs Majakovskis. Iespējams, Staļins uzskatīja, ka vēl viena talantīga rakstnieka pašnāvība – tas tomēr būtu par daudz. Toreiz Staļins bija labvēlīgs, pēc telefona sarunas izdevniecības atkal drīkstēja publicēt Bulgakova darbus, bet teātriem tika atļauts uzvest viņa lugas. Tomēr vēlāk rakstnieks atkal krita nežēlastībā, turklāt sašķobījās viņa veselība. Dzīves beigu periodā viņam pats svarīgākais bija pabeigt sava mūža galveno darbu – romānu "Meistars un Margarita". To viņš vairākkārt pārrakstīja un rediģēja, turpināja pilnveidot tekstu līdz pat aiziešanai mūžībā. Pēdējās izmaiņas tajā rakstnieks veica vēl divas nedēļas pirms nāves, kad jau bija akls un diktēja labojumus priekšā sievai. Romāns izdevās izcils un, kā daudzi uzskata, pārāk velnišķīgs. Katrā ziņā tajā ir kaut kas maģisks, suģestējošs, noslēpumains un mistisks. Ir pat izteikts viedoklis, ka "Meistars un Margarita" – tas ir sātana evaņģēlijs.  

Vieglprātīgā laulība

Mihails Bulgakovs piedzima 1891. gada 15. maijā Kijevas Garīgās akadēmijas docenta ģimenē. Rakstnieka talants Mihailam atklājās jau bērnībā – ģimenes lokā viņš ar brāļiem un māsām iestudēja dažādas joku ludziņas, turklāt bija kaismīgs lasītājs. Par viņa dzīves pieredzi kļuva viss, ko viņš izlasīja. Tomēr Mihails šaubījās par savām literāta spējām, tāpēc nolēma kļūt par ārstu un 1909. gadā iestājās Kijevas Universitātes Medicīnas fakultātē.

Mācoties otrajā kursā, Bulgakovs iemīlējās tikko ģimnāziju pabeigušā meitenē Tatjanā Lappā. Abi jaunieši nolēma tūlīt pat apprecēties, lai gan pret to iebilda gan Mihaila, gan Tatjanas radinieki, uzskatot, ka otrā kursa studenta un vakarējās ģimnāzistes kāzas ir pārsteidzīgs solis, un aicinot atlikt kāzas uz vēlāku laiku. Sapratuši, ka jaunieši apprecēsies arī bez viņu svētības, Mihaila un Tatjanas vecāki negribīgi piekrita laulībām. Pirms kāzām Mihaila māte dēlam gan izvirzīja ultimātu – nokārtot visus mācību parādus. Apcerot radinieku bažas par abu jauniešu turpmāko dzīvi, Mihails sacerēja īsu joku lugu, kurā bija šāds dialogs:
“Vecmāmiņa: – Kur jaunais pāris dzīvos?
Labvēle: – Viņi var dzīvot vannas istabā. Miša gulēs vannā, bet Tasja – izlietnē.”

Kopdzīvi abi uzsāka ļoti vieglprātīgi – vecāku iedoto naudu ātri iztērēja, bet uzdāvinātās mantas ieķīlāja lombardā. Lai ģimenei nodrošinātu iztiku, Mihails pasniedza skolēniem privātstundas.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, Bulgakovs kā ārsts strādāja Kijevas hospitālī, bet Tatjana bija līdzās Mihailam – aprūpēja ievainotos un asistēja vīram. 1916. gadā Bulgakovu nosūtīja uz Smoļenskas guberņas hospitāli, kura smago ikdienas darbu rakstnieks vēlāk attēloja stāstu ciklā "Jaunā ārsta piezīmes". Arī Smoļenskas guberņas hospitālī Tatjana bija blakus vīram un rūpējās par ievainotajiem.

Un tad notika neparedzamais – Bulgakovs smagi saslima ar difteriju un cieta nepanesamas sāpes, kuras remdēja ar morfija injekcijām. Pēc neilga laika sāpes pārgāja un Mihails pilnībā izārstējās, taču no morfija atteikties nesteidzās. Daudzi biogrāfi uzskata, ka viņš to izmantojis līdz pat dzīves galam, cenšoties gan lietot pēc iespējas retāk.

Uz nāves robežas

Kad sākās Oktobra revolūcija, Mihails ar Tatjanu, raizējoties par radiniekiem, atgriezās Kijevā. Viņš bija satriekts par revolūcijas laikā notiekošo un kādā vēstulē māsai Nadeždai rakstīja: “Īstenība tagad ir tāda, ka es cenšos dzīvot, to visu neievērojot. Nesen izbraucienos pa Maskavu un Saratovu man bija izdevība visu apskatīt pašam savām acīm, un es vairs negribu to redzēt. Es redzēju, kā pelēki pūļi, rēcot un neganti lamājoties, dauza logus vilcienos, un redzēju, kā sit cilvēkus. Redzēju sagrautas un nodegušas mājas Maskavā, trulas un zvērīgas sejas, redzēju pūļus, kas apsēduši sagrābtu un aizslēgtu banku ieejas durvis, izbadējušos cilvēku astes pie tirgotavām. Redzēju avīzes lapiņas, kurās raksta būtībā tikai par vienu: par asinīm, kas līst dienvidos un rietumos, un austrumos, un par cietumiem. Visu skatīju pats savām acīm un pilnībā sapratu, kas ir noticis…”

Pusotra gada laikā, kamēr abi laulātie dzīvoja Kijevā, tur reizes sešas vai septiņas mainījās valdība – pārmaiņus pie varas bija boļševiki, petļurieši, vācieši, atkal petļurieši, atkal boļševiki, tad deņikinieši... Katra jaunā valdība izdeva rīkojumu par karotspējīgo vīriešu iesaukšanu armijā. Kādu laiku Bulgakovam izdevās izvairīties no iesaukuma, tomēr 1919. gada rudenī viņu mobilizēja Deņikina armijā par kara ārstu. Mihailu nosūtīja uz Vladikaukāzu, kur pēc pusotra mēneša ieradās arī viņa sieva. Izbaudot pilsoņa kara šausmas, Bulgakovs rakstīja dienasgrāmatā: “Pietiks muļķību un ārprāta. Gada laikā esmu pārdzīvojis tik daudz, cik pietiktu Mainam Rīdam desmit sējumiem. Man viss ir līdz kaklam, esmu utu sagrauzts. Būt inteliģentam nenozīmē būt idiotam. Pietiek!” Viņš nolēma mest medicīnu pie malas un uzsākt rakstnieka karjeru. Pirmās esejas tika publicētas Vladikaukāzas baltgvardu laikrakstā "Kavkaz". Viņš arī uzrakstīja viencēliena humoreskas "Pašaizsardzība" un "Parīzes komunāri", drāmas "Brāļi Turbini" un "Mullas dēli". Šīs lugas sekmīgi iestudēja Vladikaukāza teātrī, lai gan pats Bulgakovs tās augstu nevērtēja.

1920. gada ziemā rakstnieks smagi saslima ar tīfu; viņš izdzīvoja, tikai pateicoties sievas Tatjanas pūlēm. Viņa skraidīja pa izlaupīto pilsētu un meklēja ārstus, bet vēlāk pārdeva savas mantas un abu laulības gredzenus, lai iegādātos produktus.
Baltie jau bija aizgājuši no pilsētas un pametuši Krieviju, bet ar tīfu slimais Bulgakovs palika. Kad Mihails nāca pie saprašanas, viņš pārmeta sievai un nespēja piedot, ka viņa nav aizvedusi viņu līdzi baltgvardiem. Principiālā strīda dēļ pamazām viņi atsvešinājās.  

Vēlāk Tatjana atcerējās: “Mihails man bieži pārmeta, ka esmu vāja sieviete un nespēju viņu izvest no Krievijas. Bet visi ārsti man apgalvoja, ka viņš jau pirmajā pieturā nomirs. Kā es viņu varēju izvest? Ārsti man tā arī pateica: “Ko jūs vēlaties – aizvest viņu līdz Kazbekam un apglabāt?” Pēc balto aiziešanas Vladikaukāza bija tukša. Galvenais ārsts arī bija atstājis pilsētu. Kad Mihails mira, es naktī skrēju pie vietējā ārsta. Tajā juku laikā pilsētā notika laupīšanas un pa naktīm bija bīstami staigāt.”  
Kad Bulgakovs pavisam atlaba, Vladikaukāzā jau saimniekoja boļševiki. Lai izvairītos no aresta un nošaušanas par dienēšanu Deņikina armijā un rakstīšanu baltgvardu presē, Mihails ar sievu devās uz Maskavu. Par spīti trūkumam un badam, galvaspilsētā mutuļoja literārā dzīve. Maskavā organizējās neskaitāmi literārie pulciņi, tika atvērtas privātas izdevniecības, bija daudz grāmatu tirgotavu. Galvaspilsētā Bulgakovs kā feļetonists strādāja dzelzceļnieku laikrakstā "Gudok" un pievērsās dramaturģijai. Vairākas Bulgakova lugas guva panākumus, par nopelnītajiem honorāriem viņš iegādājās dzīvokli un iekārtoja bibliotēku.   
1926. gada nogalē Maskavas Vahtangova teātrī ar lieliem panākumiem notika lugas "Zojas dzīvoklis" pirmizrāde. Tajā pašā gadā MHAT ar vēl lielākiem panākumiem izrādīja Bulgakova pārstrādāto lugu "Turbinu dienas". Tiesa gan, 1929. gadā to aizliedza, jo, kā uzskatīja cenzori, luga propagandē baltgvardu kustību. Tomēr vēlāk pēc Staļina personiskas iejaukšanās lugu atkal atļāva izrādīt. Lieta tāda, ka Staļinam šī luga bija ļoti iepatikusies – viņš to bija noskatījies daudzas reizes.

Kratīšana dzīvoklī

Dzīvojot Maskavā, Mihails ar Tatjanu vēl dažus gadus turējās kopā, tomēr viņu šķiršanās jau bija nolemta. Abi kopā nodzīvoja vienpadsmit gadu. Interesanti, ka pēc formālas izšķiršanās Bulgakovs kādu laiku vienā dzīvoklī dzīvoja kopā ar savu bijušo sievu Tatjanu un nākamo – Ļubovu Belozersku. Ar Ļubovu viņš iepazinās kādā literātu sarīkojumā. Atšķirībā no rakstnieka iepriekšējās sievas viņa interesējās par literatūru un ļoti atzinīgi vērtēja Bulgakova daiļradi. Rakstnieks viņai veltīja savu pirmo romānu "Baltā gvarde", slaveno stāstu "Suņa sirds" un lugu "Skrējiens". Kaut arī Ļubova bija sajūsmā par "Suņa sirdi", izdevēji bija citās domās. “Šo asprātīgo pamfletu tev neviens nedrukās,” – tā Bulgakovam teica draugi, un viņiem bija taisnība. Tieši šā stāsta dēļ rakstnieka dzīvoklī veica kratīšanu – kāds bija nostučījis, ka Bulgakovs savos stāstos izsmej padomju varu. Pārmeklējuši un sabojājuši visus krēslus, segas, spilvenus, dīvānus un apskatījuši grāmatu plauktus, čekisti paņēma "Suņa sirds" manuskriptus, dienasgrāmatas un aizgāja.

Lai atgūtu savus tekstus, Bulgakovs vēlāk rakstīja Tautas komisāru padomes priekšsēdētājam iesniegumu: “OGPU pārstāvji veica manā dzīvoklī kratīšanu, kuras laikā man atņēma sekojošus manuskriptus: stāstu "Suņa sirds" divos eksemplāros un "Mana dienasgrāmata" (trīs burtnīcas). Uzstājīgi lūdzu atdot tos.” Divus gadus Bulgakovs bez rezultātiem centās atgūt savus pierakstus. Kad pēc daudziem iesniegumiem un uzstājīgiem lūgumiem rakstniekam beidzot tos atdeva, viņš tūlīt pat sadedzināja savas dienasgrāmatas. Viņam derdzās, ka pa viņa intīmajiem pierakstiem rakņājušies sveši, nepatīkami Švondera tipa cilvēki.

Daudzi Maskavas rakstnieki atzina Bulgakova spilgto talantu un neskauda spalvasbrāļa panākumus. Piemēram, Maksims Gorkijs nodēvēja Bulgakova drāmu "Skrējiens" par izcilu un paredzēja tai satriecošus panākumus. Tiesa, pretējās domās par šo lugu bija daudzi padomju funkcionāri, kas tajā saskatīja antipadomiskas idejas. Kā pēc komandas sarosījās žurnālisti, kuri laikrakstos un žurnālos ar lielu centību aprēja Bulgakovu. Sākumā rakstnieks ironizēja par kritiskajām atsauksmēm un sprauda tās dzīvokļa koridorā pie sienas, tomēr vēlāk kļuva arvien depresīvāks. Viņa darbus vairs nepublicēja, lugas neiestudēja. Sāka trūkt naudas iztikai. Dažu gadu laikā preses izdevumos Bulgakovs bija saskaitījis 298 naidīgas atsauksmes par savu daiļradi. No pārdzīvojumiem viņš sāka slikti gulēt – miegā nervozi raustījās galva un pleci. Vēstulē brālim Bulgakovs rakstīja: “Esmu nolemts klusēšanai un, iespējams, arī badam. Būs jāpārdod mantas. Krāmi mani neinteresē. Krēsli, galdi, krūzītes – lai rauj tos velns! Baidos par grāmatām. Bez tām nav jēgas dzīvot.”
Trīsdesmito gadu sākumā boļševiki pārtrauca publicēt viņa darbus, savukārt jau iestudētās lugas izņēma no teātru repertuāra. Aizliedza viņa lugas "Skrējiens", "Zojas dzīvoklis", "Asinssarkanā sala" un "Turbinu dienas".

Iedzīts izmisumā, Bulgakovs nosūtīja PSRS valdībai un Staļinam vēstuli, kurā lūdza vai nu atļaut viņam emigrēt uz ārzemēm, vai arī dot iespēju strādāt. Kā vēlāk atcerējās rakstnieka sieva Ļubova, dažas dienas pēc tam Bulgakovam piezvanījis Staļins un jautājis: “Varbūt jums tiešām vajag uz ārzemēm? A ko, mēs jums esam apnikuši?” Ārzemju pasi rakstnieks nesaņēma, toties viņam piedāvāja rakstīt lugas Strādājošās jaunatnes teātrim. Protams, tas nebija tas, ko Bulgakovs vēlējās, tomēr viņš saprata, ka nav īstais laiks izvirzīt savas prasības. Pēc Staļina ieteikuma Bulgakovam piešķīra režisora palīga vietu MHAT. 1934. gadā viņš sāka strādāt Maskavas Lielajā teātrī par libretistu, paralēli turpinot rakstīt lugas, stāstus un romānus.

Šķiršanās un trešā laulība  

1929. gada 28. februārī kādās viesībās Bulgakovs iepazinās ar Jeļenu Šilovsku, kura bija precējusies ar augsta ranga virsnieku. Viņa vēlāk atcerējās, ka tajā vakarā Bulgakovs daudzus viesus pārsteidzis ar savu uzvedību – nepārtraukti dzinis jokus, lēcis pāri galdam, spēlējis klavieres, dziedājis un dejojis. Nākamajā dienā Mihails uzaicinājis Jeļenu slēpot, pēc tam – atpūsties aktieru klubā. Viņi ik pa laikam tikušies, bet darījuši to slepus, jo abi bija precējušies. Pēc kāda laika Jeļenas vīrs tomēr atklājis abu slepeno romānu un noskaities ne pa jokam. Viņš draudējis Bulgakovam ar pistoli, solījis nošaut un pieprasījis pārtraukt šīs attiecības. Pēc šīs scēnas Mihails ar Jeļenu tik tiešām nav tikušies pusotru gadu, tomēr liktenim nepavēlēsi. Jeļenai vēlāk izdevās dabūt no vīra šķiršanās atļauju, un 1932. gada 3. oktobrī izšķīrās arī Bulgakovs, lai jau nākamajā dienā apprecētos ar Jeļenu. Pie viņiem sāka dzīvot Jeļenas jaunākais dēls Sergejs, bet vecākais, Jevgēņijs, palika pie viņas iepriekšējā vīra Jevgēņija Šilovska.

Draugi ievēroja, ka pēc kāzām Bulgakovs ievērojami izmainījās. Viņš it kā atplauka, ieguva iekšēju mieru un stabilitāti, vairs nebija tik depresīvs un nervozs kā agrāk. Bulgakovs beidzot bija atradis savu mūzu. Jeļena atcerējās kādu jautru gadījumu, kad pie viņiem bija atnācis ciemos viņas vecākais dēls Žeņa un visi četri sēdējuši pie brokastu galda. Bulgakovs teicis: “Bērni, dzīvē vajag riskēt. Lūk, paskatieties uz jūsu mammu! Viņai ar jūsu tēvu klājās diezgan labi, tomēr viņa riskēja un apprecējās ar mani, nabagu. Un paskatieties, cik tagad mēs labi dzīvojam.” Mazais Sergejs, maisot kafiju, domīgi atbildējis: “Pagaidi, mamma taču var vēlreiz noriskēt.” Izdzirdot tādu piezīmi, rakstnieks no pārsteiguma gandrīz aizrijies ar kafiju. Paziņas Bulgakovu raksturoja kā sabiedrisku, draudzīgu un devīgu cilvēku. Kad parādījās nauda, viņš rīkoja draugiem jautrus banketus, kad tās vairs nebija, rakstīja iesniegumus par jaunas lugas uzrakstīšanu un cerēja uz avansu.  

Volanda viesizrādes

1939. gadā Bulgakovam piedāvāja uzrakstīt lugu par Staļinu. Lai gan rakstnieks nevēlējās dziedāt slavas dziesmas visu tautu tēvam, viņš tomēr pieņēma piedāvājumu. Pēc ilgām pārdomām Bulgakovs nolēma uzrakstīt lugu par Staļinu jaunībā un ķērās pie darba. Kā vēlāk izrādījās, tā bija liela kļūda. Padomju Savienībā jau bija ieviests Staļina kults, viņš bija iecelts teju dieva kārtā, taču Bulgakovs ar savu lugu bija nolēmis viņu cilvēciskot. Kad luga bija gatava un to grasījās iestudēt, uz teātri piezvanīja lugas galvenais varonis un pateica: “Visi jaunie cilvēki ir vienādi. Nevajag iestudēt lugu par jauno Staļinu.”

Pēc šā aizlieguma Bulgakovs saprata, ka viņam vairs nav ko cerēt uz pilnvērtīgu piedalīšanos valsts literārajā dzīvē. Kad viņš vairākiem izdevējiem piedāvāja izlasīt romāna "Meistars un Margarita" pirmās nodaļas, izdevēji no viņa taisījās vaļā.
Darbu pie savas dzīves galvenā romāna "Meistars un Margarita" Bulgakovs sāka 1929. gadā. Bija vairāki romāna nosaukuma varianti:  "Melnais mags", "Žonglieris ar āža kāju", "Veliāla dēls", "Volanda viesizrādes" un citi. Baidoties no represijām padomju dzīves kritiku, 1930. gadā Bulgakovs pašrocīgi sadedzināja pirmo romāna redakciju. Tas notika brīdī, kad rakstnieks saņēma ziņu par savas lugas "Svētuļu jūgs" aizliegšanu. Darbs pie romāna atsākās 1931. gadā un turpinājās līdz 1936. gadam. Romāna otrās redakcijas pagaidu nosaukuma varianti bija šādi: "Dižais kanclers", "Sātans", "Cepure ar spalvu", "Melnais teologs". Romāna trešā redakcija tika sākta 1937. gadā. Nosaukums bija "Tumsas valdnieks", taču drīz vien tas kļuva par mums visiem zināmo "Meistars un Margarita".

1940. gada sākumā rakstnieks saslima ar aknu hipertoniju. Divas nedēļas pirms nāves, jau būdams akls un ciešot lielas sāpes, Bulgakovs ar sievas palīdzību turpināja rediģēt romānu "Meistars un Margarita". Mirstošais Bulgakovs aizsūtīja savu jaunāko māsu Lidiju pēc savas pirmās sievas Tatjanas – gribēja lūgt viņai piedošanu. Diemžēl viņa bija izbraukusi no Maskavas. Izcilais rakstnieks Mihails Bulgakovs no dzīves aizgāja 1940. gada 10. martā.  

Kopš tā brīža rakstnieka darbi uzsāka patstāvīgu dzīvi. Vislielākā uzmanība vienmēr veltīta romānam "Meistars un Margarita", lai gan Bulgakovam netrūkst arī citu literatūras šedevru, piemēram, "Suņa sirds". Jāatzīst, "Meistars un Margarita" vienmēr ticis vērtēts ļoti pretrunīgi. Vieni šo romānu dēvē par dievišķu un ticības apliecinošu, citi gluži pretēji – par sātanisku un bīstamu. Tā darbība vienlaikus risinās divos dažādos laikmetos – Jēzus Kristus laika Jeruzalemē un 20. gadsimta trīsdesmito gadu Maskavā, kur ierodas sātans ar svītu, lai sarīkotu tradicionālo pavasara pilnmēness balli. Visus romāna notikumus caurvij un savieno divu tā galveno varoņu – Meistara un Margaritas – mīlasstāsts.

Romānā netrūkst satīrisku un grotesku epizožu, kuras padomju cenzori sliecās vērtēt kā padomju dzīves izsmiešanu. Padomju Savienībā romāns pirmoreiz tika publicēts 1966. gadā žurnālā Moskva. Tas bija cenzēts – cenzūra bija aizliegusi aptuveni 12 % teksta. Romāna pilnā versija krievu valodā dienasgaismu ieraudzīja 1967. gadā Parīzē, pēc tam tika pārtulkota angliski un izdota Amerikas Savienotajās Valstīs un Lielbritānijā. Romāns atnesa rakstniekam pasaules slavu – tiesa, jau pēc nāves. Pēc tā motīviem uzņemtas daudzas filmas un seriāli, tiek iestudētas izrādes daudzos pasaules teātros. Romāna maģija nav zaudējusi savu ietekmi arī mūsdienās. Darbs veidots vairākos slāņos, un ne katram izdodas atšifrēt tajā paslēptos simbolus un kodus.

«Manuskripti nedeg,» norāda viens no romāna varoņiem Volands. To pašu var attiecināt arī uz paša Bulgakova meistardarbu, kas droši ierindojams starp tiem, kurus šodien mēdz saukt par kulta romāniem.