Krievijas tūristi Latvijā maina savus uzskatus

Kremļa oficiālā propaganda ir pamatīgi pārbiedējusi savus tautiešus, lai viņi sadūšotos braukt uz Latviju. Tomēr pēc savām vizītēm šeit, viņi jūtas patiesi izbrīnīti un vairs netic Maskavas ideoloģijai. Viņi ar pārsteigumu konstatē, ka tomēr ar veselu ādu ir nokļuvuši atpakaļ dzimtenē, neviens viņus šeit nav sitis un viņi varējuši mierīgi uz ielas runāt savā dzimtajā – krievu valodā.

Viss labi, tikai – tas jocīgais akcents

Interneta blogos un dienasgrāmatās ir simtiem parasto Krievijas iedzīvotāju ceļojumu piezīmes par iespaidiem Latvijā. Pēc tām var spriest, ka krievi Latviju atstājuši vīlušies Kremļa ideologu apgalvojumos. Lielajos masu medijos, kurus kontrolē Kremļa cenzori, šādus tūristu piedzīvojumu aprakstus gan neatrast.

„Pirms došanās uz Latviju es biju saklausījusies šausmu stāstus, ka tur pat runāt nevar krieviski un labāk ir sazināties angliski. Praksē izrādījās pavisam savādāk. Ja arī jaunākā paaudze māk angliski, tad vecākā paaudze labprāt runā krieviski un viņi ir draudzīgi noskaņoti. Ne vienu reizi vien man nācās garāmgājējiem jautāt ceļu un vienmēr man arī atbildēja krieviski, pie tam bez nekāda naida, kaut gan arī ar ļoti jocīgu akcentu. Labprāt parādīja pareizo ceļu un stāstīja par vietējiem kultūras pieminekļiem, apjautājās, kā tagad ir dzīvot Krievijā. Viena mana kolēģe gan vienvakar sapiktojusies ienāca viesnīcā, apgalvodama, ka viņu veikalā neesot apkalpojuši krievu valodā. Jāteic, ka arī es biju tajā pašā veikalā un pirku Rīgas balzāmu, nekādu negatīvismu nejutu, kaut gan skaļi runāju krieviski,” savā ceļojumu blogā raksta Espina.

„Nebija nekāds vēsums un nicinājums”

Savukārt futbolists Aleksejs Čerkess par sajūtām Rīgā stāsta: „Nekad neesmu uzskatījis, ka Latvijā varētu būt kādas nopietnas problēmas ar krievu valodu.”

Starptautiskās neatkarīgās literārās balvas „Russkaja premija” („Krievu prēmija”) 2008. gada laureāte rakstniece Margarita Meklina saka: „Daudziem, kuri dzimuši PSRS laikā, saglabājušies impēriski izlēcieni: viņi neatkarīgās valstis tādas kā Latvija, Kazahstāna, Ukraina un citas uzskata par savu īpašumu.” Viņa aicina krievus atbrīvoties no impēriskām „zamaškām” (izlēcieniem).

Kāda cita ceļotāja savā interneta dienasgrāmatā pēc atgriešanās no Jūrmalas raksta: „Mani patīkami pārsteidza krievu valodas izplatība. Pat, ja cilvēks tur nerunā sevišķi labi krieviski, tad viņš tomēr mēģina runāt krieviski. Nebija nekāds vēsums un nicinājums.

Kad es no kādas jaunas pārdevējas, kura neprata krieviski, pirku māla krūku, mēs sapratāmies ar žestiem. Pēc veiksmīgā pirkuma mēs priecīgi atvadījāmies, jo es biju iemācījusies jaunu vārdu – „krūka”, bet viņa tagad zināja, ko nozīmē „kuvšin”.”

Kāda cita ceļotāja (Briana Serpenta) atklāti stāsta: „Vienīgais, no kā Latvijā patiesi baidījos, bija attieksme pret krieviem. Izrādījās, tas bija velti. Vismaz es ne reizi nesaskāros ar naidīgu attieksmi, visi bija draudzīgi. Krievu valodu saprot kādi 90 % iedzīvotāju, tā kā nekādu problēmu nebija.”

Latvijas krieviem laiks braukt uz tēvzemi

Ceļotāja Jeļena interneta portālā ayda.ru atklāj, ka būtu vēl vairāk sajūsmināta, ja Latvijā nebūtu tik daudz krieviskā. Šāds teksts no krievietes tik tiešām ir pārsteidzošs. Viņa ar vīru – zviedru ar prāmi bija ieradusies Liepājā un tur viņai nepatīkams pārsteigums bija jāpiedzīvo tirdzniecības namā „Kurzemē”. Viņa raksta:

„Tur pirmajā stāvā mūzikas ierakstus pārdeva kāda jaunkundze, kura ne mū, ne bē nesaprata neviena citā valodā, izņemot krievu. Mans vīrs izdarīja kļūdu un mēģināja no viņas izvilināt kādu atbildi par latviešu kora mūziku angļu, franču, zviedru valodā. Bet nekā...”

Jeļena šai pašā tirdzniecības namā dzirdēja kādas Latvijas krievietes sarunu ar savu paziņu, kurā viņa žēlojās par Latvijas pilsonības „pretīgumu”. Krievu tūriste savu aprakstu par ceļojumu uz Liepāju noslēdz ar virtuālu uzrunu šai neapmierinātajai tautietei: „Tā arī gribējās iesaukties: „Tantiņ, nenododiet Krieviju! Labāk brauciet uz turieni, jo jūsu sirds  taču atrodas tur. Un tad, kad jūs aizbrauksiet uz Krieviju, arī mums būs patīkamāk apmeklēt Latviju!”

Savukārt Marija pēc pastaigas pa Rīgu no Latvijas aizbrauca ar jaunām atziņām. Viņa braucējus uz Latviju brīdina: „Pirmām kārtām uzreiz gribu lauzt visus melīgos stereotipus par it kā latviešu negatīvo attieksmi pret krieviem. Nekas tāds nepastāv! Visur dzird krievu valodu un pilsētnieki vienmēr ir gatavi palīdzēt apmaldījušos tūristu izvest no strupceļa.”

Lepnums par Latviju, kauns par Krieviju

Viktors no Maskavas pie Brīvības pieminekļa nokļuva 16. martā, kad tika atzīmēta leģionāru piemiņas diena. Leģionāriem traucēt nolikt ziedus pie pieminekļa bija ieradusies grupiņa „antifašistisko cīnītāju”. Viktors cieši ielūkojies protestēju sejās un bija spiests atzīt: „Ieskatoties šo cilvēku sejās, es sāku domāt par to, ka par naudu jebkuru tautu var nosaukt par fašistiem un pieprasīt profašistiskas valdības atlaišanu.”

Pēc Brīvības pieminekļa apskates Viktors devās uz Okupācijas muzeju. Par to viņš raksta:

„Nez kāpēc Latvijas krievi nemīl šo muzeju. Man tas likās nesaprotami, jo muzeja ideja ir stāstīt par cīņu pret režīmu, par tautas ciešanām, par vēlmi pēc neatkarīgas valsts, kas ir saprotams arī krievu tautai. Tieši krievi taču visvairāk ir cietuši no despotiskās komunisma mašīnas. Nez kāpēc pie mums Maskavā nav šādas ekspozīcijas par GULAGu. It kā mēs neesam cietuši no staļinistiskā terora?

Ar lepnumu par latviešiem un rūgtu vilšanos par savu tēvzemi es atstāju Okupācijas muzeju.”

Elmārs Barkāns/Foto: LETA