“Kā var zināt, kad pelmeņi ir gatavi?”
2009. gada 21. augusts, 10:45

“Kā var zināt, kad pelmeņi ir gatavi?”

Jauns.lv

Man ir piedzīvojums! Īsts piedzīvojums! Vēlu vakarā šaurā zāles strēmelē pāri ielai pie savas mājas ieraudzīju uzslietu telti.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

Pie tās pustumsā rosījās kāds cilvēks, kas katliņā gatavoja vakariņas. “Kā var zināt, kad pelmeņi ir gatavi?” viņš jautāja, kad gāju sasveicināties. Tas bija Niks – jauns puisis no Vācijas pilsētas Erfurtes, kas ar divriteni brauc apkārt Baltijas jūrai un nolēmis ēst “tradicionālu” ēdienu.

Sākām runāties. Aicināju viņu istabā, jo tupēt uz drēbju maisiņa un no zemē nolikta ķobīša ēst pelmeņus gara auguma cilvēkam ir pagrūti. Viņš nāca. Ar prieku ēda Latvijas tomātus, dzēra tēju un kļuva ļoti priecīgs, kad piedāvāju ieiet dušā. Uzlikām lādēties mobilo telefonu un videokameras bateriju. Noslēpām drošākā vietā viņa lielo un dārgo riteni. Apskatījām Latvijas karti un izdomājām, kā labāk braukt tālāk.

Niks ceļo jau gandrīz divus mēnešus, nobraucis vairāk nekā četrus tūkstošus kilometru. Katru dienu brauc vismaz sešas stundas, tie ir vairāk nekā 200 kilometru ik dienas. Ceļā zaudējis jau septiņus kilogramus. “Man gribējās pārbaudīt sevi, gribējās šo izaicinājumu un piedzīvojumu. Plānoju ceļot trīs mēnešus, bet laikam būšu atpakaļ jau ātrāk. Apmaksāts atvaļinājums man ir vienu mēnesi, bet vēl divus varu dabūt brīvus tāpat.” Es nosmejos, ka mums katra diena kā izaicinājums, ka mums lielākā vēlme sajust kādu stabilitātes un miera gabaliņu – tas mūs atšķir. Niks ir jumiķis, kas spēlē arī ar akciju cenām biržā, un krīze esot bijusi ļoti izdevīga viņa mazajam biznesam. Tā viņš atbildēja uz manu jautājumu par profesiju un nodarbošanos.

Šajās dienās Niks ir Latvijā. Jautāja, vai Rīgā ir daudz baznīcu. Jā, ir! Vai Baltijas ceļš bija Latvijā? Bija gan, klāt jau jubileja. Kā mēs tikām pie savas naudas pēc krievu rubļa? Ai, tas bija sen! Kad tad notika revolūcija? Arī sen. Sacīja, ka interesanti būs redzēt Okupācijas muzeju. “Man ļoti gribas redzēt, kā patiesībā dzīvo cilvēki. Tāpēc man nav vajadzīgas viesnīcas un bīči. Es gribu ieraudzīt īsto dzīvi,” savu ceļa mērķi skaidro Niks. “Viss ir tik ļoti atšķirīgs no tā, ko gaidīju. Tā esmu pamazām atbrīvojies no stereotipiem par dažādām valstīm un cilvēkiem. Somi nemaz nav introverti. Zviedrijā telti var likt visos parkos. Igaunija ir neticami attīstīta. Tur gan ir ļoti agresīvi braucēji,” Niks piebilda, bet es – ka viņš vēl “Latvijas agresīvo” nav redzējis.

 “Kad atgriezīšos, es apprecēšu savu draudzeni, un tad vairs nebūs iespēju šādiem piedzīvojumiem,” bija viena no Nika atziņām. Tā gan ir pretrunā ar nākamo lielo plānu – ar divriteni doties uz Izraēlu, jo “es pats savām acīm gribu redzēt šo mūžīgo konfliktu”.

Man Niks ļoti iepatikās. Viņa ideja pašam visu apskatīt savām acīm tiešam ir lieliska.

Uz atvadām viņš nofilmē mani un manējos savai video dienasgrāmatai. Netīšām esam iekļuvuši viņa ceļojumā.

­Anda Rožukalne


­