Vaira Vīķe-Freiberga sola nesist

Stundu sākot, 12. klases skolēni bija tik klusi, ka pat kautrējās atbildēt uz prominentās skolotājas visai elementāru jautājumu. „Ar drošu sirdi un godaprātu – uz priekšu!” Vaira Vīķe–Freiberga aicināja jauniešus.

„Manā laikā, ja bērni kļūdījās, viņus sita ar lineālu. Bieži vien skolotāja arī iepļaukāja,  bet vienu ebreju zēnu, kas līdz tam bija mācījies spāniski un nemācēja atbildēt franciski, pat nogrūda zemē un spārdīja ar kājām. Es nevienu nepļaukāšu, ar lineālu nesitīšu un nespārdīšu. Izbaudiet, ka mūsdienu skolās laba ir jebkura atbilde!” smaidīdama skaidroja eksprezidente. Tomēr atraisītas sarunas visai nevedās – bijīgā gaisotne negaisa līdz pat stundas beigām.

Sabučo sestklasnieku

Arī iznākot vestibilā, eksprezidenti sagaidīja prāvs bariņš pusaudžu. Mirkli parunājusies ar visiem, viņa iztaujāja bērnus arī pa vienam – kā sauc, un kādi ir nākotnes nodomi. Vislielāko uzmanību izpelnījās 6. c klases skolnieks Dzintars – viņš bija pirmais, kas iesaistījās sarunā, un vēlāk, atvadoties no sestklasniekiem, eksprezidente viņu mīļi sabučoja.

Mirdzošām acīm sestie pārrunāja tikšanos ar augsto viešņu vēl pēc tam, kad viņa bija devusies uz tikšanos ar skolotājiem. „Mēs neticam tam, kas sarakstīts Lato Lapsas grāmatā par eksprezidenti,” ar degsmi balsī atzina 6. klases meitenes. Tomēr izrādījās, ka šo grāmatu viņas nav lasījušas.

Tikai cildinošās grāmatas

Skolotāju istabā uz galda bija noliktas trīs grāmatas – viena pašas Vairas Vīķes-Freibergas sarakstītā 1993. gadā izdotā „Dzintara Kalnā” - apcerējumi par latviešu folkloru - un divas par viņu rakstītās - Ausmas Cimdiņas „Brīvības vārdā” un Māra Čaklā "Izaicinājums: Pirmā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga". Arī skolotāju istabā virmoja milzu cieņa pret eksprezidenti, un nebija iedomājams, ka kāds būtu atnesis parakstīšanai arī jaunāko grāmatu „Va(i)ras virtuve”, kurā žurnālisti Lato Lapsa, Kristīne Jančevska un Irēna Saatičane visai kritiski vētījuši Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras gadu tēriņus un arī ne tās glaimojošākās aizkulises.

Tomēr viss ir pārejošs – pavisam drīz nāks klajā tīkama grāmata visiem Vairas Vīķes-Freibergas faniem. „Pagājušo nedēļu varēju pavadīt savās mājās Īvandē, un man bija laiks pabeigt grāmatu par latviešu kultūru. Pēc mēneša tā varētu būt pārdošanā,” atklāj Vaira Vīķe-Freiberga. Esejas par latviešu kultūras vēsturi un kultūru sākušas krāties jau pirms gadu desmitiem, kad jauniņo profesori aicināja uzstāties ar priekšlasījumiem trimdas sabiedrībai. Tomēr daļa šo materiālu ir pilnveidoti.

Vēl Vaira Vīķe-Freiberga raksta savus memuārus, kuros cita starpā sola atklāt noslēpumu, kā viņai 18 gadu vecumā, sākot strādāt smalkā meiteņu privātskolā, pāris minūšu laikā izdevās savaldīt pilnīgi palaidnīgas, bļaujošas, pa soliem lēkājošas un papīra lidmašīniņas mētājošas pusaudzes. Jau divas trešdaļas sarakstītas grāmatai par folkloru – „Gaišā Saule”, kas saturiski turpina „Saules dainas”, un iecerēta „Mitoloģiskā saule”. „Ceru, ka līdz savai nāvei to pagūšu uzrakstīt,” nosmej bijusī prezidente.

Tomēr brīvā laika rakstīšanai nemaz daudz nesanāk. Katru mēnesi vismaz divas dienas viņa pavada Briselē Eiropas sarunu grupā, bieži viņu aicina uzstāties dažādos  starptautiskos pasākumos, ar viņu grib tikties ārzemju valstsvīri neformālās tikšanās reizēs. Pēc pāris dienām jādodas uz Amsterdamu, tad uz Briseli, līdz tam jāizstudē gūzma dokumentu.  Marta sākumā jābūt Ņujorkā, lai saņemtu apbalvojumu no Lutera biedrības, Eksprezidente nosauc savu pasākumu sarakstu gandrīz divus mēnešus uz priekšu, un redzams, ka tas ir gandrīz tikpat blīvs kā viņas prezidentūras laikā. „Ja man būtu brīvs kāds mēnesis no vietas, tad gan varētu nopietni pieķerties rakstu darbiem,” atzīst Vīķe-Freiberga.

Aicina nepazaudēt skolēnus

Gan sarunās ar skolēniem, gan vēlāk ar skolotājiem Vīķe-Freiberga akcentēja vienu domu – ja arī kādam pirmajā brīdī šķiet, ka kāds mācību priekšmets neveicas, nevajag nolaist rokas un apzīmogot sevi pirms laika – var būt, ka ar nākamajiem mēģinājumiem sekmes izrādās lieliskas. Viņa aicināja skolēnus neņemt galvā citu ierobežojošos spriedumus par to, ka viņi kaut ko nevar iemācīties, un lika pie sirds skolotājiem neapzīmogot skolēnus par viņu pirmajām neveiksmēm pirms laika.

Tāpat viņa aicināja skolotājus būt iecietīgiem pret skolēniem, kas kādu laiku pavadījuši ārzemēs un iepalikuši mācībās. „Lai arī viņiem zināšanās ir robi, ticiet, viņi tos ātri atgūs. Galvenais ir nepazaudēt šos bērnus – viņi mums Latvijai ikviens ir vajadzīgi!” skaidroja Vīķe-Freiberga. Mūsdienās, elektronikas laikmetā, viņa pat pieļāva iespēju, ka uz ārzemēm izbraukušie skolēni varētu uzturēt kontaktu ar Latviju un mācīties caur internetu, un cer, ka valsts atradīs iespēju apmaksāt pedagogus, kas šādā veidā strādātu.

„Es atceros, cik es biju nelaimīga, kad mani vecāki pārcēlās no Marokas uz Kanādu,” līdzīgas paralēles savā bērnībā atceras eksprezidente.

„Es mūžīgi varu pateikties saviem skolotājiem!” patiesā sirsnībā atzīstas Vaira Vīķe–Freiberga. Neraugoties uz to, ka skolas gadi eksprezidentei iekrita pēckara laikā, bēgļu nometnē Vācijā un vēlāk Marokā nelielā skolā, kur vienā telpā viena skolotāja mācīja vienlaikus dažādu vecumu skolēnus pēc vairākām programmām, tomēr ir ielikts lielisks pamats. Mums bija regulāri – divreiz nedēļā jānodod rakstiska teksta analīze, katru nedēļu bija jāraksta domraksts. Mūzikas stundās, kas notika reizi nedēļā, četros gados skolotāja paguva pastāstīt apbrīnojami daudz – gan par Rosīni mūža posmiem, gan  Verdi un Vāgnera ģimenes peripetijām. Uz šā pamata varēja būvēt jau pārējo izpratni par mūziku visa mūža garumā,” vērtē Vaira Vīķe-Freiberga. „Jūsu personiskā degsme un interese nosaka, ko jūs saviem skolēniem atstāsiet visam mūžam. Diemžēl tā var būt arī traumatiska pieredze. Skolotājiem ir smaga atbildība – jūs iestādāt bērnos to, kas nāks viņiem līdzi visam mūžam,” atgādina eksprezidente. „Mana interese par vēsturi nebūtu iedomājama bez  skolotājas madame Serest,” ar pateicību joprojām atceras savu skolotāju no tālās Marokas. Tāpat ar siltu vārdu viņa piemin bēgļu nometnes skolotājus, kuri brīvprātīgi mācīja jauno paaudzi un arī vēlāk rosināja saglabāt latviskumu.

Anda Leiškalne/Foto: Mārtiņš Ziders