ECT liek Latvijai samaksāt 750 eiro par sešus gadus ieilgušu tiesvedību civillietā

2009.gadā ECT iesniegtajā pieteikumā Ļutova sūdzējās, ka civillieta par dzīvojamās mājas uzturēšanu un apsaimniekošanu ir ievilkusies sešus gadus un četrus mēnešus, kas izskatāms par nesamērīgi ilgu laiku. Sūdzības iesniedzējas ieskatā tādējādi tika pārkāptas viņas tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, ko garantē Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija.

ECT noraidīja abus Latvijas valdības argumentus par to, ka sūdzība nav pieņemama izskatīšanai pēc būtības. ECT nepiekrita valdības viedoklim, ka iesniedzēja nav cietusi būtisku kaitējumu saistībā ar civillietas izskatīšanu, norādot, ka iesniedzējas parāds par dzīvojamās mājas uzturēšanas un apsaimniekošanas izdevumiem tiesvedības laikā pieauga līdz 4059 eiro un ka civillietā tika izskatīts principiāla rakstura jautājums, tas ir, vai iesniedzējai ir pienākums segt dzīvojamās mājas uzturēšanas un apsaimniekošanas izdevumus, ja nav noslēgts līgums ar dzīvojamās mājas apsaimniekotāju.

Tāpat ECT, atsaucoties uz līdzīgiem secinājumiem ECT spriedumā lietā "Veiss pret Latviju", noraidīja valdības argumentu par to, ka iesniedzējai pirms vēršanās ECT ar sūdzību par pārmērīgi ilgu tiesvedības ilgumu civillietā bija nepieciešams izmantot nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. ECT norādīja, ka Latvijas valdība nebija iesniegusi salīdzināmus nacionālo tiesu prakses piemērus, kur tiesas būtu apmierinājušas prasības par pārmērīgi ilgu tiesvedības ilgumu civillietās un piešķīrušas kompensāciju.

Vērtējot pēc būtības iesniedzējas sūdzību par tiesvedības ilgumu, ECT atgādināja, ka lietas izskatīšanas ilgums ir jāvērtē lietas faktu gaismā, un ņemot vērā šādus kritērijus: lietas sarežģītība, iesniedzēja un kompetento iestāžu rīcība, procesā skartās iesniedzēja intereses. ECT atzina, ka iesniedzējas civillieta nebija sarežģīta, jo tās pamatā bija strīds par samērā nelielu parādu par dzīvojamās mājas uzturēšanas un apsaimniekošanas izdevumiem.

Lai gan ECT piekrita, ka iesniedzējas rīcība vismaz daļēji paildzināja civillietas izskatīšanu pirmās instances tiesā, to pašu nevar teikt par lietas izskatīšanu apelācijas un kasācijas instances tiesās. ECT norādīja, ka pirmās instances tiesa izskatīja lietu, cik vien ātri bija iespējams, ņemot vērā abu pušu rīcību civillietā, un pat piemēroja naudas sodu iesniedzējas pārstāvim. Taču ECT konstatēja, ka par bezdarbības posmiem laikā, kad lieta tika izskatīta apelācijas un kasācijas instances tiesās, atbildība galvenokārt ir jāuzņemas šīm tiesām.

Civillieta apelācijas instances tiesā atradās gadu un deviņus mēnešus, taču šajā laikā nenotika neviena tiesas sēde. Savukārt kasācijas instancē civillieta atradās vairāk nekā gadu, bet tad tika nosūtīta atpakaļ apelācijas instances tiesai saistībā ar iesniedzējas procesuālo prasību neievērošanu kasācijas sūdzības iesniegšanā. ECT ieskatā Latvija tādējādi nebija ievērojusi prasību par lietas izskatīšanas termiņa "saprātīgumu", un atzina, ka ir pieļauts Konvencijas pārkāpums.

Iesniedzēja lūdza piespriest kompensāciju 42 403,20 Lielbritānijas mārciņu apmērā par zaudējumiem saistībā ar viņas pārstāvja civillietā negūto peļņu, par materiālajiem zaudējumiem 20 000 eiro apmērā un par morālo kaitējumu 30 000 eiro apmērā. ECT noraidīja iesniedzējas prasības par kompensāciju par pārstāvja negūto peļņu un materiālajiem zaudējumiem, bet vienlaikus atzina, ka iesniedzēja ir cietusi morālo kaitējumu.

Skaidrojot lietas faktus, ministrijā norādīja, ka 2003.gada 16.decembrī tika likvidēts Rīgas domes pašvaldības uzņēmums Kurzemes nami, un sākot ar 2003.gada 29.decembri, Kurzemes rajonā esošo pašvaldības īpašumus apsaimniekošanu un uzturēšanu veica SIA "Kurzemes namu apsaimniekotājs" (KNA).

Saskaņā ar Rīgas domes Īpašuma departamenta un Rīgas Kurzemes rajona izpilddirekcijas 2003.gada 29.decembra pilnvarojuma līgumu KNA pienākums bija nodrošināt nepārtrauktu īpašuma uzturēšanu un ekspluatāciju un slēgt līgumus ar pakalpojumu sniedzējiem. Neskatoties uz vairākiem aicinājumiem, iesniedzēja nenoslēdza līgumu ar KNA, bet turpināja saņemt visus ar apsaimniekošanu saistītos pakalpojumus.

2005.gada martā un septembrī KNA nosūtīja iesniedzējai pirmstiesas brīdinājumus par izveidojušos parādu par sniegtajiem pakalpojumiem saistībā ar mājas uzturēšanu un apsaimniekošanu, taču iesniedzēja parādu nesamaksāja. 2005. gada novembrī KNA iesniedza prasību Rīgas Kurzemes rajona tiesā pret iesniedzēju par dzīvojamās mājas uzturēšanas un apsaimniekošanas maksas un saņemto pakalpojumu maksājumu piedziņu.

Ar 2008.gada 6.novembra spriedumu Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa noraidīja KNA prasību kā nepamatotu, jo KNA iesniegtajos parāda aprēķinos un apsaimniekošanas rēķinos norādītās summas un laika posmi, kā arī izdevumu pozīcijas atšķīrās. Tajā pašā laikā tiesa atzina, ka KNA bija prasības tiesības un iesniedzējai bija pienākums apmaksāt visus KNA rēķinos uzrādītos izdevumus par daudzdzīvokļu mājas apsaimniekošanu. KNA iesniedza apelācijas sūdzību par 2008.gada 6.novembra spriedumu.

ĀM arī skaidroja, ka ar 2010.gada 22.decembra spriedumu Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija apmierināja KNA prasību daļēji un nolēma piedzīt no iesniedzējas par labu KNA mājas uzturēšanas un apsaimniekošanas izdevumu pamatparādu. Iesniedzēja iesniedza kasācijas sūdzību par 2010.gada 22.decembra spriedumu.

Ar 2012.gada 3.aprīļa lēmumu Augstākās tiesas Senāts atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību.