Strādīgā latgalieša Boļeslava tēvs nodedzināja visu un pazuda. Dēls vairs necer tēti ieraudzīt dzīvu

Traģēdija Bēķu sādžā satrieca visu Latviju. Tika izteikti minējumi par nelaimes iemesliem un vākti ziedojumi, lai Boļeslavs atkal varētu nostāties uz kājām. Savukārt puiša tēvs bija atstājis zīmīgi noslēpumainu testamentu, ko iztulkot varēja tikai viņa vistuvākie cilvēki – viņš no uguns paglāba ģimenes relikvijas: āmurīti, ēveli, vecmātes austo dvieli un maizes kancīti.

„Neceru tēvu vairs ieraudzīt dzīvu”

Naktī uz 13. jūniju „Ladu” saimnieks nodedzināja savu no vectēva mantoto,saimniecību - divas mūra celtnes, kūti, nojumi, malkas šķūni, divus traktorus, piekabi, malku, sienu un visas sadzīvei nepieciešamās mantas. Katrā ziņā tā bija ļaunprātīga dedzināšana. Pēc nelaimes Boļeslava tēvs bija uzlauzis metāla seifu, paņēmis dēla medību bisi ar patronām un nozudis. Viņš līdz pat šim brīdim nav atradies. Visticamākais iemesls viņa nozušanai – pašnāvība. Jāņa dēls portālam Kasjauns.lv teic, ka tēvs mājas, visticamāk, aizdedzinājis pats un pēc tam nozudis, lai izdarītu pašnāvību.

Tēvs esot bijis stingrs un paštaisns cilvēks, tā sakot – ar raksturu, visu vēlējies paveikt pats saviem spēkiem. Pēdējā laikā gan viņam dzīvi apgrūtināja mūžīgās stiprās galvassāpes (viņš dienā izdzēris paciņu bezrecepšu medikamentu, bet doties pie ārsta neesot bijis pierunājams).

Jāņa raksturs un iespējamās psiholoģiskās problēmas viņam neesot ļāvušas turpināt dzīvi – viņš neesot spējis noskatīties, kā citi viņa vietā veic darbus, esot pats visu gribējis paveikt, bet to nav varējis. Tas viņu arī varētu būt pamudinājis visu aiz sevis „noslaucīt” un izdarīt pašnāvību. Bet vēl gan nav pierādīts, ka mājas nodedzinājis Jānis un viņš pats sev padarījis galu. Tomēr viss liecina par ļaunprātīgu dedzināšanu – viss salaistīts ar eļļu un degvielu, vienviet sagrūstas vecās riepas.

„Ja tā godīgi saka, tad tēvu dzīvu redzēt vairs neceru. Tēvs, ja ko darīja, gāja līdz galam... Ja cilvēks nav gribējis, lai viņu atrod, viņš to arī te pie mums varēja panākt. Visapkārt meži un purvi,” saka Boļeslavs un piebilst: „ja piezvanīsiet policijai, viņi pateiks, ka veic meklēšanu. Bet kāda tur meklēšana?! Loģiski - ja pirmās nedēļas neatrada, tad arī neatradīs”.

Skarbais darbs

„Ladu” māju saimnieks bija stingrs un tādā gaisotnē audzināja arī savu dēlu Boļeslavu, kurš pēc vecāku šķiršanās palika dzīvot kopā ar tēvu. Savukārt Boļeslava māte un māsas dzīvoja atsevišķi - ārzemēs. Kamēr Boļeslava vienaudži izklaidējās, zēns jau kopš sešu gadu vecuma smagi strādāja. Tēvs puiku radināja pie darba, un, ja viņš, ko nespēja, noteic: kas tu esi - vārgulis?

Vēl nesen tēvs ar dēlu dzīvoja „Ladās” un nodarbojās ar tehnikas remontu un piena govju audzēšanu. Pēdējos gados tēvam pasliktinājās veselība un viņš vairs turēt līdzi saspringtajam darba ritmam un to nespēja pārdzīvot, jo pats visu laiku uzsvēra – pats esmu sācis no nulles, visus sasniedzis un jums arī tas jāspēj!

Boļeslavam ir draudzene Laura, kuru viņš pazīst no agras jaunības, viņi ir klasesbiedri. Pavasarī Laura bija plānojusi pārvākties uz dzīvi pie Boļeslava. Bet nu ir noticis otrādi – Boļeslavs pārcēlies pie Lauras.

Pēc traģēdijas Bēķu sādžā Viduslatgales pārnovadu fonds vāca ziedojumus, lai Boļeslavs atkal varētu atsperties jaunai dzīvei. Boļeslavs teic, ka parasti fonds palīdzības akcijās savāc ap 500-700 eiro, bet viņa gadījumā atsaucība bijusi necerēti liela – savākti ap 6000 eiro. Tagad Boļeslavs savu saimniecību atjauno pie savas draudzenes mājas, – vecajā vietā tas pašlaik nav iespējams.

Viduslatgales pārnovadu fonds vēstija: „Sava tēva garīgās saslimšanas vai rūpīgi plānotas ļaunprātības dēļ, Boļeslavs Kraupša, kurš kopā ar tēvu no bērna kājas cītīgi veidojis un kopis savu saimniecību, palicis pilnīgi bez nekā. Iznīcināts viss gadiem krātais un lolotais, normālai dzīvei nepieciešamais. Savā 25 gadu garajā mūžā Boļeslavs ir pieredzējis ļoti daudz, no sešu gadu vecuma dzīvojot šķirti no mātes un māsām, ir izbaudījis ne vienu vien rūgtuma brīdi, bet centies atbalstīt tēvu it visā, lai kopīgi veidotu saimniecību un dzīvotu savās mājās. Jaunietis ir savas zemes un valsts patriots, puisis ar zelta rokām un gudru galvu. Arī patreiz viņš neprasa daudz, tikai līdzcilvēku palīdzību atjaunot kaut nelielu daļu no zaudētā, lai var atsperties un sākt veidot savu dzīvi atkal no jauna vietā, kur ir dzimis un uzaudzis”.

Zīmīgais testaments

Pirms aiziešanas nebūtībā Boļeslava tēvs dēlam, kurš traģēdijas naktī nakšņoja pie savas draudzenes Lauras, atstājis zīmīgu testamentu. Rūpīgi ārpus saimniecības, lai noliktās zīmes neskartu uguns, nolicis pirmos darbarīkus, ar kuriem dēlam mācījis arodu, - āmuru un ēveli, izšūtā sedziņa ietītu maizes kancīti un vecāsmātes darinātu dvieli, kuru viņš savulaik dāvājis Boļeslava draudzenei Laurai. Tā esot savdabīga zīme jeb novēlējums – darbarīki nozīmējot, ka Boļeslavam jāturpina darbs no nulles, maize – cieņas izrādīšana svētajai maizei, dvielis – ka Laura pieņemta kā Boļeslava draudzene.

„Tā bija zīme, ko loģiski saprast varēja tikai tie, kas viņu pazina. Tas bija vēstījums, ka jāsāk dzīvot no nulles,” portālam Kasjauns.lv teic Boļeslavs.

Tāpat Jānis, pirms ugunsliesmas skāra saimniecību, tālāk mežmalā bija novietojis citiem piederošo gumijas laivu, siena presi un kombainu. Tā varētu būt zīme, ka viņš ir gribējis iznīcināt tikai savu mantu, bet citu – ne.

„Ne jau katram var ielīst sirdī un dvēselē”

Aglonas novada domes priekšsēdētāja Ingūna Barkeviča Jāni Kraupšu raksturo, ka īstu darbarūķi, kuru dzīve un slimība salauza.

„Boļeslavs šobrīd praktiski savās mājās nevar iekārtoties. Viņam atsperties jaunā dzīvē ļoti palīdzēja Viduslatgales pārnovadu fonds. Mūsu kultūras centrā amatierteātris rīkoja atbalsta izrādi, lai vāktu ziedojumus Boļeslvam. Arī pašvaldība viņam palīdzējusi gan finansiāli, gan praktiski. Zinu, ka puisim pat piedāvāta viensēta, uz kuru pārvākties un uzsākt jaunu dzīvi. Bet viņš pats vēlas atjaunot savu dzīvi vietā, kur ir viņa saknes. Tagad viņš to mēģina izdarīt kopā ar draudzeni. Lai visu atjaunotu, būs vajadzīgs laiks, tas nav kā uz burvju nūjiņas mājienu... Cik zinu, tad viņš nedomā pamest šo vietu un doties peļņā, piemēram, uz ārzemēm.

Runājot par Boļeslava tēvu, jāteic, ka ne jau katram cilvēkam var ielīst sirdī un dvēselē. Viņš bija slims, un notika tā, kā notika...”

Strādīgais Latgales puisis Boļeslavs neslīgst bezcerībā un bezdarbībā. Viņš tagad strādā meža darbos.