50 gadus vecā Aivara mēģinājums dzīvot no pabalstiem cieš fiasko
Piecdesmit piecus gadus vecais Aivars pirms dažiem mēnešiem pārcēlās uz dzīvi no Rīgas pie savas mātes Ciblas novada Pušmucovas pagastā un uzreiz sāka prātot nevis, kā atrast darbu, bet gan kā no pašvaldības saņemt sociālo palīdzību.
"Esmu bezdarbnieks, man nav nekādu ienākumu, nekādus pabalstus nesaņemu, dzīvoju kopā ar slimu māti, kurai ir 2. grupas invaliditāte ar daudz dažādām diagnozēm, no kuras invaliditātes pensijas mēs abi iztiekam. Nezinu likumus, ne arī to, kas man pienākas vai nepienākas. Kādas mums ir tiesības saņemt kādu palīdzību, jo mums ar māti pat iztikas minimums neiznāk," šādu satraucošu Aivara vēstuli saņēma žurnāls "Likums un Taisnība".
Stāsta pasaciņas
Vai tiešām ģimene ir bezpalīdzīgā stāvoklī un pašvaldība nevar palīdzēt? Ciblas novada Sociālā dienesta vadītāja Inta Senkāne atklāj, ka šajā gadījumā nekādi pabalsti īsti nepienākas.
"Antoniņas kundzei pensija ar visām piemaksām ir 412 eiro (pirms pēdējās indeksācijas – Red.). Viņas dēls Pušmucovā ieradās tikai nesen, iepriekš viņš strādāja Rīgā. Tāpat Antoņinas kundzei ir divas meitas, kuras strādā. Aivars un viņa māte tikai stāsta visādas pasaciņas, ka nav naudas. Aivars vienkārši negrib strādāt; kas grib darbu, to pie mums var atrast. Vienlaikus jāuzsver, ka Aivars mūsu sociālajā dienestā arī nav rādījies un lūdzis palīdzību. Viņi nekvalificējas trūcīgā statusam, un pabalsti viņiem nepienākas," stāsta Senkāne.
Ciblas novadā garantētais minimālais ienākumu līmenis noteikts tāds pats kā visā valstī – 49,80 eiro. Ģimene (persona) atzīstama par trūcīgu, ja tās vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 128,06 eiro un ja: tai nepieder naudas līdzekļu uzkrājumi, vērtspapīri vai
īpašums; tā nav noslēgusi uztura līgumu; tā nesaņem ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas sniegtos pakalpojumus vai tā neatrodas ieslodzījumā; ir reģistrējusies Nodarbinātības valsts aģentūrā.
Ja ienākumu ir vairāk, bet tie nepietiek dzīves nodrošināšanai, pašvaldība var piešķirt arī cita veida palīdzību – dzīvokļa, veselības, vienreizēju ārkārtas situācijas pabalstu vai citādu – un viņu atzīt par maznodrošināto.
Kam pienākas palīdzība?
Labklājības ministrijas Metodiskās vadības un kontroles departamenta vecākā eksperte Maruta Pavasare "Likumam un Taisnībai" skaidro: "Atbilstoši Latvijā izveidotajai sociālās drošības sistēmai sociālās palīdzības piešķiršanas jautājumi ir pašvaldības kompetencē. Sociālās palīdzības sistēmas veidošanā liela loma ir katrai pašvaldībai, jo likumi un Ministru kabineta noteikumi nosaka ietvaru, bet daudzas būtiskas normas ir tiesības noteikt katrai pašvaldībai."
Pašvaldības sociālā dienesta uzdevums ir izvērtēt, vai ģimene vai atsevišķi dzīvojoša persona spēj apmierināt savas pamatvajadzības (ēdiens, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe, obligātā izglītība) minimālā apmērā un vai ir pietiekami motivēta līdzdarboties.
Lai saņemtu palīdzību, jāvēršas savas pašvaldības sociālajā dienestā ar iesniegumu un jāaizpilda noteikta parauga iztikas līdzekļu deklarācija.
Pašvaldības sociālā dienesta lēmumu par atbilstību vai neatbilstību trūcīgā vai maznodrošinātā statusam un piešķirto vai atteikto sociālo palīdzību var apstrīdēt pašvaldības domē. Domes pieņemto lēmumu persona var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.
