Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Vārdotāja Malvīne no Tilžas 2

Ziņas
2009. gada 2. novembrī 12:16 2009. gada 2. novembrī 12:16
 
Pie viņas brauc cilvēki no visām Latvijas malām. Ir arī tādi, kuri nespēj uzkāpt pa stāvajām un šaurajām trepēm uz sīkā koridora ieskauto otru stāvu, un tad viņa dodas uz mašīnu, lai “skatītu” nespējnieku tur. Viņu ved pie slimajiem uz mājām un uz slimnīcām, kur ārsti, ieraugot veco un sīko sieviņu, vaicā, kas viņa ir. “Esmu Malvīne no Tilžas!” tad teic sieviņa, bet uz jautājumu, ko viņa te dara, atrauc: “Ārstēju!”

“Ar tām grāmatām arī darbs. Katru gadu tās ir jāizlasa. Visas,” stāsta Malvīne no Tilžas. Bet citam pie tām labāk neķerties. „Es nekad grāmatas neatstāju, atslēgas dienu un nakti klāt. Kad beidzu strādāt, ieslēdzu kastē un atslēgas neizlaižu no rokas. Traks. Cik nelaimju var sanākt!”

Par Malvīni Kapaču, kura dzīvo netālu no Balviem, biju dzirdējusi jau sen. Pirmo reizi pirms vairākiem gadiem, kad no mana dzimtā pagasta posās krietns pulciņš ļaudis, lai reizē, vienā busiņā tālo ceļu mērojot, beidzot nokļūtu pie brīnumainiem nostāstiem apvītās vārdotājas. “Viņa skaita pēc grāmatas,” zināja stāstīt ciema iedzīvotāji. “Ārstē ar vārdiem. Saka jau, ka dikti spēcīga.” Jau toreiz manī radās vēlēšanās iepazīties ar Malvīni. Taču kaut kā nesanāca. Pagāja gadi, līdz viņu ieraudzīju televizora ekrānā. Tad arī sapratu – man viņa jāsameklē.

Iepazīšanās

Tilžā esmu atkārtoti, tāpēc ar fotogrāfu Jāni viegli vien atrodam vajadzīgo māju. Malvīne mūs jau gaida un teciņus vien vedina iekšā.

Lai gan pirmajā reizē, kad biju pie viņas ieradusies,  tik viegli vis nebija. Sieviņa purināja galvu, sparīgi meta ar rokām – nē, nē, viņai to nevajagot. “Es negribu strādāt!” viņa atkārtoja. “Mani jau televīzijā rādīja, par mani jau rakstīja, i žurnālā, i avīzē, nu nevajag man to!” ņipri pretojās sieviņa, smejoties un lūkojoties manī gaišu, zilu skatienu.

Pirmo reizi Tilžā biju garāmbraucot. Bērnam tajā pusē no skolas bija ekskursija, un, ja jau esmu tepat līdzās, ir vērts izmest līkumu – nodomāju. Turklāt bija arī sava interese, savas veselības problēmas, tāpēc sākumā nolēmu doties pie vārdotājas kā parasts cilvēks, no ielas, un tad jau redzēs.

Todien ļaužu nebija daudz, kādi septiņi astoņi gaidītāji. Mazajā koridoriņā saspiedušies, cilvēki bija nerunīgi, iegrimuši savās domās, citi gaidīja mašīnās, taču nepagāja ne divas stundas, kad jau vēru tumšajā kaktā ieslēptās durvis.

Un tur viņa sēdēja. Cēla, stalta, bet vienlaikus ļoti sīciņa. Ar košu lakatiņu galvā, pie apaļa galda, kas bija pārklāts ar baltu galdautu. Uz galda bija krustiņš, svecīte, burciņa ar mētrām līdzīgiem zaļumiem un neliels šķīvītis, kurā atradās kaut kas pēc medus smaržojošs. Abās pusēs viņai bija milzīgi puķupodi, zem kuriem bija sarindoti dažādi zvēriņi. Keramikas, plastmasas, plīša stirniņas, briedīši, kaķīši. Istabā vēl bija spogulis, krāsns, divas nelielas kumodītes, uz kurām stāvēja iespaidīgie puķupodi. Vēl soliņš pie durvīm. Un viss. Tikai Malvīne centrā.

Uzklausījusi mani, Malvīne uzreiz ķērās vērsim pie ragiem. Lietišķi un strikti. Sak’, runā skaidru valodu, ja esi nu nākusi, aiz durvīm vēl pulka ļaužu sēž. Nez no kurienes izvilkusi grāmatu, lika apsēsties man uz krēsla, pati pielika roku pie slimās vietas un sāka skaitīt. Pirms tam – ja ko jutīsi, pateiksi.

Jutu daudz ko. Jutu karstumu, smagu, nospiedošu sausu vilni, kas vēlās no kakla uz pleciem, tad uz muguru, gurniem, lai, tam iekrītot vēderā, kļūtu ļoti viegli.

Izskaitījusi Malvīne norunāja savu sakāmo un, ko tur liegties, trāpīja kā naglai uz galvas. Pēc tam norādīja pārsēsties uz soliņa pie durvīm. “Tagad es skaitīšu, un tev jāsēž tur – nostāk,” tante pavēlēja un sāka vārdot priekšmetus, kas man būšot vajadzīgi. Dīvaini, bet arī tagad jutu karstumu un jocīgu sajūtu galvā.

“Ar šito,” iedevusi mazu lupatiņu un kramam līdzīgu akmentiņu, viņa skaidroja, “tu strīķēsi slimo vietu. Katru dienu, kad saule ies uz rietu. Un tad vēl darīsi tā...”

Tantīte vairākas reizes atkārtoja, kas un kā man jādara, un pieteica, ko man paņem līdzi nākamajā reizē. Kad maksāju naudu, Malvīne pusi atdeva man atpakaļ. “Man tik daudz nevajag!” Tīri vai dusmīgi, noliekot otru naudaszīmi uz manu pusi, noskaldīja sieviņa.

“Ņem, ņem vien atpakaļ!”

Viņa nezināja, kas es esmu. Tas nebija kāds žests vai izrādīšanās. Vienkārši tā ir. Ja Malvīnei ziedojums šķiet par lielu, viņa daļu dod atpakaļ, bet par bērniem nekad naudu neņem. Taču cilvēki burtiski alkst pateikties, ja ne citādi, tad vismaz ar medu, saldumiem vai kādu ciemakukuli.

“Bet man visa kā ir gana! Kur es to naudu likšu? Uz mūža māju ņemšu līdzi, vai?” smejas Malvīne, kura, kā uzzinu, saziedoto naudu visvairāk tērē zālēm. Jā, viņa gatavo arī zāles. Turklāt dara to viena. Bez palīgiem. Citādi nedrīkst.

Mantiniece

“Kādas zāles? Zāles taisu visvisādas – taisu šķidrās, taisu, tādus, lūk, plāceņus. Vai tie ir māli? Nē, tie nav nekādi māli!” tante sparīgi krata galvu. “Tās ir bišu zāles! Te ir 27 sastāvdaļas! Ja sāp mugura, tad novārdojam, vēl smērējam šķidrās zālēs, un tad – palīdz. Kam tas ir? Kauliem, cistām, miomām, puniem visādiem...

Agrā pavasarī jāsāk lasīt. No kokiem, zālēm, pumpuriem visādiem, kā grāmatā rakstīts, tā arī daru. Neviens jau man tās neiedod, jālasa pašai. Nē, neviens nedrīkst palīdzēt! Jo es tāda viena. Es nevaru nevienam ne pastāstīt, ne rādīt. Grāmatu? Es jums parādīšu to grāmatu!” Malvīne pabāž stūrīti no aizgalda milzīgu melnos vākos sietu grāmatu un mudīgi to noslēpj. “I viss. Vairāk neko nevaru rādīt. Un kā tad man kāds var nākt palīgā? Nevar! Es nevienu nevaru pamācīt. Visu pašai. Kā viena varu visu salasīt? Nu lasu! No 1. marta – kā sāc, tā lasi. Pa ko nesalasīsi? (Smejas.) Bet tas tak’ laiku un spēku prasa. Kad paspēju? No agra rīta un vēlu vakarā. Nakti strādāju. Bet es negribu strādāt!” Sieviņa koķeti sakniebj lūpas. “Negribu! Bet cilvēki mani atklāja, un nu man kā muļķim jāstrādā!”

Saku viņai – viņa taču svētīgu darbu dara. Cilvēkus ārstē. “Nu ja,” tante pamāj ar galvu. “Es saprotu, jā, varu palīdzēt. Un tad pie sevis domāju, vai es to padarīju vai Dievs? Vēl šodien domāju – Dievs to darīja, ne jau es. Dievs! Es Dievam ļoti uzticos, nekam neticu, tikai Dievam.”

Prasu, vai tiesa, ka grāmata viņai novēlējusi vecāmāte, kura arī bijusi vārdotāja.

“Nu ja, ka bija,” Malvīne apstiprina. “Bet es to grāmatu nepavisam negribēju! Man tad bija 34 gadi. Vecmamma deva, bet es teicu – tu nedomā, ka es ar to strādāšu. Nē! Un noliku tās kastē, aizslēdzu, i viss. Cik vecmamma nodzīvoja? Vaiīī, simtu pāri nodzīvoja. Viņa bija spēcīga, negura nemaz! Tāpat kā es. Un viņai bija meitas, bet nevienai nebija tā, kas bija man. Nu ja, tās plaukstas. Īpašas līnijas rokās. Jā, tāda Dieva dāvana. Nēēe (Malvīne purina galvu), rādīt nīīvaru!

Vecmamma man teica tā: “Tu esi mana meita. Tu mans vietnieks. Es teicu – nekāds! To viņa teica, kad man bija astoņpadsmit gadu. Bet es negribēju! Es teicu – es tev neburkšķēšu, kā tu te burkšķi. Bet viņa: “Meit, būs tā! Strādāsi. Tevi sieviete ar gaišiem matiem no tālienes atklās.” Un tā arī bija!”

Malvīni patiesi atklāja sieviete ar gaišiem matiem, kam bija krūts vēzis un jau norīkota operācija un kura, izmisumā meklējot glābiņu, sazinājusies ar Malvīnes radiem, atbrauca uz Tilžu. “Ja jūs nepalīdzēsiet, bojā ies mans mazulis,” raudāja rīdziniece.

“Es negribēju viņu ņemt, nē,” atceras Malvīne. “Bet viņa man tā lūdzās – es zaudēšu bērnu, zaudēšu krūti, ja jūs man nepalīdzēsiet, neviens man nepalīdzēs. Kad viņa man pateica, ka ir grūtniece, man kļuva tik neomulīgi. Ļoti nelabi. Un tad es teicu: “Labi, es jūs ārstēšu, bet, kā man pakļausies, nezinu.”

Briesmīga tā krūts izskatījās un šitik liela (Malvīne rāda kārtīgas kāpostgalvas apjomu), bet es novārdoju un teicu – neraudi, viss būs labi. Tev būs krūtī trīs caurumi, bet līdz dzemdībām tie aizaugs.

Man nebija, ko viņai iedot, tāpēc iedevu salvetes un teicu: tev vienu caurumu raus pušu jau ceļā līdz Rīgai, otru – nākamajā naktī, un pēc tam nāks trešais. Un tā arī bija. Nē, tā nebija roze. Roze izskatās citādāk. Tai ir savas lapas. Audzējam ir galvas. Dažiem ir viena, citiem vairākas.

Un es viņu izārstēju, bet viņa ņem un izstāsta to žurnālistiem. Vai nav traukums! Un tagad jāstrādā!” Lai gan sieviņa rāda ļoti neapmierinātu seju, redzu – acis mirdz.

“Bērns?” Malvīne pārjautā. “Piedzima! Pēc sešiem mēnešiem atveda parādīt! Meitiņa. Tagad jau trešajā klasē mācās. Atceros, atveda man to bērnu, un sieviete sacīja: “Man nav vārdu, kā tev pateikties.” Ķērās man riņķī un atkārtoja: “Mēs neesam spējīgi tev atlīdzināt. Bērns tak būtu abortēts.””

Ātrie, lēnie, gulošie

Malvīne stāsta, ka esot vairāku šķiru audzēji. Ir ātrie, ir lēnie, ir gulošie. Dažādi. Grāmatā par visiem esot rakstīts. Bet gulošie esot vislabākie, jo tie lēni ejot uz priekšu. Taču arī viņa neslēpj, ka audzēju varot izārstēt tikai tad, ja tas ir pirmajā stadijā. Ja tas ir otrajā vai trešajā stadijā, cilvēka mūžu varot tikai pavilkt. To viņa atklāti visiem pasaka. Tomēr gadās arī tā, ka ārsti diagnosticē vēzi pavisam citur, nekā tas ir īstenībā.

“Jā, esmu runājusi ar dakteriem slimnīcās, kuri prasa, kas es tāda. Tad arī saku: “Esmu Malvīne no Tilžas.” Šie – ko jūs te darāt? Es saku – ārstēju. Daudz esmu runājusi, daudz. Rāju viņus, saku – nu ko jūs tā steidzaties! Deviņas reizes nomēriet un tad tikai grieziet. Nogrieztu gabalu es pie miesas nevarēšu pieaudzēt.

Protams, ir tādi pacienti, kuriem redzu – nē, tur vairs nav ko darīt. Bet ir gadījumi, kad ārsti to bērnu vai pieaugušo ir norakstījuši, taču es saku – nē, es viņu vārdošu. Bija Balvu rajonā tāds notikums.” Malvīne sarosās uz stāstīšanu. “Sievietei bija jāoperē dzemde. Viņa atbrauca pie manis nedēļu pirms operācijas. Bet es viņai saku – ak, Dievs, tik maz laika. Nepagūšu. Tomēr vārdoju. Un tad saku: “Paklausies, tur tev audzēja nav. Paprasi, lai dakteris tevi vēlreiz pārbauda. Tev ir audzējs, bet citur.» Viņa pārbauda, un tiešām nav! Tad viņai saku – tagad es tevi ārstēšu. Bet bez naža. Viņa prasa – bet kur tad man audzējs ir? Es viņai – tagad neteikšu, pati ieraudzīsi. Un tiešām pēc mēneša viņai apsārta krūts. Un tur tas arī bija. Tagad viņa strādā tepat Balvu veikalā. Es varētu nosaukt viņas vārdu, bet varbūt viņa negrib. Negrib, ka pasaule zina, ka viņai bija audzējs Es varu jums pateikt, tikai apsoliet, ka žurnālā nerakstīsiet.” Piekodina Malvīne. Es apsolu.

“Kā tas ir – “pavilkt” cilvēku?” ieinteresēti vaicā fotogrāfs Jānis, pie kura Malvīne beidzot ir pieradusi un vairs neatgaiņājas kā no mušas, lai taču beidz fotografēt.

“Es savu pēdējo vīru novilku 26 gadus,” nopūšas sieviņa. “Bet nu jau četrus gadus kā viņš ir kapu kalniņā. Jā, viņam bija audzējs. To arī vilku visus tos gadus. Kā zināju? Es vienmēr jūtu, kad vārdoju. Kā? Uz ķermeņa jūtu.

Kad viņu aizveda uz slimnīcu, neviens neteica, ka viņam ir audzējs. Es to pateicu. Es teicu – skatieties skaņas balsī tas ir! Un tā arī bija. Sāpes viņš nejuta, jo bija novārdots. Nē, nē, viņš nezināja. Es jau par grāmatu nevienam neteicu un tikai naktīs, kad viņš gulēja, skaitīju. Bet viņš kaut ko juta!” iesmejas Malvīne. “Redzi, viņš ilgi skatījās televizoru, visas panorāmas, filmas, es jau pa to laiku varēju izgulēties un, kad viņš atnāca uz gultu un iemiga, tad sāku skaitīt. Bet šis mostas un saka – eu, ko tu dari? No tevis kaut kas jocīgs nāk? Ej prom uz citu gultu! (Malvīne ķiķina.)

Kad nāk smagi slimnieki, tad ļoti jūtu. Un arī cilvēki jūt. Daži pat iet prom, tālāk, saka: kaut kas, tante, no tevis nāk. Nu ja, ka nāk. Kad skaitu pa telefonu, arī tad ļauži saka – kaut ko jūtot.»

Visi labi, visi mīlēti

Malvīnei ir bijuši trīs vīri. Kā pati saka – visi labi, visi mīlēti.

“Tās tas vienmēr. Kaut kur Dievs dod, kaut kur ņem.” Malvīnes gaišajā balsī ieskanas skumjas. “Pirmais vīrs aizgāja avārijā, otro nosita darbnīcās. Kā tā? Sasita viņu, un nomira. Zagļi gribēja mašīnu aizdzīt un sasita. Cik gadu pirmajam vīram bija? 35 gadi. Man? Arī 35 gadi...” Te nu es saausos. – Vai tas nozīmē, ka jums tās grāmatas jau bija? – prasu. “Jā,” atbild Malvīne. “Bija. Jau gadu kā bija, bet es nestrādāju, nē. Kastē ieliku, i viss.

Otrreiz apprecējos tikai pēc septiņiem gadiem, jo man bija divi mazi bērni, un tad es domāju tā – kāds būs tas svešais cilvēks? Vai viņš pieņems manus bērnus? Tāpēc septiņus gadus biju atraitnēs un visu vilku viena. Dārzu apstrādāju, lopus kopu, visu varēju pati.

Tas otrais vīrs gan jau otrajā gadā atnāca, bet es teicu – nēē. Ja gaidīsi mani, tad gaidi. Tagad tevi neprecēšu. Strādīgs bija, šķirtenis. Mums labi sapasēja. Noteicēja pār visiem vīriem biju es! Smuka? Nu, laikam jau! (Smejas.) Taču ar otro nodzīvoju tikai gadu un sešus mēnešus. Jā, tad viņu nosita. Nieres sasita. Tiesa? Nē, nebija. Es tad domāju – lai viņu Dies’ tiesā. Un viņš (tas sitējs) arī nositās. Bet pēc kāda laika apprecējos trešo reizi. Ar savu pēdējo. Ar kuru nodzīvoju 26 gadus...”

Sieviņa stāsta, un es redzu, kā staro viņas acis. Balss plūstoša, lūpas smaida, tomēr spīdums cits. Brillītes atspīd? Bet – nē. Pēc mirkļa Malvīne steidzīgi slauka acu kaktiņus.

Kundze ar šoferi

“Es visu mūžu Dievam ticu,” smaidot turpina Malvīne. “Man kādreiz dzīvē ir bijis tik grūti, ka nevar dienai galu sagaidīt, un vienmēr Dievs man ir palīdzējis. Visu mūžu esmu ļoti daudz strādājusi. Mēs turējām lopus, es strādāju internātā par apkopēju, lai man vairāk brīva laika būtu, un četrdesmit piecus gadus esmu turējusi lopus. Daudz! Bija astoņas sivēnmātes un 60–70 bekonu. Jā, jā, naudu pelnījām. Lai visa būtu gana. Šausmīgi daudz strādāju, arī valsts darbā: vīrs sovhozā, es  – skolā. Un tanī pavasarī, kad pirmais vīrs aizgāja bojā, kad paliku viena, es domāju: kā es tās cūkas izbarošu? Jā, protams, cūkas! Bērnus jau pabarošu, dārzs ir, gaļa ir, bet pilna kūts ar lopiem, ko ar tiem darīt? Staigāju ap māju un prātoju – milti man ir, bet ar miltiem vien neizbarosi. Viens bērns uz rokas, otrs pie sāniem, eju un domāju. Un piepeši redzu. Ko? Tagad tev to neteikšu. Klausies! Es paņemu “to” un nesu uz māju. Apleju ar verdošu ūdeni, sakapāju, pielieku miltus un dodu cūkām. Un zini, kas notika?! Es ar to barību baroju cūkas 20 gadus. Es savām cūkām barību savācu no meža! Tās ir sūnas, rozīgi zaļās sūnas, mīkstas kā vate, kas aug ūdens purvos. Sākumā tās nesu pa 200 metriem no purva uz muguras, jo traktors slīka nost. Cik kravu no meža izvests! Bet cūkas auga griezdamās. Smukas, tīras. Un kas man to pateica priekšā? Dievs!

Nu ja, ka nauda bija. Kurpe kāju nespieda. Gribēju nodrošināt bērnus un vecumdienas. Un nodrošināju! Vienam dēlam māja, otram dēlam māja, un mazbērnam ir māja. Jā, mēs ar vīru nopirkām. Padomju laikos mums naudas bija tik daudz, ka varējām aplīmēt sienas. Tad mums pastāstīja, ka būs reforma. Un mēs aizbraucām uz lielu pilsētu un nopirkām māju. Ļauži nenoņemdamies runāja, kur tad Kapači naudu liks, bet mēs ar vīru staigājām un smaidījām. Un pēc reformas to māju pārdevām, un naudas bija vēl vairāk. Un par to nopirkām Balvos māju. Vīrs teica, lai ir mazbērniem.

Kad vīrs nomira, visi uztraucās – par ko tā Malvīne savu vīru apbērēs, bet es i viņu apbērēju, i pēc gada brāli un visiem mirušajiem radiem smukus pieminekļus saliku! Jā, man nekā nevajag. Bet nu jāstrādā! Vai nav ārprāts!” Malvīne atkal smejas.

“Mums bija pat trīs mašīnas. Kad vīrs jau posās pamest šo pasauli, viņš man saka – tu zvani savai krustmeitai un uzdāvina to „Audi Quattro”. Ļoti skaista mašīna. Uzdāvināju. Tad viņš man saka – bet to otro atdod Jānītim. Lai viņš brauc no Zviedrijas un ņem to un pārdod. Tad man palika „Audi”. Es vīram saku – tā arī jāpārdod. Es tak’ braukt nemāku. Bet viņš saka – nē, lai stāv. Tā ir mūsu nauda, tu to esi nopelnījusi. Kad tev vajadzēs, tu paņemsi šoferi un brauksi kā kundze. Un tā viņa man stāv. Un, kad es braucu, es sarunāju šoferi, maksāju viņam un braucu, kur man vajag. Un zini, kādu benzīnu es leju? Deviņdesmit astoto!” To Malvīne pasaka īpaši lepni, sak’, neesam nekādi plānā galdiņa urbēji.

Dēli

Malvīnei ir divi dēli un... Jānītis. Pieņemtais dēls, kuru Malvīne izārstēja.

“Viņš uz mūsu internātu no Liepājas bija atvests. Nu ja, no visas Latvijas bērni bija savesti. Un Jānītis bija atpalikušais bērns. Neviens viņu negribēja, neviens nerūpējās, gauži darīja viņam pāri. Es nevarēju uz to noskatīties. Viņš varēja cauru diennakti sēdēt kaktā un no turienes ārā nenākt...

Es neko negribu stāstīt. Negribu, lai par to raksta žurnālā. Kas bijis – bijis. Man kļuva tā bērna žēl, un es paņēmu viņu pie sevis. Visa skola par mani smējās. Direktors tā arī teica – ko jūs darīsiet ar slimu bērnu? Es teicu – nekas. Man viņš patīk!

Mani bērni jau bija lieli, apprecējušies, kad to Jānīti paņēmu. Katru nakti viņu vārdoju. Nē, neviens nezināja, ka es to daru. Es arī nevienam neteicu. Vīrs toreiz teica – tu nomirsi, tādu krustu paņēmusi uz sevi, es viņam – ej gulēt. Nemaisies!

Bet toreiz domāju: Dievs, palīdzi! Vai tad man nekas nesanāks? Bet sanāca!” Malvīne raud un smaida.

“Kur Jānītis ir tagad? Nu viņš liels vīrs. Smuks, gudrs, dzīvo Zviedrijā. Jā, brauc ciemos, atved bildes, rāda, kā dzīvo. Nu prieks skatīties. Atved visādus labumus. Jā, jā Zviedrijā palika. Viņam bija ļoti gaiša galva. Kā nokļuva Zviedrijā? Tas no skolas laikiem. Tolaik uz Zviedriju veda mūsu bērnus, paši brauca šurp, bija kaut kādas nometnes, palīdzības fondi vai... Tā viņš iemācījās valodu un aizbrauca uz Zviedriju.

Mani dēli? Labi dēli. Tikai par daudz iedzer...” viegli pasmaida tante. Prasu – vai tad jūs viņiem nespējat palīdzēt? Uz ko Malvīne nopūšas. “Novārdot jau var. Bet ne visus. Te tā lieta tāda – ja novārdosi un šis atsāks dzert, dzers vēl vairāk. To arī sievām saku, kad atved savus vīrus. Es paskatos uz cilvēku un redzu – dzers viņš vai ne. Kad zinu – dzers, tādus neņemu. Kāds atbrauci, tāds brauc mājās – tā arī pasaku.”

Par pasaules galu

Zvana telefons. Malvīne runā, klana galvu, skaidro ceļu, kā pie viņas atbraukt. Cik noprotu pēc noklausītajiem sarunas fragmentiem – kādai nelaimīgajai apvārdots vīrs.

“Vai daudz tādu? Noburto?” tincinu. “Jā, raudādamas nāk!” piekrītoši māj sieviņa. “Ja vīrs iebarots ar mēnešreizēm, tad ļoti smagi to izvārdot. Un tas nospiež manu sirdi. Man ir miruši vīri, bet, ja tev dzīvu noņem nost – tad gan smagi. No miruša vieglāk šķirties nekā no dzīva. Viņš tak’ tev bijis vīrs, un tagad tev cita paņem. Ja vīrs izvemj iebarojumu, tad labi. Ja ne – tad viņš to izvemj, kad dodas uz mūža māju. Grūti viņiem nomirt, mokās. Jā, daudzas iebaro i ar mēnešreizēm, i ar spalvām... Visādas briesmu lietas. Ir tādas sievietes, kas to dara. Bet tie iebarotie slimo, grūti dzīvo, laimes nekādas. Bet kas tad tagad notiek pasaulē?” Tante sasit plaukstas. “Šausmas! Viss iet uz pasaules galu! Vai tad Dievs to var paciest?” Viņa jautājoši uz mums skatās. “Kādas tās sievietes staigā. Plikas! Un tās vecās arī. Vai tev nav brunču, ka tev mužika drēbes jāvelk. Vēders kā kanna, dibens kā maizes klaipi, iestīvēta biksēs, kroku krokas pāri, skats kā zirneklim! Atbrauc pie manis tādas, rokas stīvas, vecas, nevar tās bikses nost dabūt! Man vajag tās pogāt vaļā!”

Tantuks šķendējas, bet man nāk smiekli. “Un vai tie cilvēki domā ar galvu? Nē!” Malvīne turpina pukoties. “Man te nesen atbrauca viena. Ienāk un ģērbjas plika. Es skatos un domāju – kas nu būs. Bet Jēzus Marija! Tas sievišķ’s rozīgi zils. Salasījusies kādu tur grāmatu un nolēmusi sevi ārstēt. Un nu palikusi tāda! “Kādu grāmatu?” brīnos. “Nu to pašu – par maģiju! Tā bija no Cēsīm. Tad bija no Olaines, tā pat bija atvedusi līdzi savas grāmatas. Lai paliekot pie manis. Nē, saku – man pašai savas. Ved tikai atpakaļ! Nu, kaut kā viņa to grāmatu bija dabūjusi, bet tam cilvēkam tak’ nav to īsto dotību! Laba sieviete bija, bet runā ar mani, runā, līdz piepeši – aizkrīt acis ciet. Nē, neaizmieg, bet acu plaksti aizveras ciet un nevar dabūt vaļā. Nu ja, brīnumi! Un tad pēc desmit piecpadsmit minūtēm atveras. Pirmo reizi, kad es to ieraudzīju, uzreiz teicu – ko tu esi lasījusi?! Tad arī atzinās. Dabūjām tās acis vaļā. Bet smagi strādājām. Un daudz tādu... Nevar ar tādām lietām ampeļus taisīt! Nevar!

Es labi atceros, kā bērnībā vecmammai izgāja. Viņa bija paņēmusi ganu meiteni, un reiz vecmamma ieskrien istabā un sauc – lopi nāk mājās! Un skrien nevis lopus dzīt no dārza, bet uz tīrumu. Mamma sadzen lopus kūtī, bet es skatos – nāk vecmamma, meitene pie rokas, bet uz otras rokas – grāmata. Es jau tad maza biju, neko nesapratu, bet mana mamma – bāla kā nāve. Un kas izrādījās. Tas meitēns bija paņēmis to grāmatu, kaut ko saskaitījusi un palikusi pļavā kā aizmigusi. Nu ja, tāda kā pusbeigta. Tad vecmamma atvārdoja un veda mājās. Es nekad grāmatas neatstāju, atslēgas dienu un nakti klāt. Kad beidzu strādāt, ieslēdzu kastē un atslēgas neizlaižu no rokas. Traks. Cik nelaimju var sanākt!”

Vietnieks ir!

Tomēr, kad mēģinu kaut ko vairāk izzināt par slaveno grāmatu, Malvīne sakniebj lūpas.

“Tur rakstīts: “Pēc Kunga Jēzus dzimšanas dienā tā nākusi pasaulē.” Strupi izspļauj tante. “Tā tur rakstīts. Valoda? Tāda pati – latviešu, tomēr citādāka... Tur rakstīts tā – ja tu vari šo grāmatu lasīt, tad tev tā der. Ja ne, tā nav priekš tevis. Tā tas ir – Dievs apgaismo tavu prātu, un tu visu saproti. I kur rakstīts par zāļu gatavošanu, i ārstēšanu, i pret nobūrumiem.” “Oho!” iesaucos. «Vai tad tās ir vairākas?”  “Nēēe,” Malvīne purina galvu. “To es jumsīm, neteikšu. Nevar. Bet, jā, vairākas! Ar tām grāmatām arī darbs. Katru gadu tās ir jāizlasa. Visas. Bet, redz, kādas tās biezas. Kādreiz, senāk, tikai pārmetu krustu, lādē iekšā, lai stāv. Bet tagad lasu. Ja sācis strādāt, tad jālasa. Kā par cilvēku redzu grāmatā? Nu, kad skaitu tos burtus, man acu priekšā skrien lente. Tur arī visu izlasu.”

“Vai no nāves nav bail,” jautāju. “A ko man baidīties?” Malvīne parausta plecus. “Nevienam neesmu atteikusi, nevienu atraidījusi. Ir bijuši arī tādi, kuriem tu palīdzi un kuri tev atdara ar ļaunu. Jā, tā arī ir bijis. Un tad pie sevis domāju – kā viņš domā dzīvot “pasaulī”, ja man ir ļaunu darījis par tik lielu maizes gabalu.” Malvīne saka to un skumīgi raugās acīs. “Kas ir tie cilvēki?” Noraidošs rokas mājiens. “Lai nu paliek...”

Aiz loga jau piezagusies tumsa, bet mēs vēl runājam. Gaiša tante, tik stipra un reizē cilvēciska vāja. Ar savām raizēm, savu bēdu un rūgtumu sirdī. Katram savs krusts jānes, tas nu tiesa. Ir lietas, kad ne brīnumainas grāmatas, ne garaspēks, pat ne nauda nespēj cilvēkam palīdzēt.

Bet kā pašai ar veselību? Interesējos. Neslimo? Malvīne lēni nogroza galvu. “Esmu jau veca, man pāri par 70 gadiem, bet nekad nevienu ķīmisku zāli neesmu dzērusi. Un veikalā nepērku ne pienu, ne biezpienu, ne gaļu, ne krējumu. Visu pērku no cilvēkiem. Ja ēdu veikalā pirkto, man kļūst slikti. Un katru dienu es ēdu gaļu, tādu te gabaliņu (tante rāda divu sērkociņu kastīšu lielu kvadrātiņu), tad jūtos stipra. Ja neesmu gaļu paēdusi, man plika sirds. Dažreiz gan ieeju veikalā un domāju – ko man tādu saldu nopirkt? Pērku cepumus, konfektes. Desu? Nē, desu ne.

Man pacienti saka – dakteris noliedza ēst to un to. Es saku – brauciet mājās un ēdiet visu. Vajag ieklausīties, ko vēlas ķermenis. Ķermenis visus pasaka priekšā.” Tantīte smejas un riktē mums ciema kukuli – divas konfekšu kastes un pudelīti pašdarināta liķiera. “Tas jums! Būsiet mājās – paprovēsiet!” sieviņa, mūs pavadot, mīļi nosaka.

Bet man vēl ir viens jautājums. Par vietnieku. Vai tad beidzot viņa ir kādu atradusi, kuram grāmatu nodot? Jo līdz šim, kā biju dzirdējusi, īsto cilvēku ar īstajām līnijām nav izdevies satikt. Uz ko tante atkal mudīgi pārvēršas par partizāni.

“Ir man vietnieks. Ir. Bet vēl mazs! Bet neko vairāk neteikšu! Dzīvo kur? Nav tālu. Bet viņam neko vēl neesmu teikusi. Tikai redzēju, ka viņam ir pareizās rokas, un tagad gaidu, kad viņš izaugs. Un, kad izaugs, tad arī teikšu kā mana vecmamma: “Tu esi mans. Tu būsi mans vietnieks.””

Iveta Pumpure/Foto no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva

Citi šobrīd lasa

Imants Kalniņš: "No savas ideālās pasaules es neatsakos" 2
Kāpēc atkal uzrodas cistīts? Atbild urologs
Bezvēsts prombūtnē meklētais Guntis Žuks atrasts noslīcis
Tēmas: Krēsla, Audi
Skatīt visus komentārus

Племянница принцессы Дианы вышла замуж за миллиардера

ФОТО: Дженнифер Лопес подтвердила воссоединение с Беном Аффлеком