Brīnumlīdzeklis urīns
2009. gada 13. augusts, 16:46

Brīnumlīdzeklis urīns

Jauns.lv

Urīnterapija – gadu simtiem un tūkstošiem sena ārstniecības metode, kas seno indiešu rakstiskajos tekstos pieminēta jau pirms pieciem tūkstošiem gadu un kurai veltītas rindas Bībelē. Ajūrvēdas medicīnā uzskata, ka cilvēka urīns ir iedarbīgs pat tad, kad citas medicīnas metodes vairs nelīdz.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

Glāzē skalojas caurspīdīgs šķidrums zeltainā dzintara krāsā. Tam ir viegls, ne gluži nepatīkams, bet izteiksmīgs aromāts, kas iecērtas nāsīs un paliek smaržas atmiņu failos. Zemapziņa signalizē: pazīstu! Viegli noskurinos, pieveru acis, un malks sāļganās smaržu buķetes jau tek lejā pa barības vadu. Darīts! Nē, tas nav dārgs, noturēts viskijs. Tas ir kaut kas labāks – čuras. Svēto, apskaidroto, nemirstīgo dzēriens! Saskaņā ar Vagbāte teikto “Pasaulē nav nekā, ko nevar izmantot ārstniecībā. Vajag tikai to izmantot saprātīgi.”

Un tā – pie čurām! Uz poda mēs ejam vairākas reizes diennaktī – vai tas atrastos vienkāršā no veciem koka dēļiem sastiķētā sirsniņmājiņā vai pēc pēdējām modes tendencēm iekārtotās labierīcībās. Ar ierastu žestu uzdabūjam dibenu uz brilles un vienaldzīgi kanalizācijas nezināmajos labirintos aiztecinām pašu dziedinošāko, stiprāko organisma šķidrumu. Teiksiet – fui, čuras! Kas un kāpēc teica “fui”? Izrādās, ka sāļais, iedzeltenais šķidrums satur lielu daļu informācijas no tā, kas ar mums notiek, kā dzīvojam, kas esam. Tā ir pretinde pret mums pašiem, pret kaitēm, kas ieperinājušās organismā. Līdzīgi kā čūskai, kurai inde ir ne tikai galvā, bet arī astē, arī cilvēka ķermenī slēpjas viņu pašu ārstējošas vielas.

Der gan bullim, gan cilvēkam

Senos laikos dziedināšana ar urīnu bija zināma ierobežotam cilvēku lokam, to izmantoja mūki un jogi. Viedie uzskatīja, ka šī metode sniedz ne vien apskaidrību, bet tā iespējams sasniegt pat nemirstību. Terijs Klifords grāmatā Budas medicīna un psihiatrija rakstīja: “Tādu substanču – urīna vai asiņu – izmantošana medicīniskos nolūkos Rietumu cilvēkos izraisa neizpratni un riebumu. Tomēr šīs substances tradicionālajā medicīnā izmanto visā pasaulē, ieskaitot Ķīnu.

Mūsdienu zinātnieki ir pierādījuši to efektivitāti. Dāņu zinātnieki atklāja, ka urīnā ir nomierinošas vielas, kas pozitīvi iedarbojas uz cilvēka mentālo un emocionālo jomu, neizraisot blakusefektus, kas raksturīgi antidepresantiem.” Savukārt dzīvnieki urīnterapiju lieto instinktīvi. Ja bullis vai suns ir neveseli, tad parasti guļ vienā vietā un dzer savu urīnu. Pēc dažām dienām viņi atlabst. Ajūrvēdas medicīnā govs urīns ir stiprs līdzeklis smagu slimību (sevišķi aknu slimību) ārstēšanā.

No kā sastāv urīns? Tas nav nekas vairāk kā izfiltrēts asins produkts, un lielākā daļa urīna sastāv no ūdens. Tas, kas bijis asinīs, atrodams arī čurās. Dienas laikā pieaudzis cilvēks izdala 60 gramu dažādu vielu: 35 gramus organisku, 25 gramus – neorganisku. Mediķi tajā ir atraduši tūkstošiem komponentu – urīnā ir dzīvībai svarīgi vitamīni, minerālvielas, sāļi un hormoni. Var teikt, ka urīns ir mūsu iekšējo procesu spogulis.

Urīnterapijas pretinieku dzelžainajam argumentam, ka urīns ir inde, pretim var likt argumentu, ka mēs indējamies katru dienu – ar alkoholu, nikotīnu, medikamentiem, pārtiku. Pat nevainīgi homeopātiski medikamenti satur indes. Tas mums šķiet normāli, bet pret urīnu nez kāpēc jūtam aizspriedumus. Drīzāk sociālus un iedomātus, nevis reālus. Protams, urīnā ir arī baktērijas (tieši šā iemesla dēļ dzeršanai tiek izmantota urīna vidējā strūkla, kurā baktēriju ir vismazāk), bet lielākoties pavisam nekaitīgas, un galu galā katram cilvēkam pret paša baktērijām ir imunitāte.

Urīnterapijas darbības mehāniku var salīdzināt ar pretpoti pret kādu slimību, kad organismā tiek ievadīts pavisam neliels daudzums kaitīgās vielas. Terapijas entuziasti uzskata, ka urīna dzeršana pieminēta pat Bībelē, kur teikts, ka tikai tas dzīvos ilgi un neslimojot, kurš iemācīsies dzert ūdeni no sava trauka. Un vēl: tikai tas šķērsoja tuksnesi, kurš nezaudēja veldzi no sava trauka. Senajā Indijā ārstēšana ar urīnu ieguva nosaukumu amorali. Gadu simtiem krātās svēto zināšanas par urīna lietošanu tika nodotas no paaudzes paaudzē sākumā vārdiskā, vēlāk rakstiskā formā. Urīnu ieteica dzert, ar to aplaistīt ķermeni un lietot kompresēs.

Čuras var dzert arī badošanās un diētas laikā, ievērojot dažus ēšanas principus – proti, nedrīkst ēst gaļu, nav ieteicamas arī zivis. Masāžām un kompresēm izmantojams nostāvējies, tvaicēts šķidrums. 1695. gadā izdotā medicīnas grāmatā stāstīts par urīna dziedinošajām īpašībām, pieminot, ka urīns sadziedē pat brūces no saindēta ieroča. Smird, jūs teiksiet. Tiesa, bet smaka ir mazāka vai gandrīz izzūd, ja tiek ievērots pareizs uztura režīms. Galvenais – atteikties no gaļas un sāļiem ēdieniem.

Kāds īsti ir labums no šā ķermeņa šķidruma? Tas attīra organismu un asinis, palielina imunitāti, ārstē gandrīz visas slimības, ieskaitot audzējus, čūlas, vēnu iekaisumu. Ājūrvēdā urīns aizstāja medikamentus. Atrodamas liecības, ka senos laikos nereti tika izmantots pat dzīvnieku urīns. Senajā Indijā urīna lietošana tika apvienota ar badošanos un vientulīgām meditācijām. Trauku, no kura dzēra urīnu, gatavoja no zelta, sudraba, vara, dzelzs, cinka, māla, kaula vai lapām.

Viens no iemesliem, kāpēc viedie devās kalnos, bija tas, ka viņi katru dienu visu ķermeni iemasēja ar urīnu – sākumā ar svaigu, pēc tam ar piecas dienas nostāvējušu (vecais urīns gluži kā spirts viegli apdedzināja ķermeni), kam bija tik asa smaka, ka vientuļnieka alai bija grūti tuvoties. Īpaši pretīga urīna smaka ir tad, ja ēsta gaļa, zivis, olas. Pēc tam kad vientuļnieks pamazām pārgāja uz augu barību, riebīgā smaka izzuda, līdz, atsakoties no pārtikas vispār, sāka līdzināties ziedu aromātam. Šis ir ceļš uz dievišķām zināšanām un apskaidrību. Cilvēka spējas pieaug, bet viņš tās izmanto reti, tikai labos nolūkos. Viņa vēlēšanās sāk piepildīties kā pēc burvju mājiena, tikai to ir aizvien mazāk. Viedais saprot pasaulīgo lietu laicīgumu un neprātu, kas ap to valda, bet neiejaucoties ļauj visam iet savu gaitu.

Urīnu var dzert tukšā dūšā, jo no paša rīta savāktais urīns tiek uzskatīts par visefektīvāko. Daži dziednieki iesaka dzert urīna vidējo strūklu, daži – visu līdz pēdējam pilienam. Savukārt pirmo strūklu, kas ir pati sāļākā un stiprākā, savāc, kājās stāvot, un to pēc tam izmanto masāžām, pēdējo – deguna skalošanai. Urīns ārstē visas konkrētā organisma slimības. 20. gadsimta četrdesmitajos gados kāds ārsts čuras sterilizēja un slimniekam katru dienu injicēja divus mililitrus urīna. Ar šo metodi viņam izdevās veiksmīgi ārstēt aptuveni 200 dažādu slimību. Vēlāk mediķi secināja, ka to pašu rezultātu dod urīna iemasēšana.

Senos indiešu rakstos ieteikts dzert pirmo rīta urīnu un brokastis aizstāt ar savvaļas augiem – nātrēm, liepu un pieneņu lapām. “Tas, kurš masējas ar urīnu trīs reizes dienā un trīs reizes naktī, ilgi dzīvo, locītavas un muskuļi nostiprinās, un cilvēks kļūst dzīvespriecīgs. Urīns ir asinis bez hemoglobīna; urīns ir asins plazma.”

Šivambu jeb urīnu iesaka pašiem drosmīgākajiem karotājiem, jo ķermeņa šķidrumā ir spēks, tas atjauno organismu cīņās un dod prāta skaidrību.

Senos rakstos teikts, ka urīnu var pievienot arī medus vai cukura ūdenim vai ingvera uzlējumam. Lai dziedētu iekšējas un ārējas vainas, urīnu var pievienot melnzemei vai mālam un likt kompreses. Šādu metodi ilgstoši izmantoja izcilais indiešu domātājs Mahatma Gandijs.

Rīvējies un dzer – būsi vesels kā rutks!

20. gadsimta deviņdesmitajos gados, kad atdzima tautas dziedniecība, modē nāca arī urīnterapija. Turpretī mūsdienās tikai retais dziednieks saviem klientiem iesaka izmēģināt seno metodi. Izgājusi no modes, apnikusi. Dziednieks Ēriks Visors iebilst, ka simtiem un tūkstošiem gadu sena metode nevar būt modes lieta. Līdzīgi kā Tibetas piena sēne, tā cilvēku izberž, izmazgā no iekšpuses.

“Manā praksē bija gadījums, kad sieviete ar urīna palīdzību izārstēja jau ielaistu krūts vēzi, lai gan stāvoklis bija gandrīz bezcerīgs. Viņa gulēja Stradiņa slimnīcā, un viņas ārstam – profesoram – nebija iebildumu, ka es nāku pie viņas un dziedinu. Vienojāmies, ka pagaidām sievietei krūti neapstaros un dos tikai visnepieciešamākās zāles. Redziet, ja cilvēku apstaro, viņš kļūst kā dzīvs mironis, jo audi vairs neatjaunojas. Sieviete dzēra visu savu urīnu un rīvējās ar nostāvējušām čurām. Pēc pusgada viņa atveseļojās. Medicīna ar visām ķimikālijām tam nestāv pat blakus!”

Dziednieks iesaka dzert pilnīgi visu savu urīnu un darīt to ilgstoši – pusgadu, gadu. Viņš skaidro, ka tikai tā – pamazām tīrot organismu – urīns iedarbojas vislabāk. “Cilvēks ir kā automašīna, kas sastāv no daudzām sīkām detaļām. Kamēr urīns iziet cauri visiem orgāniem, jāpaiet laikam – zarnas vien ir 12 metru garas, tur ar 50 gramiem nepietiek. Katra ķermeņa daļa uzņem to, kas tai nepieciešams, jo urīnā ir pilnīgi visas vielas, kas atbrīvo no slimībām. Cilvēkam, kurš lieto urīnu vai dara kaut ko citu dziedinošu, ir jātic, ka tas palīdzēs. Pretējā gadījumā cilvēks burtiski aizrunā prom visu labo, jo mums visapkārt ir enerģija, informācija. Ar negatīvu attieksmi un noliegumu var sabojāt pilnīgi visu uz šīs pasaules,” saka Ēriks Visors.

Nē, cilvēks dzeltens nepaliek un smirdēt pa gabalu nesāk. Kā tad kosmonauti dzer attīrītas čuras? Ūdens viņiem tur izplatījumā nav. Savukārt vācieši kara laikā no fekālijām taisīja spirtu – labu, dabisku. Rīvējies un dzer, rīvējies un dzer  – būsi vesels kā rutks! Nevajadzētu ēst asus ēdienus, smēķēt, lietot alkoholu, izņemot nedaudz sarkanā sausā vīna, kas uzlabo asinsriti. Pēc dziednieka ieteiktās metodes visu pārējo var – tikai ar mēru. Viņš slavē arī Tibetas piena sēni, kas, tāpat kā urīns, esot spēcīgs tautas līdzeklis.

“No šīm divām metodēm efekts ir kolosāls, var izmantot arī profilaksei. Ziniet, cilvēki paši vainīgi – viņi savu veselību nolaiž līdz pēdējam un tad, kad audzējs jau ceturtajā stadijā, skrien pa dakteriem, dziedniekiem, burvjiem un ir gatavi darīt visu! Daži Dievam ir tik nepateicīgi, ka šķiet – viņus nekas nepārmācīs... Nāca pie manis sieviete, viņai bija ļoti slikti, bet nekas – strādājām, un viņa atveseļojās. Kādu dienu viņa atnāk un sāk žēloties, ka viņai invaliditātes grupa noņemta, nevarēs vairs par velti ar transportu braukt... Nu ko tur lai saka?”

Ja runājam par nepatiku pret urīnu – arī gliemeži, austeres, čūskas, tārpi un varžu kājiņas, kas vienam šķiet īsta delikatese, citam izraisa nepārvaramu riebumu. Tāpat ir ar urīnu – viss notiek galvā. Redzot, kādos apstākļos tiek audzētas vistas vai turētas cūkas, kļūt par veģetārieti ir pavisam viegli. Lielākoties mēs pat neiedomājamies, kas ir “vēderā” tam, ko ēdam, un kādos apstākļos tas viss pagatavots. Runājot par sliktu garšu – daudzi medikamenti ir rūgti, kodīgi un riebīgi, bet izslavētais viskijs vai rums būtībā ir dedzinošs, vemšanas refleksu izraisošs šķidrums.

Kas īsti ir riebums? Pēc teorijas – aktīva nepatika pret kādu lietu vai vielu. Lai izraisītu riebumu, pietiek ar iztēli. Tas nozīmē, ka nepatika ir cieši saistīta ar zemapziņu, un to bieži vien nosaka audzināšana un pieņēmumi par tīrību un higiēnu. Bērnu uzslavē, ja viņš pačurā podiņā, bet soda un sit pa pirkstiem, ja viņš ar podiņa saturu grib iepazīties tuvāk. Tā ir pretruna  – tu pats esi labs, bet daļa no tevis – kaut kas briesmīgi pretīgs. Urīnterapijas piekritēji uzskata, ka līdztekus pozitīvajam fizioloģiskajam efektam urīnterapijai ir arī psihoterapeitiska funkcija. Pārvarot riebumu pret sava organisma izdalījumiem, cilvēks atbrīvojas no nepatikas pret sevi.

Urīns kā informācija

Urīnterapiju savā praksē izmantojis arī dziednieks un fizioterapeits Elmārs Orlejs: “Kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, ka ūdenī ir visa informācija, bet urīns ir ūdens ar sāļiem, tajā ir visa Mendeļejeva tabula. Līdz ar to varam secināt, ka urīnā ir visa informācija par ķermeni kopumā – kā tam pietrūkst, kas sāp, kādas vainas kur slēpjas, un kā tās ārstēt. Var teikt, ka mūsu organisms urīnā ir ierunājis visus savus noslēpumus, tāpēc tas ārstē labāk nekā zāles, kas vienu vainu noņem, bet citu – veicina. Urīns dziedina visā pilnībā, jo nes informāciju par Dieva doto veselo organismu. Ja izvēlaties šo terapijas metodi, jāizdzer 2–3 litri ūdens dienā. Pirms urīnterapijas kursa organisms būtu mazliet jāpatīra ar tējiņām. Ja ir slimas nieres – tās jāapārstē, lai arī ķermeņa šķidrums nebūtu slims. Urīns jādzer vismaz mēnesi, citi iesaka 10–15 dienas. Nav vienādu cilvēku, tāpēc arī reakcija un iedarbība var būt dažāda. Pirmais rīta urīns pēc miega ir visvērtīgākais, tikai jāatceras, ka jāņem vidus, nočurājot sākumu un beigas, jo urīnpūslī pie izejas kanāla var sakrāties sāļi un arī beigu daļā var būt nosēdumi. Vistīrākais ir bērnu urīns (līdz 7–10 gadu vecumam), to var lietot arī vecāki. Ļoti aktīvi urīnterapiju lietoja 18. un 19. gadsimtā un nekas labāks līdz šim vēl nav izdomāts.”

Mūsdienu oficiālā medicīna urīnterapiju noliedz, sakot, ka tie ir traki cilvēki, kas dzer to, ko organisms izvada ārā. Tomēr ir mediķi, kas šo metodi atbalsta. Ņujorkā aptiekās urīnu var nopirkt iztvaicētu kristālu veidā. Proti, cilvēks var sakrāt urīnu, nodot un saņemt kristāliņus, ko pēc tam atšķaida ar ūdeni. Arī mēs varam sakrāt litru urīna, pēc tam 3–4 stundas tvaicēt un lietot kompresēs. Skaidrs, ka smirdēs, saka dziednieks. Bet veselība prasa pacietību. Elmārs Orlejs atceras:

“Kara laikā kāds astoņus gadus vecs lauku puika slimoja ar difteriju smagā formā. Medikamentu tolaik nebija, un viņu izglāba mamma, dodot elpot karstus tvaikus. Puika atlaba, bet tad sākās bronhīts, iekaisa kakls un mandeles, nepārgāja pusgadu. Reiz kaimiņiene ieteica, lai dodot bērnam dzert čuras. Zēns to dzirdēja un, nevienam nesakot, sāka pats dzert savas čuras. Pēc nedēļas viņš jau klepodams spļāva laukā visu slikto, kas bija sakrājies. Puika turpināja dzert urīnu vairākus mēnešus, līdz izārstējās (un ir sveiks un vesels vēl tagad – nekādu komplikāciju dzīves laikā nav bijis). Kad manam brālim bija kādi četri gadiņi, viņš saslima ar plaušu karsoni, temperatūra pacēlās līdz 40 grādiem. Mamma aizgāja uz kūti, savāca mēslus, izspieda tos marlītē un lika klāt pienam ar medu. No rīta bērnam temperatūra bija nokritusies. Kāpēc? Īstas skaidrības nav, visticamāk – mēslos ir kaut kādi fermenti. Skumji, bet tas nav nopietni izpētīts.” Izrādās, ar tvaicēta urīna mikroklizmām lieliski var attīrīt taisno un resno zarnu. Var, protams, lietot kumelīšu novārījumu vai aptiekās nopērkamos zarnu trakta tīrītājus – kas nu kuram labāk tīk. Tomēr urīns ir sena un pārbaudīta metode, kas der ikvienam, ja vien nav aizspriedumu to izmantot.

Urīna “sīrups” – organisma skrubis

Mākslas zinātniece Sarmīte Sīle savās organisma attīrīšanas, atjaunošanas kūrēs izmantojusi urīnterapiju desmit gadus. Kā tas sākās? “Pirms gadiem trīspadsmit iepazinos ar dziednieku Alvi Stankēviču. Kopā ar dēlu, vedeklu un mazdēlu iesaistījāmies viņa Dzīves skolā un pirts kustībā. Sekoja tā sauktās askēzes divas reizes gadā. Tas nozīmēja 21 vienu dienu pārtikt tikai no pašiedvesmas un ūdens ar medu un citronu. Attīrīšanās sākas tikai no piecpadsmitās dienas – pirms tam ir tikai atslodze. Bez ārsta uzraudzības ilgāk par 21 dienu badoties nedrīkst, bet sajūta ir fantastiska.

Ir bijis tā, ka divdesmitajā dienā zvanu Alvim un saku, ka man ir tik labi – ir enerģija, ķermenis viegls, smadzenes strādā kolosāli... Sekoja kategorisks uzbrēciens, ka divdesmit otrajā dienā jāatgriežas iepriekšējā ēšanas režīmā. Neprātīgi grūtas ir pirmās trīs dienas, tad septītā un trīspadsmitā diena. Tomēr ir vērts paciesties, jo pēc tam sajūta ir neaprakstāmi laba. Tagad man ar ēšanu iet kā pa kalniem un lejām. Piemēram, septiņus gadus kafiju nedzēru nemaz, tad pēkšņi vienā dienā ņēmu un atsāku to dzert.

Jautāju Alvim, kāpēc tā. Iespējams, gadiem ritot enerģijas krātuve tukšojas, un organisms pats regulē, kas tam der un kas neder. Sāli pie ēdiena vispār nelietoju, mājās turu tikai rupjo, ko sajaucu ar sodu ķermeņa norīvēšanai. Ak, jā – sāli pielieku vienīgi lasim vai forelei. No cukura arī esmu atteikusies, lieku tikai nedaudz brūnā cukura pie kafijas, jo rūgtu nevaru iedzert. Jā, zini – nez kāpēc neprātīgi gribas šokolādi, lai gan agrāk man tā bija pilnīgi vienaldzīga,” stāsta Sarmīte Sīle.

Atgriežoties pie askēzes – viena no tās sastāvdaļām bija rīta urīns, nostāvējies un iztvaicēts. Divas reizes gadā 21 dienu tas Sarmītei kalpoja kā skrubis vai birste, kas izmēž visu lieko, iztīra no iekšpuses. Psiholoģiski viņa tam bija gatava, nekādu aizspriedumu. “Par urīnu es zināju jau kopš mazām dienām. Reiz ar māsu gribējām palīdzēt vecmāmiņai saskaldīt malku, jo vecaistēvs bija kunga prātā. Es turēju pagali un māsa cirta, līdz mani pirkstiņi palika gandrīz karājamies. Šoks bija tik liels, ka sāpes sākumā nejutu, sāpēt sāka vēlāk, bet ko darīja vecāmamma? Momentā uzlika mani uz podiņa un pirkstus palika apakšā, pēc tam apsēja ar ceļmallapu. Lūk, rezultāts – pat rētas nepalika! Urīns gan dezinficē, gan dziedē. Esmu ievērojusi – ja ir apdegums vai iekaisums, urīns sadziedē visātrāk.” Tā nu Sarmīte urīnterapijai pievērsās ar iedvesmu un ticību. Atteicās no gaļas, reizi nedēļā gāja pirtī, dzēra zāļu tējas, veselīgi ēda. Urīna efektu viņa salīdzina ar smilšpapīra berzi, proti, tas izberž un izmēž, izrauj ārā visu slikto.

“Lai iedzertu uzkrātu un tvaicējot četrkārt samazinātu urīna devu – koncentrātu, ir psiholoģiski jāsagatavojas. Efekts bija ļoti labs – jutu, ka esmu tīra no iekšpuses un ārpuses, tiku galā ar svara problēmām. Askēzes motivācija nedrīkst būt novājēšana, jo tādā gadījumā svars strauji atgriezīsies. Kā Raiņa Antiņam kāpjot stikla kalnā: nedomā uz balvu, bet tik uz to tāli. Iztvaicēto urīna koncentrātu turēju ledusskapī un dzēru no rītiem. Tas bija ļoti interesants manas dzīves periods. Neslimoju un jutos ļoti labi. Līdz pat 57 gadu vecumam jebkurā brīdī varēju pozēt savam fotogrāfam – man nebija jādomā, ka to vai šito vietu nevaru rādīt, ka kaut ko vajadzēs noņemt un retušēt. Lai gan pārsvarā gaļu neēdu, es nekad nesaku nekad, dažreiz atļāvos putna vai jēra gaļu. Kad beigsies tā valdības klīstera vārīšana, atsākšu kaut ko darīt veselības labā, izdomāšu kādu jaunu, interesantu programmu,” saka Sarmīte.  

Veselības atjaunošanas programmas, kas paredz sevis ierobežošanu un atsacīšanos no noteiktiem produktiem, mūsdienu stresa pārņemtajā laikmetā aug kā sēnes pēc lietus. Tām ir savi kaismīgi atbalstītāji un pretinieki. Tā jau ir, ka nekas nav viennozīmīgs – kas der vienam, otram var izrādīties kaitīgs. Katrai medaļai ir otra puse. Tomēr viens ir skaidrs – ja reiz sāktas askēzes, veselības atjaunošanas programmas, tās jāturpina, jo organisms pierod pie noteikta ritma, atslodzes, tāpēc nedrīkst kā ar mietu pa galvu – visam atmest ar roku un atgriezties pie cepešiem un kūciņām. Sarmīte stāsta, ka pārtraukusi, un, lūk, rezultāts – liekie kilogrami klāt...

Viņa uzskata, ka brīdī, kad paliek sešdesmit, ir jāizlemj – vai nu lēni vilkties pretī kapam, vai arī nākamos 40 gadus (par mazāku skaitli Sarmīte nemaz nedomā) nodzīvot pilnvērtīgi un skaisti. “Kādu brīdi atļāvos pārdzīvot un neko ar sevi nedarīt, bet nupat ir jādara. Štrunts, ka es nevarēšu pa durvīm ieiet; galvenais, ka es nevarēšu paskatīties spogulī! No rītiem mostos nogurusi, trūkst enerģijas, un tas ir rādītājs. Negribu vairs tā!” Sarmīte uzskata, ka urīna lietošanas ilgumam nav lielas nozīmes. Protams, nekas nenotiek uzreiz – lai sajustu rezultātus, jāpaiet laikam, bet tas ir individuāli. Jautāta par smirdoņu, kas rodas, vairākas stundas uz plīts tvaicējot čuras, viņa attrauc, ka tā ir tikai blakusparādība. Lai tiktu pie cepeša, vistai jānorauj galva, un diez vai tas ir daudz patīkamāks process.

“Rīstījos un tīrīju...”

Tomēr jautājums par smirdoņu, kas rodas, vairākas stundas tvaicējot urīnu, nedod man mieru. Kā to var izturēt un pēc tam vēl iztvaicēto dziru iedzert? Par to ir Antras stāsts. Deviņdesmitos gadus, kad pēc stagnācijas perioda parādījās pirmās grāmatas par alternatīvu dziedināšanu un dažādām pašizpausmes metodēm, Antra salīdzina ar atklāsmi. Tolaik viņai šķitis, ka viss neparastais ir jāizmēģina.

Un viņa ķērās pie lietas, izpildot visu precīzi pēc instrukcijas: veģetāra diēta, atteikšanās no gaļas, vidējā rīta čuru strūkla – hops! – un iekšā ir... Izlasījusi, ka vislabāko “zapti” var iegūt tieši no savākta un iztvaicēta urīna, Antra nolēma izmēģināt. Noslēpa tualetē trīslitru burku, cītīgi savāca urīnu, tad sameklēja atbilstošu katlu un izvēlējās dienu, kad kaimiņiene, ar kuru viņa tolaik kopā īrēja dzīvokli, ir diennakts dežūrā slimnīcā.

“Rīkojos pēc instrukcijas, bez mazākās pašiniciatīvas, tikai savā entuziasmā nepievērsu uzmanību tam, ka mana imūnsistēma pēc bērna piedzimšanas ir novājināta un man ir tā sauktā piena sēnīte, kas urīnā radīja baltus nogulsnējumus. Svaigam urīnam nav nepatīkama smaka, bet, kad savairojas baktērijas, tas sāk smirdēt. Ielēju čuras zupas katlā un, uzlikusi to uz lēnas uguns, pati devos uz pilsētu darīšanās. Kad pēc vairākām stundām atgriezos, jau kāpņu telpā sajutu drausmīgi riebīgu, savādu smaku, bet sākumā pat neiedomājos, ka tā varētu nākt no mana dzīvokļa. Tomēr zemapziņa to laikam kaut kā atpazina, un man no riebuma uzmetās zosāda.

Iegāju dzīvoklī un biju šausmās – man sitās pretī derdzīga, asa, salkana smaka. Virtuve bija pilna ar tvaikiem, jo čuras bija pārgājušas pāri katla malai un visur, uz plīts un uz grīdas, pludoja balti putojošs olbaltums no piena sēnītes. Metos glābt situāciju – atrāvu vaļā visus logus un rīstīdamās mazgāju plīti, katlu un grīdu. Tīrīju un lādējos: kā man varēja ienākt prātā kaut kas tik stulbs?! Vairākas stundas vēdināju, dedzināju sveces un pūtu gaisa atsvaidzinātāju, bet smaka nepazuda. Šķita, ka tā ir ieēdusies uz palikšanu. Biju ārprātā! Man bija kauns stāstīt kaimiņienei, no kurienes radusies šķebīgā smaka. Draugi ieteica kvēpināt dūmu sveces pret odiem, un tā arī darīju, bet smaka tik un tā bija jūtama. Tā saglabājās vēl ilgu laiku, un ik reizi, kad pie manis vai kaimiņienes atnāca draugi, viņi ostīja gaisu un vaicāja, kas tā par savādu smaku.

Tik kriminālai tai smakai tomēr nevajadzēja būt... Iespējams, tā radās tāpēc, ka urīns pārskrēja pāri malai un piedega, varbūt vainojama piena sēnīte vai saskarsme ar linoleju. Ar to arī mana urīnterapijas epopeja beidzās. Cilvēks jau visu laiku kaut ko meklē, bet problēma ir tā, ka mēs slikti pārzinām savu organismu, tā vajadzības. Izlasot kaut ko jaunu, parādās degsme un pārliecība, ka tikai tas ir īstais un pareizais ceļš. Tolaik šķita: ja es varu izdarīt kaut ko tādu, esmu pārāka par citiem. Šis notikums manu lepnību krietni samazināja, jo sapratu, ka visam jāpieiet ar prātu, nevis tikai ar pliku entuziasmu,” stāsta Antra.

Interesanti, ka...

...gadu gaitā cilvēki atrada aizvien jaunas metodes, kā likt lietā sava ķermeņa šķidrumu. Piemēram, Šveicē čuras izmantotas siera pūdēšanai. Efekts – daudzkārt labāks nekā ar “nevainīgākām” metodēm. 19. gadsimta beigās Berlīnē tika aizturēts kāds tirgonis, kas savu sieru aromatizēšanai izmantojis mazu bērnu čuras. Indiāņiem bija zināms, ka bizoņu ādas vispirms kārtīgi jāizmērcē urīnā un tad tās kļūst mīkstas un pakļāvīgas. Līdzīgi rīkojās arī citas senās tautas – piemēram, eskimosi un tālās Sibīrijas iedzimtie. Īrijā, mazgājot vilnas audumus, saimnieces ūdenim pievienoja urīnu, bet Centrālās Amerikas indiāņi urīnā mērcēja diegus, lai tie nezaudētu košās krāsas. Afrikāņu tautas ar urīnu dezinficēja traukus. Lai iegūtu lielāku aromātu buķeti, Amerikā tabakai pievienoja sieviešu urīnu. Sibīrijā tie, kas apreibinošo dziru paši nevarēja atļauties, noreibt gribēdami, dzēra piedzērušos cilvēku čuras – lai neiet postā manta...


Evija Hauka