Zālīte atklāj Peteram noslēpumu
Sabiedrība
2009. gada 14. septembris, 19:41

Zālīte atklāj Peteram noslēpumu

Jauns.lv

Dzejnieks Jānis Peters ar vērienīgu jubilejas koncertu Dailes teātrī nosvinējis savus 70 gadus. Viņš piedzīvoja laiku, kad dzejniekam vajadzēja spēt gan nosargāt un celt tautas pašapziņu, gan apvest ap stūri padomju cenzorus.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

Ballītē pēc koncerta ar 1970. gadā izdoto Petera dzejoļu krājumu „Asinszāle” rokās dzejniekam autogrāfu lūdza Māra Zālīte. Tas šajā grāmatiņā bija jau otrais, pirmo - tolaik desmitās klases skolniecei - dzejnieks veltījis jau pirms 38 gadiem. Zālīte visu šo laiku dievinājusi Peteru, bet tas bijis noslēpums, ko dzejniece kolēģim, vārda meistaram atklāj tikai tagad.

Dzeju lasīja ar asarām acīs

„Es vēl atceros, kā 1968. gadā klasē iesteidzās literatūras skolotājs Jānis Bariss ar nule kā iznākušu Jāņa Petera  pirmo dzejoļu krājumu „Dzirnakmens” un priecīgā satraukumā pavēstīja: „Jums jāzina, ka latviešu literatūrā sācies jauns laikmets!” Es to nekad neaizmirsīšu, kā skolotājs ar asarām acīs lasīja Petera dzejoļus,” atceras Māra Zālīte. Jau 1971. gadā jauniete lūdza Petera autogrāfu viņa otrajā krājumā. „Kam ir dziesma – tas ir cēlies!” grāmatā ierakstīja jaunais un tolaik jau ārkārtīgi populārais dzejnieks.

 Dzejoļu krājums ir daudz lasīts, tajā ir pasvītrotas rindas un piezīmes uz lapu malām, kuras Zālīte rakstījusi vēl agrā jaunībā. Viena no pasvītrotajām vārsmām ir :

„Nemāciet prievītes bērniem, bet brīvības,

vectētiņ neraudi, neraudi, neraudi -

Dzimtene paliek un asinīs nemainās!”

Māra Zālīte joprojām ir pārsteigta kā šos spēcīgos vārdus izdevās dabūt cauri padomju okupācijas gadu cenzūrai. „Nekas nav paradoksālāks par padomju domāšanu,” skaidro Peters.  Pret vārdu „brīvība” pat bargākie cenzori neiedrošinājās iebilst, jo neuzdrīkstējās atzīt, ka padomju režīmā trūktu brīvības.

Zālīte rakstīt nodevas atteicās

Diemžēl no tā laika obligātajām nodevām – Komunistisko partiju un gaišo nākotni slavinošiem dzejoļiem – Peteram neizdevās izvairīties, tomēr paklanīšanās režīmam ļāva jau dziļāk dzejoļu krājumā publicēt spēcīgas, patriotismu modinošas dzejas.

Arī Zālīte atceras, kā no viņas prasītas nodevas režīmam. „Tu zini, ka pirmajam dzejolim krājumā jābūt veltītam vai nu Ļeņinam, vai partijai vai vismaz oktobrim (boļševiku apvērsumam 1917. gadā - A.L. )!” pirms krājuma iznākšanas jauno dzejnieci strostējis redaktors. Tomēr  viņa nav spējusi radīt šādus dzejoļus un brīnumainā kārtā krājums nācis klajā bez klanīšanās režīmam. Tolaik tas vairs nebija tik dzelžaini, bet agrāk izvairīties bija grūti, atzīst dzejnieki.  

Cenzūras modrā acs dzejdarus toreiz uzmanīja. Dažreiz rūpīgi, bet dažreiz palaida cauri tādu dzeju, ka pašiem dzejniekiem joprojām tas nav saprotams. „Citam pietrūka prāta, cits bija slinks un nelasīja, cits bija piedzēries,” skaidro Peters.

Cenzori palaiž garām žurnālu

1980. gada jūlijā iznāca literārais žurnāls „Karogs” ar Māras Zālītes dzejoļu ciklu „Kad svešu spārnu sašķelts gaiss”. Tik nepārprotamā valodā uzrakstīto protestu pret padomju režīmu un svešinieku bezkaunību, kas nāk „ar lielāko karoti, lielāko bļodu un pēc tam pieprasa lielāko godu”, režīma sargātāji pamanīja vien tad, kad žurnāls bija nonācis kioskos un pie pasūtītājiem. Protams, visu tirāžu nekavējoši no kioskiem izvāca, taču līdz lasītājiem nonākušie numuri kā īpašs dārgums ceļoja no rokas rokā. „Es vēl tagad nesaprotu, kā tas izgāja cauri,” atzīstas Zālīte. Peters pieļauj, ka dažreiz cenzori „haltūrējuši” un iesniegtos materiālus pirms publicēšanas nemaz nav lasījuši.

Vēlāk Zālītes un Petera ceļi krustojušies, strādājot Rakstnieku savienībā, kur universitātes studente Zālīte bija atsūtīta praksē un strādāja par tehnisko sekretāri, bet Peters bijis Rakstnieku savienības priekšsēdētājs.  Viena pēc otras sekretāres darbus veica divas Māras – Zālīte un Misiņa un kopš tā laika visas Rakstnieku savienības sekretāres, neatkarīgi no viņu pasē rakstītā vārda, Peters dēvējis par Mārītēm – Spārītēm.

Jāņa Petera slavenākais darbs: vārdi Raimonda Paula dziesmai „Manai dzimtenei”

 

Anda Leiškalne/Foto: Mārtiņš Ziders