Vai sarkanie nāks pie varas ar Šlesera rokām?
Aprēķini rāda, ka Rīgas domes vēlēšanās uzvarējušajam Nila Ušakova „Saskaņas centram” un Aināra Šlesera LPP/LC pietiek balsu, lai izveidotu koalīciju.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka N. Ušakovu jau ir nokaitinājuši „Pilsoniskās savienības” līdera Ģirta Valda Kristovska izteicieni, pēc kuriem vēlēšanu uzvarētājs bildis, ka sadarbība ar „pilsoņiem” būšot ļoti problemātiska. Tās līderis pārāk aizraujoties ar nacionālo retoriku...
Ģ.V. Kristovskis uzskata, ka kopā „Jauno laiku” iespējams veidot latvisku, demokrātisku koalīciju. Tacu tās izveide nebūs īstenojama bez LPP/LC līdzdalības. Nav skaidra šādas koalīcijas iespējamība apstākļos, kad gan „Pilsoniskās savienības”, gan „Jaunā laika” pārstāvji deklarē, ka nepieļaušot A. Šlesera kļūšanu par mēru.
Tomēr, neraugoties uz emociju uzplūdos teiktajām frāzēm, veidojas visai interesanta situācija, kura nebūt nav tik vienkārša, kā sākumā šķiet.
Kurš būs mērs?
Ainārs Šlesers ir nocentrējies kļūt tikai par Rīgas mēru. Ja vēl līdz vēlēšanām no „Saskaņas centra” nometnes bija dzirdams, ka N. Ušakovs nemaz nealkst kļūt par mēru un visticamāk šis postenis tiks atdots A.Šleseram, tad tagad saskaņiešu pārstāvji uzsver – mums ir savs mēra kandidāts un tas ir Ušakovs. Turklāt no šīs pat nometnes cita atzara nupat kā uz mēra vietu pieteicies arī Sergejs Dolgopolovs.
Te varētu iezīmēties pirmais abu partiju strīdus ābols vai pat klupšanas akmens. Vai politiķis ar iesauku „buldozers” samierināsies ar vicemēra amatu? Katrā ziņā A. Šlesers uz jautājumiem, vai gatavs piekāpties cīņā par mēra krēslu, līdz šim nav devis skaidras atbildes.
Otrkārt, kā jau portālā kasjauns.lv atzīmēja politologs Andris Sprūds, „ir viena paradoksāla lieta – SC un LPP/LC cīnās par vienu un to pašu vēlētāju. Šīs partijas ir orientētas arī savstarpēji konkurēt. Un kaut kādā brīdī tās var nebūt mierā ar to, kā viena vai otra sevi pozicionē.”
Tātad, ja tās pat vienojas jautājumā par to, kurš ieņems galveno amatu, ar laiku pieļaujama pretrunu saasināšanās.
Un vēl – Rīgas dome, kā zināms, tiek uztverta kā projektu realizācijas vieta, kuras gaisotni, intrigas un iekšējo dramaturģiju lielā mērā nosaka tas, kurš politisks spēks kādus projektus grib realizēt.
No diviem galvenajiem mēra kandidātiem viens jau izsenis apliecinājies kā nenogurstošs dažādu – juridiski korektu un ne tik korektu – projektu īstenotājs. Vai N. Ušakovs uz to vienmēr pievērs acis? Varbūt pats tajos labprāt iesaistīsies?
Latviešu nomierināšana
Politologi uzsver, ka N. Ušakovs noteikti negribēs pazaudēt sajūtu (drīzāk centīsies to pastiprināt), ka viņš ir simpātisks arī kādai latviešu sabiedrības daļai. Tāpēc visai ticami izskan versija, ka „Saskaņas centram”, gribot negribot, būs jāmeklē saskaņa ar latviešiem, būs vajadzīgi sabiedrotie, lai kliedētu latviešu elektorāta bažas par prokrievisko spēku nākšanu pie varas, latviešu interešu ignorēšanu, par to, ka Rīga līdz ar Ušakovu iekrāsosies sarkanā krāsā.
Šķiet, ka šī mērķa īstenošanai koalīcija ar Šleseru nekādi nevar būt pietiekama...
Aivars Pastalnieks/foto:LETA
