Grūtups pret emigrāciju ar reklāmas klipu
Advokāts Andris Grūtups pēc savas ierosmes par savu naudu izvērsis reklāmas kampaņu, kuras mērķis ir atturēt Latvijas ļaudis no emigrācijas.
Grūtups: „Nav jāpaliek par Eiropas kalpu tautu”
Vai tiešām advokāts cer ar šādu kampaņu atturēt ļaudis no došanās prom, īpaši, ja viņi Latvijā nespēj nopelnīt iztikai? „Protams, būtu naivi tā domāt,” kasjauns.lv teic Grūtups. „Bet vienreiz par to jāsāk atklātu sarunu. Viens otrs brauc prom un lepojas, ka viņš ar to kādam it kā ieriebtu. Kam gan viņš ieriebj, ja nu tikai sev.”
Tāda kampaņa būtu valdības vai prezidenta uzdevums, bet, tā kā tur aizņemti ar citiem jautājumiem, Grūtups ķēries pie lietas pats. „Man politisku mērķu te nav, bet ir bažas par procesiem, kas notiek.” Viņš piekrīt, ka aizbrauc, piemēram, ārsti un skolotāji, kas zaudējuši darbu vai nespēj dzimtenē nopelnīt, taču „tas netraucē to visu apspriest”. „Mēs valsti veidojam visi kopīgi, tā nav tikai varasvīri. Kas tad pie mums brauks strādāt? Ne vācieši, ne angļi, ne poļi to nedarīs.” Grūtups ir noraizējies par joprojām īsti neizveidojošās nācijas nākotni: „Mums nav jāpaliek par Eiropas kalpu tautu. Kas tad cits viņi tur ir?”
Par klipa izveidi un reklāmas izdevumiem Grūtups samaksājis pats. Summa esot atbilstoša, bet apmēru viņš neatklāj.
Aizbraucējiem jauni virzieni
Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem pērn uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs pārcēlās 6388 Latvijas iedzīvotāji. Šī gada pirmajos septiņos mēnešos — 3471 Latvijas iedzīvotājs. Šie skaitļi ir apšaubāmi, jo pērn Īrijā un Lielbritānijā vien sociālās apdrošināšanas numurus, lai drīkstētu sākt strādāt, saņēma 11 400 cilvēki no Latvijas.
Iepriekšējā mācību gadā Latvijas izglītības iestādēs mācījās 2855 bērni, kuru vecāki bija devušies uz ārzemēm. Pirmsskolas vecumā bija 61 šāds bērns.
Tagad parādās jauni aizbraukšanas virzieni — Jaunzēlande, Austrālija, Spānija. Turklāt aizbrauc ne tikai ļaudis no laukiem vai mazpilsētām, kur grūti atrast jebkādu darbu, par algu nemaz nerunājot. Žurnālists Kristaps Ceplis ar ģimeni šogad pārcēlies uz Kanādu un kļuvis par tirdzniecības aģentu — klauvē pie svešām durvīm, piedāvājot izīrēt ūdens boilerus. Fotogrāfs Jānis Arhats ar ģimeni nu iekārtojies Kanāriju salās un strādā tūrisma firmā. Andris Kivičs spēlē ģitāru un dzied krogā britiem piederošajā Džersijas salā, multimākslinieks Kaspars Bindemanis iedzīvojies Barselonā Spānijā.
Vāja rakstura cilvēki degradējas
Iepriekš minētajiem aizbraucējiem ir paveicies, taču par dzīvi svešumā dzirdētas arī briesmu lietas, īpaši par Lielbritāniju. Šogad martā „Latvijas Avīze” publicēja latviešu viesstrādnieces stāstu ar pamācošu virsrakstu „Go to fucking Latvia!” (Vācies uz sūda Latviju!) Šādus vārdus britu saimnieks velta viesstrādniekiem, ja kaut kas nepatīk.
Madoniete Ināra Viņaude brīdina: „Vāja rakstura cilvēki Lielbritānijā pilnīgi degradējas.” Viņa potenciālajiem viesstrādniekiem iesaka vispirms visu rūpīgi apdomāt. Viņaude pērn atgriezās Latvijā pēc trim olu fabrikā „Sunrise” Lielbritānijā nostrādātiem gadiem.
Solījumi ar vienkāršu darbu pelnīt 1000 latu mēnesī gan izklausoties labi, bet, kad atskaita dzīvošanas izmaksas, pēc mārciņas kursa krituma tagad varot ietaupīt labi, ja 50 latu nedēļā. „Turklāt tas pie nosacījuma, ja cilvēks nedzer un nepīpē,” stāsta Viņaude.
Jārēķinās ar nemitīgiem pazemojumiem no britu puses. „Ja darbu vadītājs pamana, ka strādnieks vairāk reižu, nekā dienā paredzēts, aizgājis uz tualeti, atskan: „Go to fucking Latvia!” Ja anglim liksies, ka latvietis par ilgu mazgā rokas, tad tūliņ izsvītros pusstundu darba laika uzskaitē. Pret vietējiem ir gluži cita attieksme. Angļu strādnieks var stundām urbināt degunu, un par to nekas.”
Tomēr uzcītīgajiem ir izredzes izvirzīties. Viņaude pati sākusi ar olu pakošanu, bet pēc nepilna gada tikusi ražošanas kontrolieres amatā. Tā bijusi iespēja it kā nedaudz no malas vērot visu, kas notiek uzņēmumā.
Var piedzerties un neatnākt uz darbu
Netīros darbus veic tikai viesstrādnieki. Daļa dzīvo mājās, bet daļa „karavānās” – tā mēdz saukt pie fermām rindās izvietotus dzīvojamos vagoniņus. Saimnieki nopērk tādu vagoniņu par 1000 mārciņām un katru nedēļu no viena iemītnieka iekasē 50 mārciņu īres maksu.
„Kad sabrauca vairāk strādnieku un sāka pietrūkt vietas, ierīkoja dzīvoklīšus arī kūts ēkā. Anglijā bieži līst, tādēļ caur kūts sienām pakāpeniski sūcās mitrums un veidojās virca, kas sāka plūst dzīvoklī. Vai tādēļ īres maksu kādam samazināja? Nekā tamlīdzīga. Dzīvo mēslos un turpini maksāt.”
Kad briti sapratuši, ka viesstrādniekus var brīvi pazemot, pat pārkāpjot likumu, sācis „parādīties arvien sliktāks darbinieku kontingents: neizglītoti, krimināli sodīti, alkoholiķi un tā tālāk.” Patiesībā vairākums latviešu tur neko citu nedara, kā vai nu strādā, vai dzer, apgalvo Viņaude. „Nezinu, varbūt tā ir brīvības sajūta, kas pārņem, nonākot svešā valstī, varbūt citi iemesli, bet daudziem tur atklājas „patiesā daba”. (..) Arī piedzērušam un apčurājušamies gulēt pie firmas vārtiem nav nekas neparasts. Vari kādu dienu tiktāl piedzerties, ka nespēj atnākt uz darbu, un par to nekas nebūs. Nav jābīstas, ka varētu atlaist no darba, kā tas, visticamāk, notiktu Latvijā.”
Kā tad tā, ja pat roku mazgāšanas ilgumu uzrauga? „Ja atnāc uz darbu piedzēries vai neatnāc vispār, tad atvelk no algas. Bet atlaist uzņēmums nav ieinteresēts. Labāk, lai strādā un saņem mazāk. Pa diviem gadiem tika atlaisti, maksimums, trīs cilvēki.”
Britu saimnieks slavē latviešus
Filips Kroulijs, „Sunrise” šefs, „Latvijas Avīzei” teicis, ka uzņēmumā strādā aptuveni piecpadsmit cilvēki no Latvijas. Mūsējos viņš slavējis — ļoti labi strādnieki, čakli un apzinīgi. Tomēr Kroulijs atzinis: „Laiku pa laikam cilvēki dzer pārāk daudz. Jā, nevaru noliegt: ir bijuši gadījumi, kad nācies darbiniekus aizsūtīt mājās, jo dzeršana sākusi iespaidot darba kvalitāti. Taču tieši tāpat pārmērīgas dzeršanas dēļ esam mājās nosūtījuši arī angļu strādniekus.” Viedoklim, ka briti, it sevišķi darbu vadītāji, Austrumeiropas viesstrādniekus uzskata par „zemāku rasi”, viņš kategoriski nepiekrīt: „Domāju, ka strādnieki no Latvijas daudzējādā ziņā ir pārāki par angļu darbiniekiem: viņiem ir augstāka pienākuma apziņa un vairāk lepnuma par izdarīto darbu.”
Tagadējā studente Agnese (vārds mainīts), šajā olu ražotnē strādājusi divus gadus, un neko labu „Latvijas Avīzē” nevēsta. Pirmos divus mēnešus ar draugu dzīvojuši vagoniņā blakus kūtīm, putnu mēslu straumes tecējušas gar durvīm, visapkārt smirdoņa. Vēlāk ielikti istabiņā bez mēbelēm, ar vienu matraci. Par tur palikušajiem tautiešiem viņa saka: „Man patiesībā ir žēl šo cilvēku: viņi, pakodami olas vai strādādami kūtī, aizvada savus jaunības gadus. Ja kādam ir bijis kāds talants vai iespējas, tad tas tiek zaudēts.”
Māris Puķītis/Foto: Izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīvs
