Vai bagātība ir savienojama ar godīgumu? Psiholoģijas doktore komentē Latvijas iedzīvotāju pesimismu

SKDS aptaujas dati ļauj secināt, ka šī gada rezultāts ir par 4% augstāks nekā pērn (pieaug pārliecība, ka godīgā ceļā Latvijā nevar kļūt bagāts).

Vēsturiski augstākā neticība iespējai Latvijā godīgā ceļā kļūt bagātam bijusi 2000. gadā, kad šādu viedokli pauda 78%.

Vērsāmies pie Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RISEBA) profesores, psiholoģijas doktores Gunas Svences, lai uzzinātu psihologa viedokli par šādas negatīvas attieksmes galvenajiem cēloņiem.

Profesore Svence uzsver, ka viņas atbildes gan nebalstās uz pilnībā apzinātiem aptaujas datiem, jo līdz šim viņai nav bijusi iespēja iegūt sīkāku informāciju par konkrētās aptaujas respondentiem, taču psiholoģijas doktorei ir viedoklis par cilvēku pesimisma iespējamajiem cēloņiem.

Vai cilvēkus nomāc bezpalīdzības sindroms?

“Iespējams, neticība, ka godīgā ceļā var kļūt bagāts, balstās uz vispārējo politisko nihilismu, kas, manuprāt, valda lielā daļā sabiedrības. To, pirmkārt, ir radījusi masu medijos [masu medijiem ir liela loma sabiedrības domas veidošanā] regulāri publicētā informācija par oligarhiem, kuri savā laikā ir savākuši naftas biznesu, ostas, G-24 naudu, ES projektu naudu utt. – viedoklis, ka Latvijā bez kukuļa, iespējams, nevar “dabūt cauri” lielo biznesu. Mēs kā sabiedrības daļa patiesībā nezinām neko, mēs zinām tikai to, ko runā paziņas kuluāros vai publicē masu mēdiji,” nesenās aptaujas rezultātus komentē profesore Svence.

“Neticība un nihilisms ir radies pamazām. Daļa cilvēku protestē, vīstot rokas kabatās, daļa ir izgājusi mītiņos [lietussargu revolūcija, 13. janvāra grautiņi u.c.], daļa pauž savu attieksmi, bēgot. Visiem arī ir zināms, ka neviens oligarhs nesēž cietumā,” piebilst psiholoģijas doktore.

Saskaņā ar viņas teikto, sabiedrības neticības un neuzticēšanās pamatā ir bezpalīdzības sindroms – apziņa, kas balstīta pieredzē, ka, cīnoties neko nevar panākt.

Tāpēc konkrēta daļa cilvēku izvēlas padoties, bēgt vai dusmoties klusējot.        

Kaitē valsts nespēja tikt galā ar oligarhiem

Vaicājām profesorei arī iemeslus, kuru dēļ šāds viedoklis, saskaņā ar iepriekšējām aptaujām, Latvijas sabiedrībā valda jau vismaz 17 gadus.

“Šāda skatījuma noturības pamatā, iespējams, ir gan pieredze, gan masu mediju atklātie fakti, ka, kā jau minēts “neviens oligarhs nesēž cietumā”, ka nepareizas mazo biznesu nodokļu politikas dēļ, tai skaitā, netiek veidota vidusšķira. Šī problēma tikai tagad, 2017. gadā, sāk aktualizēties arī valdības līmenī. Manuprāt, visiem ekonomikā un politikā izglītotajiem ir zināma patiesība – ja ir stabila vidusšķira – vismaz 45% iedzīvotāju –, tad arī būs uzticēšanās un stabilitāte, cilvēki atļausies riskēt, ieviest inovācijas, veidot lielos biznesus, kas dotu iespēju kļūt bagātam,” izsakās profesore Svence.

Doktore arī piebilst, ka līdz šim jēdzienam ‘’kļūt bagātam’’ ir bijusi negatīva pieskaņa, jo gadiem ilgi tikuši “atmaskoti” tie, kuriem ir daudz naudas.

“Ap šo jēdzienu kā tādu gadu gaitā nav veidota pozitīva attieksme. Atceros, ka vecā paaudze deviņdesmitajos gados aktīvos biznesa veidotājus, piemēram, tirgojās ar puķēm, kuras brauca uz Viļņas vai Polijas tirgiem, saukāja par “nolādētajiem spekulantiem”. Arī šodien, ja uz ielas pajautāsiet jebkuram cilvēkam, kuram ir vairāk nekā 60 gadi par viņa attieksmi pret 1000 Latvijā zināmajiem miljonāriem, manuprāt, lielākā daļa teiks sakrālo frāzi: “sazagušies”,” apgalvo doktore.

G.Svence min arī daudz nesenāku sabiedrības pieredzi: “Tie, kuri veidoja biznesu pēc divtūkstošā gada, ar vislabākajiem nodomiem aizņemoties naudu bankās, sākoties krīzei, visu zaudēja, jo valsts institūcijas neaizstāvēja savus iedzīvotājus pret banku patvaļu – formāli un juridiski bankām bija taisnība. Šāda rīcība nav savienojama ar uzskatiem par valdību kā sistēmu, kura apzināti rūpējas par savu iedzīvotāju nākotnes labklājību. Tikai pēc vairākiem gadiem Saeima ar mokām nobalsoja par “Nolikto atslēgu” principu.” 

*Atgādinām, ka “nolikto atslēgu” princips nozīmē, ka, pārdodot mantu, kas kalpojusi kā nodrošinājums (ķīla), atlikušās parādnieka saistības līdz ar izsoles akta apstiprināšanu tiktu dzēstas. Šāda kārtība attiecas tikai uz gadījumiem, kad parādnieka maksātnespējas procesā tiek pārdots viņa vienīgais mājoklis, un nav ar atpakaļejošu spēku.

“Nolikto atslēgu” princips ieviests ar 2015. gada grozījumiem Patērētāju tiesību aizsardzības likumā un paredz nosacījumu, ka bankām par nekustamā īpašuma iegādi ir jāpiedāvā kredītņēmējiem divi dažādi kredīta līgumi, no kuriem vienam jābūt ar „nolikto atslēgu” principu, tādējādi radot aizņēmējam izvēles tiesības.

Salīdzinājums: valsts, kā nelabvēlīga ģimene

Profesore Svence arī piedāvā uz situāciju palūkoties, salīdzinot valsti ar ģimeni un tās iedzīvotājus – ar audzināmajām atvasēm.

“Var vilkt paralēles ar to, kā notiek vilšanās attiecībās bērni-vecāki. Ja vecāki ilgstoši nerūpējas par saviem bērniem, bērni kļūst par nepaklausīgajiem vai oponentiem, vai hroniskiem protestētājiem, vai arī cits variants – veido kaut ko savu, neinformējot par to vecākus, kuri vienmēr ir teikuši, ka tu visu dari nepareizi. Ja Valsts ieņēmumu dienests vai Korupcijas novēršanas un apkarošanas, birojs šādā salīdzinājumā simboliski pārstāv “stingro tēvu” un “bargo māti”, kuri līdz šim ir tikai kontrolējuši, sodījuši un rājuši, tad, psiholoģijas izpratnē, veidojas “normālas” sekas – opozīcija, noliegums, izsmiekls, īpaši, kad uzzinājām, ka paši dzīvojuši “dubultās morāles dzīvi”. Tā veidojas nihilisms,” pauž doktore.

Nobeigumā profesore gan norāda, ka nevar aizmirst par kādu citu iedzīvotāju daļu, kurai dažādu apstākļu dēļ patiesi izdevies izdzīvot veiksmes stāstu: “Protams, ir iedzīvotāji, kuri nāk klajā ar pietiekami radošām idejām un rada tik oriģinālu produktu, ka tik tiešām kļūst bagāti vai vismaz pārtikuši. Bet, kā liecina psiholoģijas pētījumi kopš 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem, tikai 5% ideju sasniedz tā dēvēto “lielo kreativitāti”.