Analītiskās psiholoģijas aizsācēja Karla Gustava Junga ideja par „animus” un „animu” iemieso domu, ka tie ir vieni no psihes arhetipiem, kas nāk no kolektīvās bezapziņas un ir saistīti gan ar to, cik lielā mērā esam sasnieguši savu psihes veselumu, gan – cik tālu esam nonākuši savā individualizācijas procesā.
Junga sākotnējā ideja bija, ka sievietēs dzīvo „animus”, vīriešos – „anima”,
savukārt mūsdienīgākie autori, Junga sekotāji, uzskata, ka katrā no mums ir abi un tieši tas ir svarīgi! Mums, sievietēm, jābūt kontaktā ne tikai ar savu vīrišķo, bet arī ar sievišķo pusi. Tas, ka esam kontaktā ar savu «iekšējo» pretējo dzimumu, ļauj veiksmīgāk veidot attiecības un būt elastīgākām.
„Animus” ir saistīts ar „logos”, kas ietver prātu, intelektu, struktūru, kārtību, robežas, mērķtiecību, arī vajadzību sasniegt rezultātus. Tātad visu, kas saistīs ar vīrišķo. Un arī ar garīgo pasauli, īpaši sievietēm. Savukārt „anima” galvenokārt orientēta uz procesu, nevis rezultātu. Tā iemieso zemes lietas, proti, reālo, materiālo pasauli un ķermenisko aspektu, arī jūtu pasauli. Dvēselisko, garīgo – vīriešos. Tāpēc vīrietis, kurš apzinās savu iekšējo, sievišķo daļu, spēj būt kontaktā ar jūtām, viņš spēj ne tikai tiekties uz rezultātu, bet arī ļauties procesam, viņam piemīt garīgums. Savukārt savas vīrišķās daļas apzināšanās sievietei nosaka, cik lielā mērā viņa spēj organizēt savu laiku, orientēties uz karjeru, justies varoša un spējīga tikt galā ar dzīvi.
