Tarika draugs attaisno necienīgo rīcību pret darbadevēju: neaprēķināja, ka ar niecīgo algu 8 mutes nepabaros

Kurdu izcelsmes patvēruma meklētājs Tariks bija spiests atgriezties Latvijā pēc neveiksmīga mēģinājuma uzsākt dzīvi Vācijā, taču arī vietējo darbadevēju, kurš Tarikam piedāvājis pavāra palīga amatu Rīgas apgabaltiesas kafejnīcā, sagaidīja vilšanās – vīrietis, lai arī piekritis strādāt par 410 eiro algu mēnesī, aizgājis projām pirmās darba dienas sākumā.

„Viņš pusstundu bija un tad izdomāja, ka grib lielāku algu, protams, ko mēs nevaram maksāt. Tad viņš apģērbās un aizgāja,” TV raidījumam „LNT Ziņas” nesen stāstīja kafejnīcas saimnieks Ivars Upenieks. Darbs Tarikam tika piedāvāts aiz žēluma, internetā izlasot, ka ar bēgļa pabalstu (139 eiro) viņš nespēj izdzīvot, bet Vācijā saņēmis noraidījumu darba vīzai.

Taču Tarika izdarības pirmajā dienā ēdnīcas īpašnieks nodēvēja par necieņu: „Protams, ka vilšanās, jo bijām norunājuši. Viņš 100% teica, ka to darīs.” Kafejnīcas saimnieks bēglī ir tik ļoti vīlies, ka vairs nevienam citam bēglim darbu nepiedāvāšot: „Nu, laimes meklētājs, negrib strādāt!” 

Tariks esot bijis izmisumā

Portāls Kasjauns.lv mēģināja atkārtoti sazināties ar Rīgas apgabaltiesas ēkā esošās kafejnīcas īpašnieku, taču Ivars Upenieks runāt ar medijiem vairs nevēlējās: „Piedodiet, nekādas intervijas nesniegšu. Paldies!”

Tarika draugs Egils Grasmanis sarunā ar Kasjauns.lv pauž, ka viņam ir zināms, kādēļ Tariks tik necienīgi pametis savu darba vietu. „Man ir zināmi motīvi un šajā konkrētajā gadījumā esmu pārliecināts, ka notika nesaprašanās,” skaidro Egils. Viņaprāt, Tariks lēmumu uzsākt darbu ēstuvē pieņēmis izmisumā: „Viņš uzreiz piekrita un apsolīja strādāt, neaprēķinot, ka ar to algu nav reāli nodrošināt astoņu cilvēku ģimeni. Lēmums bija pieņemts, iespējams, izmisumā.”

Esot parādījušies izdevīgāki darba piedāvājumi

„Darba ziņā – ļoti iespējams viņam ir vērtīgāk domāt par atsevišķiem gabaldarbiem, kas ir vairāk saistīti ar viņa valodu zināšanām un spējām,” norādot uz Tarika pārvaldītajām astoņām valodām, spriež Egils. Bēgļa draugs atklāj, ka Tariks šobrīd jau izskata citus, izdevīgākus darba piedāvājumus. 

Grasmanis arī atklāj, ka nākotnē Tarika daudzās prasmes un pieredzi domā likt lietā uzņēmējdarbībā: „Ilgtermiņā ir doma veidot ar ēdināšanu saistītu uzņēmumu.”

Vīlušies arī citi darbadevēji

Taču stāsti par bēgļiem, kuri pēkšņi pārtrauc darba attiecības, neskatoties uz vietējo darbadevēju pretimnākšanu, ir vairāki. Līdzīgā veidā vilšanos piedzīvojis arī kāda optikas salona īpašnieks Mārtiņš Kossovičs, kurš ļoti aktīvi centās palīdzēt patvēruma meklētājam no Eritrejas Filmonam. Bēglis nostrādāja divus mēnešus, bet decembrī pazuda.

„Pateica, ka viņš pieņēmis lēmumu – tanī dienā sakot, ka parīt – doties no Latvijas projām, un līdz ar to mums darba attiecības vajadzēja izbeigt dažu dienu laikā. Viņš devās uz Vāciju un, kā teica, pēc tam uz Franciju,” stāstīja Kossovičs. Salona īpašnieks uzskata, ka bēglim no Eritrejas neesot bijis iemesla sūdzēties par algu, jo viņš strādājis ofisa darbu.

„Atzīšu, viņā mēs ieguldījām daudz vairāk nekā tādā vidusmēra mūsējā darbiniekā, sākot ar darba vides pielāgošanu un apmācībām. Tāpēc bija tāds sarūgtinājums, nolaidās rokas uz pāris dienām,” neslēpj Kossovičs.

Kasjauns.lv/Foto: Ieva Makare/LETA, ekrānuzņēmums