Āboltiņa varētu pamest Saeimu līdz gada beigām un pretendēt uz vēstnieces amatu
"Vienotības" Saeimas frakcijas vadītāja Solvita Āboltiņa parlamentu varētu pamest līdz gada beigām, tā raidījumam "LNT Ziņas" pieļāvuši vairāki avoti partijā.
Pati Āboltiņa nav precizējusi, kad noliks deputātes mandātu, bet, visticamāk, tas notiks vēl pirms šī Saeimas sasaukuma pilnvaru beigām. Kā norāda "Vienotībā", saskaņā ar vienu no scenārijiem Āboltiņa atsāks strādāt Ārlietu ministrijā (ĀM) šā gada nogalē, kas viņai, iespējams, ļautu nākamvasar pretendēt kļūt par vēstnieci. Āboltiņa savulaik ir vadījusi Konsulāro departamentu un viņas partijas biedrs, bijušais ārlietu ministrs Artis Pabriks nešaubās par Āboltiņas piemērotību vēstnieces amatam.
"Neviens saprātīgs cilvēks nevar liegt Āboltiņai, par spīti varbūt viņas politiskajām kļūdām, simpātijām vai antipātijām, turpināt darbu tur, kur viņa ir strādājusi pirms politikas," vērtēja Pabriks.
Vēstnieku nomaiņa parasti notiek ik pēc četriem gadiem, un raidījuma apkopotā informācija liecina, ka nākamgad atbrīvosies Latvijas sūtņa postenis Indijā un Uzbekistānā. Taču ĀM skaidro, ka ir iespējama vēstnieku nomaiņa arī ārpus kārtas.
"Ir labā prakse, ka vēstnieka amatam laiks ir četri gadi vienā vietā. Taču var būt kādi ārkārtēji apstākļi, apsvērumi, kāpēc šo termiņu var saīsināt vai arī pagarināt. Katru gadījumu skata atsevišķi," skaidroja ĀM preses sekretārs Gints Jegermanis.
Tas potenciāli paplašina Āboltiņas iespējas kļūt par vēstnieci arī kādā citā valstī vai starptautiskā institūcijā.
Pabriks gan aicina pāragri neaizrauties ar spekulācijām.
"Es domāju, ka tas pats process, lai kļūtu par vēstnieku, ir gana sarežģīts, jo tas prasa pietiekamu atbalstu ministrijā, tas prasa atbalstu no Latvijas Valsts prezidenta, un, kas nav mazsvarīgi, ir vajadzīga piekrišana no tās valsts, uz kuru cilvēks tiek nosūtīts. Līdz ar to patreiz spekulēt, vai Āboltiņas kundze būs vēstniece un kur viņa būs, ir vienkārši pāragri," uzskata Pabriks.
Jaunā vēstnieka vārds publiski tiek atklāts tikai pēc tam, kad pilnībā noslēdzies saskaņošanas process, kas ir laikietilpīgs. Šāda prakse tiek īstenota, lai nekaitētu starpvalstu attiecībām un diplomātiem, jo izraudzītos sūtņus valstis mēdz arī noraidīt.
