Hosams Abu Meri nesen pauda "nejūtos Latvijā līdz galam pieņemts", taču arī nobalsoja PRET pilsonības piešķiršanu bērniem

Abu Meri uz Latviju no Libānas pārcēlās 1993. gadā, lai studētu medicīnu, bet vēlāk te palika uz dzīvi. Sāka strādāt par ārstu, bija politiski aktīvs un beidzot arī tika ievēlēts par Saeimas deputātu. Visus šos gadus viņš iestājies par sabiedrības integrāciju, aizstāvējis bēgļu intereses un pats nevienu reizi vien stāstījis, cik grūti „nepieņemtiem” cilvēkiem iedzīvoties Latvijā. Viņš izteicies, ka viņam vajadzēja daudzus gadus, lai „kļūtu par latvieti” un iegūtu Latvijas pilsonību, kas viņam tika piešķirta tikai pirms desmit gadiem. Nu viņš it kā pretrunā ar savu dzīves pieredzi un uzskatiem balsojis pret nepilsonības institūcijas likvidēšanu. Kāpēc?

21. septembrī Saeima noraidīja Valsts prezidenta Vējoņa iesniegto likumprojektu par nepilsoņa statusa piešķiršanas izbeigšanu bērniem no nākumā gada vidus, par ko pēdējās pāris nedēļās sabiedrībā bija asas diskusijas. Saprotama varētu būt Nacionālās apvienības „pret” un „Saskaņas” „par” nostāja. Bet pēc kādiem principiem balstījās citu frakciju deputāti? Šoreiz „Vienotībā” īstas vienotības nebija – vieni balsoja „pret”, bet citi „atturējās”, kas pēc būtības gan ir tas pats pret balsojums, tikai maigākā formā, bet no „Vienotības” aizgājušies, bet frakcijā formāli vēl joprojām esošie balsoja „par”.

Abu Meri portālam Kasjauns.lv skaidroja savu motivāciju balsojumā: „„Vienotībā” bija noruna balsot vai nu „pret” vai „atturēties”. Personīgi es neesmu pret ideju likvidēt nepilsoņu statusu, bet tam jānotiek kvalitatīvi.

Trešdien, diskutējot Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijā, sapratu, ka šo priekšlikumu nevar īstenot bez Pilsonības likuma atvēršanas. Bet lai to izdarītu, ir vajadzīga koalīcijas partiju vienprātība, kas netika panākta. Pilsonības likuma atvēršana pirms vēlēšanām nav atbalstāma, tas var radīt dažādas problēmas (piemēram, par pilsonības iegūšanas atvieglojumiem trešo valstu pilsoņiem – red.). Un, otrām kārtām, šajā sakarā jārunā arī par Izglītības likumu, par latviešu valodas stiprināšanu, par to, lai mūsu jaunie pilsoņi būtu patrioti un lojāli Latvijas valstij.

Tagad jaundzimušajiem nav nekādu problēmu iegūt Latvijas pilsonību – tikai vienam no viņa vecākiem jāizsaka šāda griba. Pērn nepilsonību piešķīra 56 bērniem. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa vecāki to negribēja, viņi nebija lojāli Latvijai! Lai atteiktos no nepilsonības statusa piešķiršanas ir jābūt diskusijai, analīzei, tas jādara pareizi. To nevar tā vienkārši izdarīt – mainot vienu likuma pantu. Tas neko nemainīs, ja paša bērna vecāki negribēs savam bērnam Latvijas pilsonību!

Ja prezidents uzturēs šo ideju, tad, es domāju, šo jautājumu atrisinās nākamais Saeimas sasaukums.

Es pats esmu par nepilsoņa statusa likvidēšanu. Tas nav labi, tāda nepilsoņa statusa nekur citur pasaulē nav! Ideja par tā likvidēšanu ir fantastiska, bet (pašreizējā formā un piedāvājumā) nav izpildāma”.

Deputātam pilna sirds: pēc 25 gadiem Latvijā joprojām "nolādētais musulmanis"

Jāatgādina, ka Kasjauns.lv šī gada jūlija sākumā publicēja Hosama Abu Meri pārdomas par Latvijā pavadīto pusi dzīves.

Ārsts gastroenterologs, arī Saeimas deputāts Hosams Abu Meri internetā publiskojis savas pārdomas par laiku, ko pavadījis Latvijā. Viņš te dzīvo jau 25 gadus un desmit gadus ir arī Latvijas pilsoņa statusā. Tomēr joprojām vīrietim nākas cīnīties ar stereotipiem.

"Drīz būs 25 gadi kopš dzīvoju Latvijā. Tā ir lielākā manas dzīves daļa un brīžiem pašam šķiet, ka esmu vairāk latvietis nekā libānietis.

Latvija ir mana valsts un mana otra Dzimtene, ko mīlu tāpat kā Libānu. Kopš pirmās dienas, kad sāku šeit dzīvot, esmu centies būt noderīgs. Latvija man ir devusi mājas, ģimeni, bērnus, darbu, hobijus, cilvēku cieņu. Esmu daudz darījis un ar to arī daudz sasniedzis. Visu, ko daru, daru no sirds. Politikā iesaistījos, jo uzskatu par savu pienākumu piedalīties visur, kur iespējams, lai dzīve mūsu valstī būtu labāka.

Ikdienā kā ārsts saskaros ar dažādiem cilvēkiem – dažādu tautību, dažādu profesiju. Katru atšķirīgu. Šķiet, vienīgais laiks, kad visi patiešām ir līdzīgi, ir tad, kad meklē palīdzību. Esmu pieradis palīdzēt un daru to no sirds, ne tikai pienākuma vadīts.

Ārpus ārsta kabineta viss ir daudz citādāk. Cilvēki šķiet citādāki un viņu reakcijas šķiet citādākas. Mazā valstī visiem jāturas kopā un jādomā, kā dzīvot labāk un atbalstīt vienam otru. Libāna arī ir maza valsts, biju pieradis pie kopības sajūtas tajā. Latvijā ar laiku sapratu, ka cilvēki tomēr ir vairāk savrupi un nav gatavi izrādīt emocijas. Jāazīst gan, ka pārsvarā nav gatavi izrādīt pozitīvas emocijas, jo negatīvās dažkārt ir ļoti redzamas.

Saprotu, ka nekad nebūs tā, ka viens cilvēks var patikt visiem. Natkarīgi no tā, ko dara vai nedara. Tomēr bieži redzu, ka daudzās situācijās, kur latvietis tiktu uztverts citādāk, manā gadījumā darbojas stereotipi. Arābs. Tas daudzu skatījumā ir zīmogs. Ne ārsts, ne politiķis, ne cilvēks. Arābs. Ja izdaru ko labu, visi ir gatavi slavēt un minēt kā integrācijas piemēru. Ja kļūdos, tiek piesaukta mana etniskā piederība. Jebkurā tautībā ir gan labi, gan slikti cilvēki.

Esmu Latvijas Republikas pilsonis 10 gadus. Pilsonību saņēmu par nopelniem valsts labā. Šķiet, nevajadzētu pierādīt, ka šeit ir manas mājas. Tomēr bieži saņemu epastus, kuros kāds aicina braukt projām. Īpaši pārsteidz, ka tādus raksta arī cilvēki, kuri paši pametuši šo valsti. Tādi “uzsaukumi” ir pie jebkura raksta par mani, manu darbu, privāto dzīvi vai sasniegumiem. Nav atšķirības, par ko ir stāsts, vienmēr atrodas kāds vai kādi, kuriem ļoti traucēju stereotipisku pieņēmumu dēļ.

Es esmu Latvijas patriots un esmu atdevis šai valstij savu dzīvi. Tomēr pie publikācijām internetā mani sauc par “nolādētu musulmani, kam nav šeit vietas”. Iepriekš gan nepajautājot, kāda ir mana ticība un vai vispār ticu Dievam. Neviens taču komentāros pie kāda latvieša neraksta – “nolādētais luterānis”. Kāpēc par mani var atļauties teikt visu? Teikt neaptiesību, izplatīt baumas, zināt manā vietā labāk nekā pats zinu par sevi.

Jā, ir pareizi kritizēt cilvēku, ja viņš kļudās. Uzdot jautājumus, ja grib uzzināt un tad izdarīt secinājumus. Kāpēc ir cilvēki, kuriem šķiet, ka aizmuguriski ņirgāties par otru ir normāli? Lai ko viņš darītu.

Es vispirms esmu cilvēks. Man ir tādas pašas krāsas asinis kā ikvienam. Es pārdzīvoju un uztraucos tāpat kā jebkurš cits šai pasaulē, arī latvieši. Es mīlu un raudu tāpat kā jebkurš cits.Es kļūdos tāpat kā citi, precos un šķiros kā jebkurš latvietis. Es nesaprotu tāpat kā nesaprot kāds cits. Nesaprotu naidu pret citas tautības cilvēkiem, nesaprotu naidu pret cilvēku vispār. Nesaprotu nepatiesības par citiem cilvēkiem un nesaprotu, kāpēc cilvēki nedomā paši par sevi, bet ir ļoti aizņemti ar citu cilvēku dzīvēm.

Droši vien arī šīs manas atziņas nemainīs neko to cilvēku domās, kuru prātus aizēno naids pret citādo un stereotipi. Tomēr ceru, ka domājošos mudinās izvērtēt, ko katrs varam darīt otram – celt vai gremdēt, atbalstīt vai nodot. Būt kopā un kaut ko mainīt vai nedarīt neko un brīnīties par to, ka nekas nemainās uz labo pusi. Ir svarīgi katram sākt ar sevi.

Vai jāmet akmens cita sētā, ja savējā viss kārtībā? Ceru, ka pienāks laiks, kad mums katram savā sētā viss būs tāda kārtība, lai negribētos apmētāt citus ne ar akmeņiem, ne ar sliktiem vārdiem.

Paldies visiem cilvēkiem Latvijā, kas mani atbalsta kopš brīža, kad ierados šeit! Paldies tiem, kuri kritizē mani un tādējādi ļauj mainīties un kļūt pašam labākam!

Vienmēr būšu tikpat aktīvs kā esmu bijis. Un turpināšu darīt visu, lai mūsu Latvija būtu labāka. Turpināšu arī pozitīvi domāt ar sirsnīgu smaidu un atvērtu sirdi :)” .