Kolkā skatienam atklājas tūkstošgadīgs ozols - un arī zagļi jau klāt
Kolkā pēc dambja pārrāvuma izsusējis makšķerēšanai iekoptais Zēņu dīķis, acīm atklājot vairāk nekā 1000 gadu senu ozola stumbru. Jau nākamajā naktī nezināmi darboņi koku sazāģējuši un aiznesuši divus gabalus.
Šādu ozolkoku, kas ļoti ilgu laiku nogulējis ūdenī, sauc par melnozolu – pēc koksnes krāsas. Melnozoli tie paši ozoli vien ir, nevis atsevišķa suga. Senatnē vikingi no melnozola būvēja savus kuģus, mūsdienās darina ekskluzīvas mēbeles.
Atrasts jau pirms pusgadsimta
Latvijas Universitātes Vēstures institūta Dendrohronoloģijas laboratorijas vadītājs Māris Zunde TV3 raidījumam "Bez tabu" skaidro, ka tieši vērtīgākā daļa nokrāsojusies melna. Šo koku vērtība slēpjas to retumā, tos ir grūti atrast un pareizi apstrādāt. Melnēšana notiek, kokā esošajām vielām reaģējot ar ūdenī esošajām.
Kolkas melnozols bija atrasts jau 20. gadsimta sešdesmitajos gados, rokot dīķi zvejnieku kolhoza vajadzībām. Kolkas novadpētniece Baiba Šuvcāne grāmatā "Senais lībiešu ciems Kolka" (2010) apraksta, kā toreiz lielo melnozola bluķi pārzāģējuši uz pusēm un mēģinājuši ar traktoru izvilkt. Tas nav izdevies, tāpēc ozols palika guļam zem ūdens.
Riskanta apstrāde
Kolcenieks, dabas pētnieks Mareks Ieviņš stāsta, ka 2014. gada vasarā vietējā vēstures entuziastu biedrība "Domesnes" (Kolkasraga senākais nosaukums, pirmoreiz lasāms Zviedrijā atrastajā Mervalas rūnakmenī, ko datē ar 1040. gadu) ieguva šā ozola koksnes paraugu un nosūtīja to uz Tartu universitātes radiooglekļa laboratoriju aptuvenā vecuma noteikšanai. Secinājums – 1130 gadu ar 60 gadu iespējamo nobīdi uz vienu vai otru pusi.
Ja pieņem, ka ozola vecums, tam krītot, bijis ap 200 gadu, šis koks varētu būt audzis laikā no 700. līdz 900. gadam, tātad vikingu kultūras uzplaukuma laikā.
Melnozola koksnes apstrāde prasa ļoti labas zināšanas, un tā izcelšana ekonomiskajai izmantošanai drīzāk līdzinātos dārgai avantūrai, jo pat nelielas kļūdas žāvēšanas procesā var izraisīt koksnes plaisāšanu vai pat sadrupšanu, brīdina Ieviņš.
Gadskārtas kā svītru kods
“Zēņu dīķa ozola patiesā vērtība slēpjas tā gadskārtu rakstā. Tas ir kā sava veida svītru kods, kura izpēte nākotnē palīdzētu noskaidrot salīdzinoši precīzu šā ozola augšanas laikā un apkārtnē iegūtu un izgatavotu ozolkoka detaļu vecumu,” uzsver Ieviņš.
Biedrība "Domesnes" pēc dīķa izžūšanas ieguvusi jaunu ozola fragmentu gadskārtu izpētei. Ieviņš gan skaidro, ka tikai ar šo paraugu nepietiek – vajadzīgi daudzi senie ozolkoka gabali, lai varētu salīdzināt.
Tas ļautu pierādīt, ka koksne senajai detaļai iegūta Ziemeļkurzemē, pat ja tā uzieta citā valstī. Piemēram, izpētot Dānijā, Roskildē, atrastos piecus 11. gadsimta vikingu kuģus, atklājās, ka tikai divi izgatavoti Dānijā. Divi citi tapuši Norvēģijā, viens Īrijā, Dublinas apkārtnē. Izdevās pat noteikt, ka Īrijā kuģis uzbūvēts tieši 1042. gadā.
