Kad vīrietis ir pārāk labs
Gudrs, interesants, izskatīgs, ar labu humora izjūtu, saprotošs, iecietīgs, uzticīgs… Cik gan reti ceļā gadās šis ilgi meklētais Lieliskais vīrietis, bet, kad beidzot viņu sastopam, pēkšņi pašas gandrīz visu sabojājam.
Tieši tā notika ar manu draudzeni. “Kad?! Kad es beidzot sameklēšu sev foršu veci?” viņa nebeidza prātot, kad tikāmies pie vīna glāzes. “Es taču esmu tik labs ķēriens – simpātiska, gudra, sievišķīga, mīļa, tikai kāpēc vienmēr iepatīkos tiem, kas neiepatīkas man?”
Pielūdzēju Ilzei nekad nav trūcis, taču viņa pret saviem aplidotājiem vienmēr bijusi kritiska. “Pārāk garlaicīgs! Pārāk uzmācīgs! Pārāk izrādās! Pārāk kluss! Pārāk runātīgs!” Sarakstu ar īpašībām, kuru dēļ kandidāti izbrāķēti, varētu turpināt vēl ilgi. Bet te kādu laiku nebijām tikušās, un viņa smaidā līdz ausīm paziņo, ka ir atradusi savu ideālo. “Tu neticēsi – viņš lasa no acīm. Viņš saka to, ko es gribu dzirdēt. Man vienalga, patiesība vai pielīšana, bet man tie makaroni uz ausīm ir vajadzīgi. Man gribas dzirdēt to visu labo. Mums patiesi tik lieliski sader. Bāc, vai tiešām man beidzot būs paveicies,” viņa jautā un, negaidot manu atbildi, trīsreiz piesit pie koka galda.
Turpmāko mēnesi no Ilzes ne ziņas, ne miņas. Nolēmu – beidzot jāaiziet kopīgā kafijā, gribas taču zināt, vai Lieliskais tiešām ir tik lielisks? “Nuuuuu...” viņa ne pārāk daudzsološi sāk. “Viņš tiešām ir super! Atbilst visam tam, ko iepriekš biju meklējusi vīrietī. Viņa draugi mani dievina. Mums kopā ir labi. Bet... Bet viņš ir pārāk mīļš.” Ko? Vai tad šī īpašība nav tā, kuras trūkumu vīrietī sievietes izjūt visbiežāk? “Tik jūtīgs. Pat sievišķīgs,” Ilze turpina. “Un tad man uznāk mirkļi, kad negribas, lai viņš man pat pieskaras. Nesaprotu, kāpēc, bet manī radusies kaut kāda pretreakcija. It kā taču viss ir tik perfekti, bet kaut kā brīžiem tas sāk šķebināt. Mamma teica – neesi stulba un nesāc muļķoties. Droši vien viņai taisnība. Bet ko es varu darīt, ja mani pārņem tādas sajūtas?”
