Pirmais lielākais pētījums pasaulē par surogasijas psiholoģiskajiem aspektiem veikts 2002. gadā Lielbritānijā, Londonas Universitātes Ģimenes un bērna psiholoģijas pētniecības centrā. Toreiz salīdzinātas 43 ģimenes, kur bērnus dzemdējušas surogātmātes, 51 ģimene, kur izmantota donores olšūna, un 86 ģimenes, kuru bērni dzimuši dabiskā ceļā. Gadījumos, kur palīdzējušas surogātmātes, gan mātes, gan tēvi bijuši pat rūpīgāki vecāki nekā „parastajās” ģimenēs. Bērnu uzvedībā nekādas novirzes nav novērotas.
Vairums ģimeņu — 90 procenti — saglabāja labas attiecības ar surogātmātēm arī pēc dzemdībām. Tikai vienā gadījumā atklātas problēmas, kad surogātmātei bijis grūti šķirties no bērna. Šajā pētījumā gan nav pieminēts Helēnas Bīslijas gadījums, kad amerikāņu pāris atteicās no viņas iznēsātajiem bērniem, jo nevēlējās dvīņus.
