Mācītājs Cālītis: "Ziemassvētki ir izmocīti ar to apdāvināšanās vājprātu"
Mācītāja un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docenta Jura Cālīša ģimene Ziemassvētku svētvakarā no Cēsīm uz Rīgu brauc konvojā – sešos transportlīdzekļos.
Viņu ir daudz – Zvannieku mājās mīt 25 bērni, kuri palikuši bez īsto vecāku aprūpes, un vairāki jaunieši, kuriem šī ir vienīgā pajumte. Cālītis ar sievu Sandru kristīgās mīlestības ideju īsteno katru dienu reālajā dzīvē. Ziemassvētkos viņa ģimene piedalās Cālīša vadītajā Svētvakara dievkalpojumā Anglikāņu baznīcā.
Sarunā ar modes mākslinieku Dāvidu žurnālā "Kas Jauns" Cālītis stāsta: “Mēs visi svētvakarā no Cēsīm braucam uz Rīgu, uz Pestītāja baznīcu. Tā ir tā pati Anglikāņu baznīca, kas atrodas krastmalā. Braucam ar visām pieejamām automašīnām – viens busiņš un piecas vieglās. Vienu auto stūrēju es, otru – sieva, pārējām mašīnām vadītājus piesaistām.” Arī transports parasti jāorganizē, jo pašiem tik liela autoparka nav.
Atgriežoties mājās ir svētku vakariņas. Dāvanu kaudzes Zvanniekos nav galvenais, svarīgākais ir būt kopā. “Kāds no mācītājiem jau nesen izteicās, ka kristīgajā baznīcā šā iemesla dēļ vispār vajadzētu atteikties no Ziemassvētkiem. Jo tie ir tik izmocīti ar to apdāvināšanas vājprātu, līdz ar to dāvanām vairs nav nekādas nozīmes,” neslēpj Cālītis, atgādinot, ka Mārtiņa Lutera doma par Ziemassvētkiem bija, ka tie ir klusuma svētki.
Cālītis ir pat sašutis, ka dāvanas tagad jau iepriekš pasūta: “Lielākā muļķība dzīvē, ka izmantojam mantas kā veidu, kā kompensējam to īsto, ko bērns grib – mūs pašus. Bērniem jāmāca, ka dāvana ir pārsteigums, nevis pieprasīta manta.”
Arī Zvanniekos bērniem ir savas vēlmes, bet noruna ir skaidra – Ziemassvētkos visi saņems pārsteigumu, nevis pēc saraksta. “Mēs visi savas gribēšanas saliekam vienā kopīgā kurvītī un tad paskatāmies, kuras gribēšanas tēvs, māte, brālis, māsa, draugi var izpildīt,” Cālīša pieredze liecina, ka bērni ir pietiekami attapīgi un saprotoši.
