Lai gan informācija, ka Tautas partija (TP) savus ministrus trešdien atsauks, politiskajās aizkulisēs parādījās jau pirmdien, 15.martā, JL pretrunīgie izteikumi un rīcība pēc trešdienas, mudina domāt, ka premjera partija TP ultimātus bija uztvērusi kā kārtējo „oranžo” retoriku un blefošanu.
Rezultātā JL un tās sabiedroto apvienībā „Vienotība” nometnē sākās svārstīšanās starp tēzi, ka jāturpina strādāt kā mazākuma valdībai, un tēzi, ka jāmeklē papildus balsis Saeimā.
Pirmās tēzes kontekstā pat dzima ideja (pēc mūsu rīcībā esošās informācijas) kā izvairīties no ļoti riskantās nepieciešamības likt Saeimā uz balsošanu jaunās ministru kandidatūras. Proti, atbilstoši šai idejai, TP pamestos ministru krēslus ieņemtu palikušie ministri, bet, lai šie ministri no pārslodzes „neuzkārtos” , palīgā tiem sūtīt spēcīgus parlamentāros sekretārus, kurus iecelt amatā ir vieglāk.
Tomēr tad publiskajā telpā parādījās tēze, ka JL tomēr mēģinās pavairot valdības koalīcijas atbalstītāju skaitu Saeimā, aicinot valdībā LPP/LC. Situācijas zinātāji min, ka šāds pavērsiens varētu būt saistīts ar to, ka JL ne visai paļaujas uz ZZS lojalitāti, pa spīti „zaļo zemnieku” līdera Brigmaņa enerģiskajiem uzticības zvērestiem Dombrovskim. Principā šādu JL vadības skepsi var saprast, tomēr, aicinot valdībā Šlesera līdzgaitniekus, JL nevar nesaprast, ka tas nostāda dīvainā situācijā ne tikai pats savu frakciju Rīgas domē, bet arī Pilsonisko Savienību, kuras līderis (un starp citu arī „Vienotības” tuvākā gada termiņā) Kristovskis ir viens no dedzīgākajiem Šlesera kritizētājiem. Jāpiezīmē, ka „palaist” publiskajā telpā ziņu, ka Kristovski uz kādu no ministru vietām nevirzīs, lai nekaitinātu ZZS un LPP/LC, zinot Kristovska raksturu, nozīmē riskēt sākt graut „Vienotību” pirms tā vēl sākusi darbu.
Tiesa, ir aizkulišu zinātāji, kuri uzskata, ka JL koķetēšana ar LPP/LC un „Saskaņas centru”, kad, „pateicoties” potenciālajiem sabiedrotajiem, Saeimā uz nākamo termiņu netiks apstiprināts ģenerālprokurors Jānis Maizītis. Tā teikt, šo krupi JL norīt nespēšot…
Riskē arī „oranžie”
Tiesa, arī TP demaršā ir dažas neskaidrības. Proti, to, ka kultūras ministrs Dālderis labāk atvadīsies no partijas nekā posteņa, aizkulisēs zināja jau burtiski dažas stundas pēc Šķēles paziņojuma (oficiāli 19.martā). Citiem vārdiem sakot, TP izlēma par aiziešanu, zinot, ka pat dažs labs no ministriem nav par šo ideju sajūsmā. Līdzīgi pavirši TP vadība izturējās pret saviem sabiedrotajiem, Liepājas partiju, un rezultātā TP frakciju parlamentā var pamest Liepājas partijai piederošā Barča. Rodas iespaids, ka Šķēles atgriešanās partijas vadībā nozīmē arī autoritārāku vadības stilu. Hmm… TP, iespējams, patiešām ir izslāpusi pēc izlēmīga, asa līdera, tomēr var gadīties, ka Šķēle šajā ziņā „pāršauj pār strīpu” un partiju pamet vēl kāds biedru pulciņš.
Kā viņi pret mums, tā mēs pret viņiem…
Par nedēļas citātu izvēlējos sociologa Aigara Freimaņa skarbos vārdus intervijā „Latvijas Avīzei” (17.03.2010.): “Valsts ieņēmumi no iedzīvotāju ienākuma nodokļa krītas, toties no PVN ceļas! Tātad – sarūkot algām, palielinās pirktspēja! Tā ir zīme, ka “apakšā” notiek stihiski, uz izdevīgumu balstīti procesi. Tā ir tā pilsoniskā sabiedrība, pēc kuras brēc politiķi, bet kura veidojas pati un dzīvo aizvien vairāk ar antivalsts noskaņu. Iedzīvotāji izdzīvošanas modeli atraduši “tūlīt un tepat” – nemaksāt, izvairīties, savukārt, kad ierunājas sirdsapziņa, ir gatava atbilde – augšā tak visi zog.”
