Metro Rīgas pazemē, piens no pulvera?

Ģimene, kurā bija pusaugu meita, pārcēlās dzīvot uz citu pilsētu. Jauna skola, jauni draugi... Četrpadsmit gadu vecajai Dorai te ļoti patika, īpaši jau tas, ka jaunajā skolā uzreiz izdevās sadraudzēties ar jauku meiteni, turklāt viņu uz randiņu uzaicināja pats glītākais un populārākais skolas puisis. Bēda tikai viena — vecāki, tumsoņas, uzskatīja, ka viņu meitiņa randiņiem vēl ir par jaunu, un noliedza dauzīties apkārt ar jauno kavalieri. Taču bērns izdomāja stāstu, ka ir ielūgts uz dzimšanas dienas ballīti pie jaunās draudzenes.

Baisa avārija

Tā, ar mānīšanos tikusi brīvībā, meitene tūdaļ traucās pie šarmantā puiša. Randiņa laikā viņa nokļuva jautrā gados vecāku pusaudžu kompānijā. Senči bija devušies izklaides braucienā un māju atstājuši bērnu uzraudzībā. Zelta jaunatne mazliet iedzēra, mazliet uzsmēķēja zālīti, un beigās jauniegūtais draugs jau bija pamatīgā reibumā. Tad pārītis ar viņa vecāku auto devās palūkoties saulrietu jūras krastā, bet te starp jauniešiem izcēlās neliels strīds, un meitene savam pielūdzējam pieprasīja vest viņu mājās. Puisis saskaitās, pedālis grīdā... un... brauciens beidzās ar smagu avāriju. Jaunieša vadītais auto saskrējās ar pretī braucošu mašīnu.

Slimnīcā Dora vēl uz brīdi nāca pie samaņas un māsiņai, kas dežūrēja pie meitenes gultas, lūdza pastāstīt, kas noticis ar pārējiem. Ziņas bija skumjas — brašais puisis gājis bojā un arī pretī braucošās mašīnas pasažieri miruši. Meitene palūdza māsiņai, lai pasaka vecākiem, ka viņa ļoti pārdzīvo savu mānīšanos un cik ļoti viņai žēl, ka sīku melu dēļ miruši vairāki cilvēki. Pēc šiem vārdiem meitene šķīrās no dzīves. Diemžēl pēdējā vēlēšanās nebija izpildāma, jo cilvēki, kas atradās pretī braucošajā mašīnā, bija Doras vecāki.

Daži varbūt nodomās: kur nu vēl salkanāks stāsts, gluži kā seriālos! Tomēr policijas statistika ASV liecina pretējo. Šajā valstī bijuši vairāki gadījumi, kad ģimenes locekļi cieš vienā satiksmes negadījumā, atrodoties dažādos auto. Piemēram, kāda kundze un viņas māsa gāja bojā avārijā, kurā bija vainojams kundzes pārgalvīgais dēls. Viņš ne tikai zaudēja māti un tanti, bet izcieta arī cietumsodu par satiksmes negadījuma izraisīšanu. Savukārt kāds kungs, traucoties meitai pakaļ uz skolu, pie stūres uzvedās visai huligāniski un izraisīja avāriju, kurā cieta divas citas mašīnas. Vēlāk izrādījās, ka vienā no mašīnām bojā gājusi meita, pie kuras viņš tik ļoti steidzās. Meitenīti savā auto bija paņēmusi klasesbiedrenes māte.

Avārijas, kurās cieš radinieki vai tuvi draugi, nemaz neesot tāds retums, lai gan sekas vairākumā gadījumu neesot tik traģiskas. Tāpēc, pirms sēžamies pie stūres, varbūt ir vērts padomāt, vai tikpat huligāniski un neuzmanīgi mēs brauktu arī tad, ja skaidri zinātu — tas tūļa, ēzelis un āksts otrā mašīnā ir mūsu tētis, brālis vai mamma. Starp citu, arī Latvijā ir bijuši traģiski negadījumi, kad zem tēva vai vectēva vadīta auto vai traktora bojā gājis paša bērns vai mazbērns.

Nekārto braukšanas eksāmenu vakarā!

Vidusskolēni ir vieni no aktīvākajiem mūsdienu teiku stāstītājiem, un viņu mīļākās teikas, protams, visbiežāk skar pašiem aktuālas tēmas un notikumus. Autovadītāja eksāmena kārtošana ir viena no tām. Kāds stāsts vēsta, ka Ceļu satiksmes drošības direkcijā (CSDD) braukšanas eksāmenu nav iespējams nokārtot vakarā, jo esot noteikts limits — dienā eksāmenu nolikt drīkst tikai noteikts skaits reflektantu, bet pārējos tīši izgāž, lai cik labi braucēji viņi būtu.

Komentē CSDD Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājs Jānis Aizpors:

“Šādu teiksmu mēs CSDD pat vēl nebijām dzirdējuši. Varu teikt, ka tās ir pilnīgas blēņas! Nekādu limitu nav, un eksāmenu var nokārtot jebkurā laikā, ja vien reflektants ir kārtīgi sagatavojies. Autoskolās gan sekmības procenti atšķiras, un arī braukšanas instruktori mēdz būt dažādi. Bet tā vietā, lai uzklausītu dažādas baumas, prātīgāk būtu ieiet CSDD mājaslapā un aplūkot statistikas datus par autoskolām un instruktoriem. Tā iespējams gūt priekšstatu par to, cik labi katra skola sagatavo jaunos satiksmes dalībniekus. Mūsu adrese: www.csdd.lv.”

Piens no govs vai no pulvera?

Pēdējā laikā satraukums valda to iedzīvotāju prātos, kas ikdienas uzturā daudz un bieži lieto pienu. Vai maz veikalos nopērkamais vairs esot īsts? Pārstrādes uzņēmumi vairs neiepērk pienu no zemniekiem, tāpēc “no drošiem avotiem” arvien biežāk dzirdami apgalvojumi, ka veikalu plauktos atrodams tikai tas piens, kas taisīts no sausā pulvera, ko turklāt vēl ievedot no citām valstīm. Kā retus izņēmumus, kuri vēl tirgo īstu pienu, kas pa taisno nācis no govju pupa, cilvēki piemin „Talsu pienu”, kā arī Degoles un Limbažu piensaimniekus. Taču īsti droši varot būt tikai tie, kas pienu no rokas iegādājas pie pazīstamiem zemniekiem.

Komentē Una Statkus, Pārtikas un veterinārā dienesta Piena un olu produktu uzraudzības sektora vadītāja:

“Piena produktu ražošana no sausiem vai iebiezinātiem piena produktiem, pievienojot noteiktu ūdens daudzumu, nav aizliegta. Daudzās valstīs, kur piena ganāmpulku audzēšana nav iespējama un svaigs piens ir deficīts, tieši šāds produkts tiek lietots visvairāk. Tikai šajā gadījumā tā nosaukums nav “piens” vai “dzeramais piens”, bet gan “atjaunots piens” vai “rekombinēts piens” un ražošanā izmantotās izejvielas ir jānorāda marķējumā. Latvijas apstākļos šāda produkta ražošana nebūtu ekonomiski izdevīga, jo vispirms būtu jāsaražo sausais piens vai iebiezinātais piens, un tad, atjaucot ar ūdeni, jāražo atkal dzeramais produkts. Turklāt pašlaik Latvijā nav piena deficīta.

Piens, kuru cilvēki pērk veikalā pakās, ir apstrādāts noteiktā tehnoloģiskā procesā. Pēc svaigpiena saņemšanas no fermām pārstrādes uzņēmumā to atdzesē līdz četru grādu temperatūrai un uzglabā ne ilgāk par 36 stundām. Tad pienu uzsilda līdz 40 grādiem un normalizē jeb standartizē, lai iegūtu produktu ar vēlamo tauku saturu. Tālāk piens tiek homogenizēts 60 grādu temperatūrā ar mērķi sasmalcināt tauku lodītes un novērst tauku koncentrēšanos piena virskārtā. Pēc tam seko piena termiskā apstrāde jeb pasterizācija 72 grādu temperatūrā aptuveni 15—20 sekundes.

Termiskās apstrādes mērķis ir maksimāli samazināt pienā esošo mikrofloru, iznīcināt patogēno mikrofloru, inaktivēt fermentus, tajā pašā laikā saglabājot piena uztura un bioloģisko vērtību. Pēc tam piens tiek atdzesēts līdz četru grādu temperatūrai, iesaiņots un nogādāts tirdzniecības vietā. Veikalos var nopirkt arī tā saucamo UHT pienu, kas apstrādāts sevišķi augstā temperatūrā (135 grādos 3—5 sekundes) un pildīts aseptiskā iepakojumā. Šāda piena (piemēram, „Lāses”) derīguma termiņš ir ilgāks un to var uzglabāt augstākā temperatūrā.

Pārtikas un veterinārais dienests valsts uzraudzības programmu ietvaros veic piena produktu laboratoriskos izmeklējumus, lai pārbaudītu to nekaitīgumu un atbilstību uzņēmuma deklarētajām prasībām. Tas, ka atsevišķos rajonos piena pārstrādes uzņēmumi atsakās no zemnieku piedāvātā piena, nav saistīts ar produkta izgatavošanu no sausā pulvera. Jūsu minētais „Bauskas piens” neiepērk svaigpienu, jo ir pārtraucis ražošanu. Citos gadījumos uzņēmumu atteikšanās iepirkt pienu varētu būt saistīta ar tā kvalitātes pasliktināšanos, taču, protams, katrs gadījums ir īpašs, un, nezinot visus apstākļus, grūti komentēt.”

Mušmires noindē... vēzi

Šo stāstu dzirdēju Alūksnes pusē, un, lai gan neviens nevarēja nosaukt laimīgās sievietes vārdu, stāstītāji bija pilnīgi pārliecināti par tā patiesumu. Skāde vienīgi tā, ka, šādi rīkojoties, var arī pie tēviem aiziet... Bet ja nu paveicas? Tātad noticis tā. Kādai sievietei mediķi atklāja vēzi, un viņa, izmisuma pārņemta, nolēma noindēties. Aizgāja mežā, salasīja mušmires, uztaisīja mērci, saēdās un... nokļuva slimnīcā. Pēc kuņģa skalošanas un pāris reanimācijā pavadītām dienām izrādījās, ka sieviete izdzīvojusi, bet vēzis pagalam gan!

Komentē Artūrs Tereško, ārsts fitoterapeits:

“Kundze droši vien salasījusi sarkanās mušmires, jo baltās būtu bloķējušas aknu darbību un viņa nekādā gadījumā nebūtu palikusi dzīva. Sarkanajās mušmirēs ir alkaloīdi – muskaridīns un muskarīns, kas ietekmē un aptur jebkādu šūnu dalīšanos. Taču kopumā es šim stāstam neticētu vis. Bioķīmiski tas nav iespējams. Taču ir viena cita varbūtība: reizēm pēc īpaši neordinārām darbībām vai spēcīgiem pārdzīvojumiem cilvēki izveseļojas paši. Lēmums par pašnāvību un tās mēģinājums varētu būt šādas pašizveseļošanās veicinātājs, jo tas rada milzīgu, smagu dvēseles saviļņojumu. Runājot par sarkano mušmiru lietošanu vēža ārstēšanā, gribētos sacīt, ka ir augi, kas iedarbojas labāk un nav tik toksiski, piemēram, zilā kurpīte un plankumainais suņstobrs. Veikalos ir mana grāmata „Augu terapija. Aknu slimības un fitoterapija onkoloģijā”, kurā par šo tēmu atrodama detalizēta informācija.”

Vai Rīgā ir slepens metro?

“Esmu no tās paaudzes, kas reiz trekniem burtiem rakstīja uz sienām “METRO NĒ!” , jo krievu laikos neilgi pirms Atmodas sākuma Rīgā grasījās būvēt metro un par šo tēmu notika dažādas diskusijas. Beigās jau metro tā arī neizbūvēja, taču plāni un maršrutu iespējamās shēmas atrodamas pat arhīvos. Arī „Google” rāda dīvainas lietas par AB dambja mērījumiem. Tur apakšā parādās kaut kāda līnija ar nosaukumu „Metro”. Taču sīkāk gan neko neatradu. Dzirdēju, ka Rīgā, Granīta ielā 24, ir kaut kāds apsargājams objekts, kas esot Rīgas metro Depo stacija. Varbūt ir arī kāda metro līnija uzcelta? Un kas vēl notiek Rīgas pazemē?” tā mums jautā DamagE, digeriem.org lietotājs.

Komentē Ija Niedole, inženierzinātņu doktore, Latvijas Universitātes un Rīgas Tehniskās universitātes docente, SIA „IMINK” vadītāja:

“Metro Rīgā palika tikai projekta līmenī. Nekāda būvniecība nav sākta ne toreiz, ne tagad. Granīta ielas teritorija sākotnēji bija paredzēta metro celtniecības bāzei, nevis depo izbūvei. Tam pēc projekta būtu jāatrodas Daugavas kreisajā krastā pie lielveikala „Spice”, kur tagad slienas daudzstāvu būves. Pēdējos gados ideja par metro atkal ik pa laikam tiek celta gaismā, taču pilsētas iedzīvotāju skaits kopš astoņdesmito gadu beigām, kad Rīgā dzīvoja 916 000 cilvēku, ir samazinājies par apmēram 200 000. Turklāt Rīgā vairs nav lielo rūpnīcu, kuras veicina apjomīgu pasažieru plūsmu sastrēgumstundās. Es vadīju autoru kolektīvu, kas izstrādāja jauno Rīgas pilsētas attīstības plānu, un mēs nolēmām, ka patlaban pilsētai pietiek ar esošajiem transporta veidiem un tramvaju priekšgalā. Tomēr nākotnē Rīgas pazemi nāksies attīstīt, jo ielas ir šauras, bet to paplašināšanai nojaukt pilsētas skaistās arhitektūras būves neviens negrasās.”

Dzemdēsi — kļūsi par lielpēdi

Sievietes, kas lepojas ar mazajām Pelnrušķītes kājiņām, piemēram, 36. izmēru, var nemaz nepriecāties, jo pēc katras grūtniecības pēdas kļūst par pusi izmēra lielākas. Protams, tas attiecas arī uz cita lieluma pēdu īpašniecēm. Tātad – ja vēlaties, lai pēdiņa visu mūžu paliek vienā lielumā, grūtniecība ir tā lieta, no kuras jāizvairās! Tā sievietes runā savā pulciņā, mātes šo brīdinājumu nodod tālāk meitām, meitas –mazmeitām... Pienācis laiks uzzināt, vai tiešām tā ir. Jo, piemēram, senā teiksma par to, ka ik bērniņš no mātes paņem vienu zobu, mūsdienu apstākļos, kad pilnvērtīga pārtika, vitamīni un kalcijs ir pieejams visām grūtniecēm Latvijā, jau ir kļuvusi par pagātni.

Komentē Aija Jansone, fizioterapeite:

“Pēdu izmērs dzīves laikā mainās, tā ir taisnība. Taču tas nav saistāms tikai ar grūtniecību. Ir trīs faktori, kas ietekmē pēdu stāvokli, — ķermeņa svars, apavi, kādus valkājam, un kāju kopšana ikdienā. Ķermeņa svars, protams, varētu būt primārais, kas atstāj iespaidu uz pēdu, tāpat kā uz visu organismu kopumā – jo tas ir lielāks, jo lielāka slodze pēdām. Taču ne jau tikai grūtniecības laikā cilvēki pieņemas svarā. Ja skeleta sistēma ir vāja, pēda mainīs formu ātrāk, bet spēcīgai skeleta sistēmai normāla grūtniecība, kas nav saistīta ar papildu aptaukošanos, pēdas izmēru var arī neietekmēt. Protams, jārēķinās, ka tiem, kam astoņpadsmit gados ir 36. izmēra pēdiņa, ap gadiem četrdesmit tā tomēr var sasniegt 37. izmēru. Tie ir vispārīgi secinājumi, bet katrs cilvēks ir unikāls. Uzskatu, ka par pēdām ir jārūpējas ikdienā, turklāt pat tad, ja nekas nekaiš, vēlams apmeklēt podometrijas speciālistu. Viņš palīdzēs noteikt piemērotāko pēdu kopšanas veidu katram individuāli, jo jebkuru vainu ir vieglāk novērst nekā izārstēt.”

Kristīne Sadovska