Ar čukču suņiem latviešu kamanās
“Divi haskiji apsargā debesu vārtus un dzen prom katru, kas dzīves laikā nežēlīgi izturējies pret suņiem,” tā vēsta kāda čukču leģenda. Ej nu sazini, kā ir debesīs, bet uz zemes haskiji pazīstami kā izcili pajūgu suņi.
Un ne tikai Čukotkā vai Aļaskā, bet arī Latvijā, kur jau vairākus gadus notiek suņu pajūgu sacensības. Latvijas Kamanu suņu sporta federācija 27. un 28. februārī atpūtas kompleksā „Mežkalni” Baldonē rīko Baltijas sacensības kamanu suņiem sniega apstākļos „LKSSF ziemas kauss 2010”.
Iespējams, suņu pajūgs baltu sniegā daudziem asociējas ar Aļaskas zelta drudzi un Džeka Londona slaveno romānu „Baltais ilknis”, kas sākas ar visnotaļ sunisku epizodi: “Pa aizsalušas upes stigu smagi brida vilkiem līdzīgu suņu vērdze. Dzīvnieku izpūrušos kažokus klāja sarma. Tikko no mutes izplūdusī elpa tūdaļ sasala gaisā, un izveidojušies garaiņu mutulīši nogula pār suņu augumiem salu kristāliņu veidā. Suņi bija iesprādzēti ādas aizjūgos, un ādas siksnas tos saistīja ar nartām, kas vilkās aizmugurē. Suņiem pa priekšu, smagi cilādams kājas, brida vīrs platās sniegkurpēs. Aizmugurē brida otrs cilvēks. Nartās gulēja trešais, kura pūliņi jau bija beigušies, – cilvēks, kuru Pirmatnība bija pārspējusi un pieveikusi un kurš vairs nekad nespēs ne kustēties, ne cīnīties.”
Patiesībā viss sākās krietni agrāk, un ne jau Aļaskā, bet Čukotkā, kur vietējie iedzīvotāji, neko par Celsiju nezinādami, gaisa temperatūru mērīja suņos. Ja čukčs teica, ka gaidāma četru suņu nakts, tas nozīmēja, ka nakts būs ļoti auksta un blakus vajadzēs četrus suņus, lai sasildītos. Tie bija čukči, kas izveidoja slaveno kamanu vilcēju šķirni – Sibīrijas haskiju. Viņi bija gandrīz nešķirami, un tagad grūti pateikt, kurš kuram bija pieķēries vairāk. Kā vēsta čukču teika, šausmīgajos bada laikos, kad mednieku apmetnes bija teju izmirušas, divus pēdējos izdzīvojušos haskija kucēnus sievietes barojušas ar krūti. Haskiji bija piemēroti arī visbargākajiem klimatiskajiem apstākļiem, kad temperatūra noslīdēja pat zem – 60 ˚C atzīmes. Suņi biezā kažokā bija lielisks pārvietošanās līdzeklis. Tiem bija pa spēkam mērot lielus attālumus bezgalīgajos sniega tuksnešos, velkot aiz sevis nartas ar saimniekiem un iztiku – zivīm, roņa gaļu un vaļu taukiem. Turklāt brīvajā laikā kamanu vilcēji pieskatīja ziemeļbriežu pulkus un rotaļājās ar bērniem.
Kad 19. gadsimtā cariskās Krievijas armijas vienības centās pārņemt savā kontrolē ar vērtīgiem kažokzvēriem bagāto zemi, uz kārts bija likta čukču tautas brīvība. Un viņiem izglābties atkal palīdzēja suņi – čukču pajūgi spēja apsteigt Krievijas kavalēriju, tā izvairoties no uzbrukumiem. Bet... kas nebija pa spēkam cariskajai armijai, to paveica boļševiki un briesmīga slimība – bakas. Sērga iznīcināja daudz čukču. Savukārt padomju vara saprata, ka suņi ir viens no tautas neatkarības balstiem, tāpēc sāka likvidēt haskijus, bet tos, kas audzēja suņus, sodīja ar nāvi. Par laimi, vairāki haskija kucēni bija aizvesti uz Ameriku, kur šī šķirne tika pilnveidota. Amerikāņi pienācīgi novērtēja suņu gudrību, spēku un apbrīnojamo izturību. Haskiji piedalījās gan polārpētnieku ekspedīcijās, gan glābšanas darbos Otrā pasaules kara laikā. 1925. gadā haskiji iekaroja daudzu amerikāņu sirdis, jo izglāba daudzus kādas ieputinātas, difterijas epidēmijas pārņemtas pilsētiņas iedzīvotājus, pa sniega un ledus laukiem piegādājot papildu seruma krājumus. Cildinot suņu varonību, viens no kamanu vilcējiem tika iemūžināts bronzas piemineklī Ņujorkas Centrālparkā, turklāt katru gadu šim varoņdarbam par godu tiek rīkotas kamanu suņu sacīkstes 1800 kilometru garumā.
Kaut šoziem sals pamatīgi kniebj vaigos arī mūsu platuma grādos, tā vien šķiet, ka ar četriem haskijiem pilnīgi pietiktu, lai pārlaistu nakti arī neapkurinātā dzīvoklī. Šie suņi ir ne tikai silti un spalvaini, bet arī pietiekami mīlīgi, lai ņemtu tos gulēt blakus. Starp citu, haskiji ļoti pieķeras cilvēkiem. Kaut arī viņi ir tipiski lauka suņi un neatkarīgi pēc dabas, haskiji alkst mīlestības un emocionālas tuvības – viņi labprāt izvēlas nakšņot mājās, kur tiem ir par karstu, lai tikai būtu cilvēka tuvumā. Tie ir suņi, kas nespēj ilgi palikt vienatnē.
Kad „Patiesā Dzīve” viesojas Garkalnē pie Ilzes Dombrovskas un Gundegas Pumpures, viņas labprāt izrāda savus mīluļus – četrus sportiskus haskijus, kas ne tikai priecē saimnieču sirdis, bet arī aktīvi piedalās kamanu suņu Baltijas kausa sacensībās. Ilze stāsta, ka haskiji nav nedz dekoratīvi augi, nedz interjera elementi – tie pieprasa aktīvu saimnieka līdzdalību savā dzīvē, pretējā gadījumā neapmierināti būs abi. Ja ar suņiem nenodarbojas, viņu enerģija izvēršas muļķībās. Piemēram, bedru rakšanā, gaudošanā, derīgu priekšmetu sagraušanā un klaiņošanā. Haskiju galvenā funkcija esot kamanu vilkšana, un to viņi darot ar prieku. Šiem suņiem esot vēl kāda īpatnība – viss, kas ir mazāks par viņiem, tiekot uzskatīts par medījumu. Kaķi, kāmji, truši, žurkas un pat mazi suņi – tas viss ir medījums. Ja vienlaikus brīvsolī tiktu palaisti gan haskiji, gan kāmji, tad drīz vien no mazajiem draugiem pāri paliktu tikai āda. Barā haskiji varot uzbrukt arī lieliem suņiem.
Latvijas Kamanu suņu sporta federācijas priekšsēdētājs Ģirts Eldmanis stāsta, ka haskiju enerģija esot fenomenāla. Vilkt kamanas jau nevienu nevarot piespiest, arī haskijus ne. Ja reiz viņi velk, tātad – ļoti patīk. Piespiedu metode – sišana ar pātagu – esot aizliegta gan suņu sportā, gan likumdošanā vispār.
Stāstot par kamanu vilkšanas sportu, Ģirts teic, ka sacensību pirmsākumi meklējami Aļaskas zelta drudža laikos, kad veči ne tikai meklējuši zeltu, bet arī sēdējuši krogos un lielījuši savus četrkājainos draugus. Lai noskaidrotu, kuram tie ir visstiprākie un izturīgākie, rīkojuši gan suņu kaujas, gan skriešanas sacensības. Vēlāk visa šī padarīšana izvērtusies par labi organizētām sacensībām ar totalizatoru. Pasaulē vispiemērotākie suņi kamanu vilkšanai esot haskiji, malamuti un samojedi – tie ir suņi ar siltu kažoku un teicamu fizisko sagatavotību, kas spēj lielā salā veikt garas distances. Tikai desmit procentu šo suņu tiek aktīvi nodarbināti un – vēl mazāk – iesaistīti sportā. Latvijā kamanu suņu sports aizsācies pirms trim gadiem, kad suņi debitējuši Lietuvas čempionāta sacensībās. “Sākām ar ļoti labiem rezultātiem un, panākumu spārnoti, izveidojām savu federāciju,” atceras Ģirts. “2008. gada septembrī sarīkojām pirmās bezsniega sacensības, bet pērn kopā ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem organizējām Baltijas kausa sacensības piecos posmos.”
Baltijas valstīs pagaidām praktizē tikai sprinta disciplīnas (4–10 km), taču citur pasaulē rīko sacensības arī vidēja mēroga distancēs (30–50 km), Aļaskā notiek pat ultra maratoni (1000–1800 km), kas reizēm ilgst pat vairākas nedēļas. Daudzviet īsajās distancēs piedalās arī suņi ar īso spalvu, jo īsā ceļa posmā viņi nepagūst nosalt.
Ilze piebilst, ka galvenais, ko sniedz haskiji, ir patīkamās emocijas. Kāduvakar viņa iejūgusi suņus kamanās un viena pati aizbraukusi uz mežu, kur visapkārt valdījusi tumsa un klusums un dzirdama bijusi tikai suņu ritmiskā elpa. “Tas bija kaifs – sajust klusumā un tumsā vienotību ar mežu, kamanām un suņiem! Tās sajūtas nevar aizmirst.” Ilze domā, ka nākotnē, iespējams, izvērsīs vēl plašāku haskiju saimniecību un tad savus pakalpojumus varēs piedāvāt arī tūristiem. “Nevar nepieredzējušam cilvēkam iedot kamanas un palaist mežā. Suņi var gan sapiņķerēties pavadā, gan apgāzt kamanas un izmest braucēju. Un pēc tam savā nodabā mierīgi noskriet kilometrus divdesmit... Veicot garākas distances, blakus jābūt kādam pavadonim.”
Ģirts izstāsta interesantu situāciju, ko piedzīvojis kāds lietuviešu kolēģis. Pirms vairākiem gadiem viņš iegādājies haskija kucēnu aptuveni par 500 latiem, bet pēc kāda laika konstatējis, ka dzīvoklis sunim nav piemērots – par mazu. Viņš paņēmis kredītu un iegādājies māju, kurā suns varējis izdauzīties uz nebēdu, turklāt vēl izskraidīties pa pagalmu. Pēc kāda laika četrkājainajam draugam kļuvis garlaicīgi. Saimnieks nopircis vēl citus haskijus – rotaļu biedrus. Tad saimnieks pamanījis, ka suņiem ir par maz vietas viņa automašīnā, un iegādājies jaunu – daudz lielāku. Vēlāk sapratis, ka haskijiem nepieciešamas fiziskās aktivitātes, un nopircis kamanas. Nu jau viņam esot kārtīga suņu saimniecība ar 20 haskijiem, bet viss sācies it kā nejauši – ar vienu kucēnu. Arī Latvijā daudzi haskiju saimnieki pamazām izvēršoties plašumā. “Sākumā gribas tikai piedalīties sacensībās, bet ar laiku parādās azarts, un tad jau gribas arī uzvarēt. Tad jāpērk labākas kamanas un jālūko, vai nevar nopirkt kādu ātrāku suni,” teic Ģirts.
Suņus jūdzu kamanās
Tā kā haskiji tiek aktīvi nodarbināti, viņiem jāēd ar proteīniem bagātīga barība, un saimnieks var izvēlēties – barot suņus ar profesionālo vai dabisko barību, vai arī kombinēt abus veidus. Pirms sacensībām jāraugās, lai suns neuzēstu lieko svaru, tomēr ieturētos pietiekami, lai pietiktu enerģijas distances veikšanai. Katram pajūga vadonim ir sava pieredze un knifiņi, kas rodas, tikai ilgstoši strādājot ar suņiem.
Latvijas Kamanu suņu sporta federācijas pārstāvji neiesaka sportā nodarbināt suni, kas nav sasniedzis gada vecumu, jo viņam vēl nav nostabilizējusies kaulu sistēma. Turklāt jāraugās, lai vilkšanas smagums būtu vienmērīgi sadalīts starp krūtīm un muguru. Krievijā kādās sacensībās notikusi nelaime – nepareizu pajūga iemauktu dēļ suns lauzis mugurkaulu.
Lai pajūgu sportā sasniegtu labus rezultātus, nepieciešami regulāri treniņi. Vissvarīgākais – sākt treniņus ar nelielām slodzēm, pakāpeniski tās palielinot. Pajūgu suņi parasti trenējas jau kopš četru mēnešu vecuma, un ne mazāk svarīgi ir, lai visi suņi būtu vakcinēti pret izplatītākajām infekcijas slimībām un trakumsērgu. Visās sacīkstēs – gan vietējās, gan ārvalstu – tiek veikta stingra veterinārā kontrole. Un vēl kāda iezīme: pajūgu šķirņu suņu saimniekiem ir sarežģīti apvienot sportu un izstādes, jo četrkājainie sportisti ir ļoti kustīgi un aktīvi, ne sekundi nesēž mierā, tāpēc ir grūti panākt izstāžu stāju un pozēšanu. Turklāt sporta suņi ir stiegraināki, tiem ir vairāk izstiepta ķermeņa uzbūve un garākas ķepas, turpretī izstāžu suņi ir ne tikai mierīgāki, bet arī proporcionāli un vairāk atbilst šķirnes standartiem.
Latvijā pajūgu vilkšanas sports tikai uzņem apgriezienus. Tas kļūst arvien populārāks, tāpēc potenciālajiem četrkājaino sportistu saimniekiem derētu zināt, cik svarīga un būtiska nozīme ir pajūga suņa aprīkojumam. Profesionāli pajūga iemaukti nevar būt no ādas, tiem jābūt no sintētiska materiāla – viegliem un bez sprādzēm. Iemaukti nedrīkst bojāt dzīvnieka kažoku, tāpēc tos parasti šuj individuāli katram sunim. Aprīkojums sastāv no parastām X tipa muguras iemauktiem. No pastaigu slejām tās atšķiras tikai ar to, ka cilpa, kas piestiprinās pie pavadas, atrodas nevis muguras vidū, bet sunim pie astes. X tipa muguras iemaukti pieļauj pilnīgu kustību brīvību kājām un pietiekami padodas, lai neapgrūtinātu elpošanu.
Ziemā suņu sporta praktizētājiem ir iecienīts arī tā sauktais skijorings (no norvēģu vārda ‘skikjoring’). Tā ir viena no pajūgu sporta veidu disciplīnām, kurā slēpotājs brīvā stilā pārvietojas pa trasi kopā ar vienu vai vairākiem suņiem, ar kuriem viņu saista īpaša amortizējoša pavada. Šis sporta paveids radās jau 20. gadsimta sākumā, kad skandināvu piedzīvojumu meklētāji atgriezās mājās pēc Aļaskā pārdzīvotā zelta drudža un atveda ideju par suņu izmantošanu cilvēku vilkšanā. Tā kā blīvu apdzīvotās vietās turēt lielus suņu pajūgus bija grūti, viņi apvienoja slēpošanas prasmi ar suņu vilkšanas tehniku. Sākumā skijorings kalpoja kā suņu treniņu elements un tikai 2001. gadā to iekļāva pajūgu sporta pasaules čempionāta oficiālajā programmā. Ģirts teic, ka tas ir lielisks un vienkāršs veids, kā nodarbināt gan sevi, gan suni. Slēpju pāris, minimāls aprīkojums un suns, kas skrien jums pa priekšu, – tas arī ir viss, kas nepieciešams, lai ziemas trasē izbaudītu ātruma prieku!
Savu mīluļu fizisko sagatavotību var pārbaudīt arī veitpūlingā – tās ir sacensības, kurās suņi velk smagumus. To nosaukums radies no angļu ‘weight pull’ (weight – smagums, pull – vilkt).
Sacensībās drīkst piedalīties jebkuru šķirņu un hibrīdu suņi vecumā no viena līdz 12 gadiem. Četrkājainie bergmaņi, vidži un kazeļņiki savā starpā sacenšas, velkot smagi piekrautas ragavas. Protams, var sportot arī vasarā, kopā ar suņiem skrienot vai braucot ar velosipēdu. Kā uzsver haskiju saimniece Ilze, sacensībās noteikti jāseko katrai savu suņu kustībai un apkārtējai videi. Piemēram, meža zvēra smaka var ierosināt jūsu sunim pēkšņu vēlmi doties kaut kur sāņus un iezīmēt teritoriju. Kad haskiji mežā ierauga stirnu vai zaķi, vairs nelīdzēs nekādas komandas – tad ātri jāspiež uz bremzēm!
Latvijas Kamanu suņu sporta federācijas pārstāvji visiem interesentiem sniedz bezmaksas konsultācijas, turklāt arī treniņus rīko par velti – jāmaksā vienīgi par piedalīšanos sacensībās. Labu veiksmi!
