Kurš nopirks „spoku pilsētu”?

Knapi desmit gadi pagājuši kopš Latvijas zemi atstājis pēdējais okupants. Kādreizējais Skrundas radiolokācijas stacijas novērotājs un Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas starptautiskās komisijas dalībnieks, Rudbāržu policijas iecirkņa inspektors Ints Folkmanis uzskata, ka Latvijas okupācija beidzās 1999. gada 23. oktobra pēcpusdienā, kad aiz Zilupes nonāca pēdējās Skrundas kara pilsētiņā mītošās krievu militārpersonas. Krievu militāristi Latvijas teritoriju atstāja tikai gadu pēc Skrundas lokatora demontāžas.

Pirms desmit gadiem aizslēdza visu Skrundas kara pilsētiņu ēku durvis, tās aizzīmogoja un aizsita ar dēļiem. Desmit gadu laikā reti kāds ir pastaigājies pa šo Dieva aizmirsto spoku pilsētu. Vairums durvju kā pirms desmit gadiem ir aiznaglotas, tā joprojām nav atvērtas. Viss sarūsējis, izdrupis, sapelējis... Tāpat kā atmiņas par padomju armijas varenību.

Kad Skrundā vēl saimniekoja krievu armija, Folkmanim ieiet pilsētiņas teritorijā bija visnotaļ baisi. Tās teritorijā viņu pavadīja četri virsnieki – pa vienam pie katra sāna, un vēl priekšā un aizmugurē. Nogriezties nevarēja ne pa labi, ne kreisi. Kāda tur vēl Latvijas Republikas kontrole pār savas zemes teritoriju – labi, ja vēl dzīvs izspruki ārā no krievu kara pilsētiņas!

Krievi jau latviešiem nerādīja, ko viņi Skrundā darīja pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Krievi ap stūri apveda pat toreizējo Latvijas prezidentu Gunti Ulmani. Kad Ulmanis devās aplūkot Skrundas lokatoru, viņi prezidentu ieveda telpā, kur mirgoja dažādas lampiņas un teica: „Lūk, šis ir īstais lokators.” Kad vēlāk Latvijas puse sāka analizēt, kas tur tās par lampiņām bija un kāds bija radiācijas fons, izrādījās, ka lokatora vietā Ulmanim parādīta mācību klases telpu.

Tagad Skrundas kara pilsētiņu Privatizācijas aģentūra nolēmusi pārdot par 153 966 latiem. Pēc mēneša notiks izsole un, ja pilsētiņu kāds nopirks, tad šī vieta kardināli mainīsies.

Gadu mijas noskaņā kasjauns.lv kopā ar Folkmani un veco, pamesto ēku un būvju pētniekiem – projekta grauzti.lv dalībniekiem devās Ziemassvētku misijā uz Skrundas kara pilsētiņu.

Šoreiz Folkmani gan neviens nepavadīja un neuzraudzīja, viņš pavadīja un uzraudzīja tos, kuri bija devušies izpētīt Skrundas kara pilsētiņas paliekas. Tā joprojām ir slēgtā teritorija – apjozta ar žogu, kuru apsargā vientuļš policists.

Slēgta teritorija tā ir nevis tādēļ, ka aiz žoga glabātos kaut kādi kara noslēpumi un slepeni ieroči, bet gan tādēļ, ka teritorija ir bīstama dzīvībai. Desmit gadus neapdzīvoto ēku mūri vienā jaukā brīdī var sākt grūt, uz pilsētiņas vienīgās ielas (Novaja uļicas) un pagalmos ir atvērtas šahtas, kurās neuzmanīgs gājējs var viegli iegāzties.

Neviens jau tā īsti pašreiz arī nekāro pārlīst pāri Skrundas kara pilsētiņas žogam, ja nu vienīgi ekstremālā tūrisma un vēstures cienītāji, kā, piemēram, grauzti.lv dalībnieki, bet viņi jau var izprasīt oficiālu atļauju un pilnīgi legāli iekļūt pilsētiņas teritorijā.

Grūtāk iet nostalģisku sajūtu vadītiem krievu militāristiem, kuri grib apskatīt savu kādreizējo dienesta un dzīves vietu.

Viņi internetā pat ir radījuši virtuālu Skrundas kara pilsētiņu – skrunda.info.

Bijušās kara daļas nr. 18951 „Kombināts”, kā oficiāli dēvēja Skrundas militāro radiolokatoru, iemītnieki virtuāli tusējas internetā jau vairāk nekā četrus gadus – kopš 2005. gada 13. decembra.

Viens otrs bijušais Latvijas okupants atbrauc patusēties arī uz Skrundu, sevišķi vasaras laikā. Tad Skrundas pilsētiņas apsargi savā apgaitā konstatē, ka kāds izbijis militārists ir pārlīdis pāri žogam, lai pie savas kādreizējas blokmājas paceptu šašliku un iedzertu kādu vodkas malku.

Uzbrukumam, ne aizsardzībai

Bet tā jau citus spokus pamestajā pilsētā neieraudzīt. Nav tur stipru mūru, kuros spoki varētu paslēpties. Padomju Savienībā jau nebūvēja būvnieciski fundamentālus un stabilus militāros objektus. Praktiski visi PSRS militārie objekti bija paredzēti uzbrukumam, nevis aizsardzībai – Padomju Savienībai taču vajadzēja uzbrukt nevis aizstāvēties! Par to liecina arī Skrundas kara pilsētiņas uzbūve.

Kara pilsētiņā ar desmit daudzdzīvokļu mājām (kopā 541 dzīvoklis) un kazarmām vairāk nekā 800 cilvēkiem bija tikai divas iluzoras bumbu patvertnes 170 cilvēkiem, kuras atomuzbrukumu nepārdzīvotu nekādā gadījumā. Viss liecina par to, ka Skrundas radiolokatora pilsētiņa tika būvēta nevis aizsardzības kara vajadzībām, bet gan to cēla agresors, lai sekmīgi vadītu uzbrukumu ienaidniekam.

Un cēla jau pēc labākām padomju celtniecības tradīcijām. Neviena no 63 kara pilsētiņas būvēm vairs praktiski nav lietojama.

Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidū sākt celtās pilsētas ēkas (pilsētiņas būve visu laiku turpinājās, tā arī tā netika pabeigta) ir jāspridzina, tās dzīvei ir pilnīgi nederīgas. Ja nu vienīgi tur ierīkot muzejisku „spoku pilsētu”, kas varētu būt viens no reālākajiem risinājumiem, jo neko citu ar meža vidū izbūvētajām padomjlaika tipveida mājām nevar izdarīt.

Nevienu rūpniecisku kombinātu tur ierīkot nevar, tas ir tikai virtuāls projekts.

Padomju militāristi Skrundas radiolokatora pilsētiņu slepenības nolūkos dēvēja par „kombinātu”. Viņi pat radīja iluzoru priekšstatu, ka tur ir ierīkota kaut kāda ražotne.

Maskēšanās nolūkos pie ceļa pagrieziena uz Skrundas kara pilsētiņu bija izbērti pat kaut kādi kokmateriāli un ražošanas materiāli, lai garāmbraucēji liktu noticēt, ka meža vidū pie Skrundas ir uzcelts kāds „mieru alkstošs” padomju industrijas objekts. Vienīgais, kas joprojām liecina par kādreizējo „rūpniecisko ražošanu”, ir saglabājies vecais autobusa pieturas nosaukums - „Kombināts”.

Ja arī Skrundā nebija rūpniecisks kombināts, tad kara pilsētiņai kombināta nosaukums piedien gan.

Reāli Skrundas radiolokatoru apkalpoja tikai kādi pārdesmit speciālisti – inženieri un sakarnieki. Savukārt šos speciālistus apkalpoja pāris tūkstošu citu speciālistu un karavīru , kuri bija iemitinājušies Skrundas kara pilsētiņā.

Sašautais Ļeņins

Iemitinājušies uz palikšanu – desmit daudzstāvu dzīvojamās mājas, slimnīca, skola, bērnudārzs, klubs, sporta zāle, kinoteātris, pasts, veikals, kazarmas, ūdenstornis, noliktavas, pirts... Vārdu sakot viss, kam pienākas būt normālā pilsētā. Tai pašā laikā šajā pilsētiņā arī valdīja „normāla” padomju pilsoņa attieksme pret īpašumu un „varenās padomjzemes” simboliem.

Kad Latvija pārņēma Skrundas kara pilsētiņu, varēja aptaustīt tās Ļeņina pieminekļa pakausi un konstatēt, ka sarkanarmieši tajā bija izšāvuši caurumu. Piemineklis gozējas pilsētiņas centrā, kā jau pienākas, bet pamatīgi apskādēts. Tomēr galvenais jau bija, ka piemineklim ir jābūt!

Tāpat bija apskādētas arī visas pilsētiņas komunikācijas un infrastruktūra. Jau vairākus gadus pirms krievu armijai nācās atstāt pilsētiņu, militārpersonas to tikai izmantoja, bet absolūti nerūpējās pat par elementāru kosmētisko remontu. Tā nu Latvija saņēma brūkošu uz 45 hektāriem izpletušos pilsētiņu.

Vienīgais pilsētiņas infrastruktūras uzlabojums pēdējo desmit gadu laikā ir kāda Latvijas karavīra – slēgtās pilsētiņas apsarga ieaudzētās bekas. Viņš kā liels botānikas cienītājs no dienesta brīvajā laikā pretī Skrundas kara pilsētiņas bijušās administrācijas ēkai ieaudzējis bekas. Tagad tiem, kuri kādreizējo Skrundas militāristu midzeni apmeklē rudenī, ir lieli brīnumu – pilsētas vidū kolosāla sēņu audze.