Izārstēt vēzi var tikai ar ūdeni
Zinātnieki konstatējuši, ka viena un divu latu monētas satur indīgas vielas un izraisa vemšanu. Briesmīgi, vai ne? Šī sensacionālā ziņa tomēr nav patiesa, bet... latu monētas vienalga var izraisīt vemšanu, ja vien šai ziņai notic.
Mūsu iztēles un pārliecības spēks ir plašs kā okeāns un jaudīgs kā vulkāns. Ja esam pārliecināti, ka lati ir kaitīgi mūsu veselībai, riskējam iedzīvoties slimībās. Un arī otrādi. Būdami pārliecināti par kāda medikamenta brīnumaino ietekmi, varam izveseļoties, lietojot parastu krīta pulverīti vai sasmalcinātus suņa nagus. Zāles bez farmakoloģiski aktīvas vielas, bet ar efektīvu iedarbību – tas ir tā sauktais placebo efekts, kas balstīts uz mūsu pārliecības spēku. Ar šķietamiem medikamentiem (pat ar tīru ūdeni) mēs spējam radīt izmaiņas ķermenī un smadzenēs. Liela uzticība ārstam un dzelžaina pārliecība par zāļu efektivitāti reizēm mēdz paveikt brīnumus – pat piecelt no miroņiem.
Placebo varētu uzveikt vēzi?
1950. gadā norisa viens no dramatiskākajiem notikumiem, kas spilgti izgaismoja placebo jeb pārliecības efektu, kuram mūsdienās zinātnieki veltī lielu uzmanību. Stāsts ir par amerikāņu ārsta Bruno Klopfera pacientu misteru Raitu, kuram bija limfmezglu vēzis (limfosarkoma) vēlīnā stadijā. Viņam padusēs, cirkšņos un uz vēdera bija audzēji apelsīna lielumā. Raits lēnām mira, un viņa dienas bija skaitītas. Kad pacients uzzināja, ka Klopfers piedalās jauno pretvēža brīnumzāļu – krebiozēna – izmēģināšanā, viņš izlūdzās, lai arī viņu iekļauj izmēģinājuma grupā. Ārsts ļāvās pierunāties, kaut gan neticēja, ka Raits spēs izvilkt vairāk par nedēļu.
Piektdien Klopfers injicēja Raitam krebiozēna devu un bija bezgala pārsteigts, kad pirmdien ieraudzīja viņu mierīgi staigājam pa slimnīcas gaiteni un koķetējam ar māsiņām. Audzēji bija strauji samazinājušies, un Raits jutās krietni labāk. Vēl vairākas krebiozēna devas, un pēc desmit dienām Raits atstāja klīniku. Pirms pāris nedēļām viņš elpoja caur skābekļa masku, bet tagad jau lidoja ar savu privāto lidmašīnu. Raits jutās laimīgs, un šķita, ka šausmīgā slimība ir atkāpusies.
Tikmēr krebiozēna klīniskā izmēģināšana turpinājās, bet rezultāti nebija sevišķi iepriecinoši, un jaunās zāles tika atzītas par nederīgām. Kad to uzzināja Raits, viņš krita depresijā, un viņam no jauna parādījās audzēji. Kad pacients atgriezās slimnīcā, ārsts Klopfers viņu mierināja un meloja, ka zāles atzītas par nederīgām tikai tāpēc, ka nepareizi uzglabātas. Toties jaunais un uzlabotais krebiozēns ir divkārt efektīvāks par iepriekšējo. Un tiešām – jaunās zāles veica brīnumus, un Raits izveseļojās. Atklāti sakot, Klopfers viņam injicēja ūdeni, bet kāda tam nozīme – pacients atlaba vēl ātrāk nekā iepriekšējā reizē. Un atsāka lidot ar savu lidmašīnu.
Bet tad... Amerikas Medicīnas asociācija presē publicēja paziņojumu, ka izmēģinājums ar krebiozēnu ir izgāzies, jo tas nespēj izārstēt vēzi. Pāris dienu pēc šī publikācijas Raitu ļoti smagā stāvoklī nogādāja slimnīcā. Pacientam atkal bija parādījušies audzēji, un pēc divām dienām viņš nomira.
Interesanti, kā tas varēja notikt? Speciālisti domā, ka Raitam normāli funkcionēja imūnsistēma, un šajā gadījumā tā veica brīnumus. Tāpēc vietā jautājums, vai tiešām katram no mums ir tāda iespēja – uzveikt smagas slimības? Un arī otrādi – vai sliktu ziņu ietekmē varam krist izmisumā un smagi saslimt? Uz šiem jautājumiem placebo efekta pētnieki atbild apstiprinoši, lai gan joprojām meklē to izskaidrojumu.
Pats vārds ‘placebo’ atrodams jau Bībelē – Placebo Domino, kas latīniski nozīmē „iepriecināšu Kungu”. Medicīniskā kontekstā placebo pirmoreiz minēts 18. gadsimtā. 1785. gadā kādos rakstos tas definēts kā ikdienišķa metode vai zāles, bet 1811. gadā jau precīzāk: “Jebkurš līdzeklis, kas piemērots vairāk pacienta izpatikšanai nekā labumam.”
Placebo efektu viens no pirmajiem jau 18. gadsimtā ievēroja slavenais vācu ārsts un astrologs Antons Mesmers, kas izgudroja un praktizēja tā saukto dzīvniecisko magnētismu un citas spiritisma metodes, ko parasti kopā dēvē par mesmerismu un kas vēlāk attīstījās līdz hipnozes ieviešanai. Savos dziednieciskajos eksperimentos ar magnētiem Mesmers lika pacientiem iedzert dzelzi saturošu preparātu un tad pielika magnētus dažādās viņu ķermeņa vietās. Pacienti ziņoja par dīvainu fluīdu plūsmu organismā, kas viņus dažās stundās izārstēja.
Drīz viņš ar izbrīnu konstatēja, ka pacientiem kļūst vieglāk arī bez viņa magnētiem (viņš mēdza tos aizmirst mājās). Viņš pieņēma, ka ārstējošais efekts slēpjas nevis magnētos, bet viņā pašā – viņa dzīvnieciskajā magnētismā, kas iedarbojas uz pacientiem ¬–, un pārstāja izmantot magnētus. Ar dzīvniecisko magnētismu Mesmers saprata ēterisko medija garu, kas iemiesojies viņā, nevis savu seksuālo pievilcību, kā šo jēdzienu izprot mūsdienās.
19. gadsimtā Krievijā ļoti slavens bija ārsts Matvejs Mudrovs – krievu terapijas tēvs, kurš ieviesa pacientu izmeklējumu un slimības vēstures, uzrakstīja pirmo krievu grāmatu par karalauka ķirurģiju. Dakteris kļuva populārs ar saviem brīnumpulverīšiem. Pulverīši iedalījās trīs kategorijās – zelta, sudraba un baltajā, fasēti attiecīgas krāsas papīrīšos. Mudrova medikamenti bija izslavēti visā Krievijā, jo tie daudzus bija izdziedinājuši un piecēluši no slimības gultas. Un tikai pēc ārsta nāves atklājās, ka izslavētie pulverīši ir vienkāršs, labi samalts krīts. Jā, bet kas tad izārstēja pacientus? Placebo efekta popularizētāji uzskata, ka viņus izārstēja pārliecība, ka šie pulverīši dara brīnumu lietas. Cienījamais doktors, būdams priestera dēls, labi zināja ticības spēku. Placebo līdzekļi tika plaši lietoti medicīnā līdz pat 20. gadsimtam, bieži vien tos izmantoja kā pacienta pilnīgi nepieciešamu maldināšanu.
Par placebo efekta zinātniskās pētniecības aizsākumu uzskata Otrā pasaules kara laiku ASV, kad frontes hospitāļiem trūka sāpes remdējošu narkotisku vielu un ievainotajiem kareivjiem deva sasmalcinātu krītu. Pārliecinājies, ka daudziem pacientiem krīts palīdz tāpat kā morfijs, anesteziologs Henrijs Bīčers vēlāk sāka šā fenomena pētniecību. 1955. gadā viņš publicēja savas pārdomas rakstā „Varenais placebo”, kurā apgalvoja, ka placebo var radīt organismā būtiskas fizioloģiskas izmaiņas, kuras var būt pat spēcīgākas par farmakoloģiskiem līdzekļiem.
Bīčers, kurš daudz uzmanības veltījis mediķu ētikai, atklāja arī, ka uzmundrinošu ķirurgu pacientiem ir mazākas sāpes un sirds problēmas nekā tiem pacientiem, kam gadījies nonākt skeptisku ķirurgu rokās. Un nebija ilgi jāgaida, kad 1961. gadā Valters Kenedijs ieviesa placebo pretēja efekta – nocebo – jēdzienu.
Nocebo efekts – bīstams dzīvībai
Kā uzskata speciālisti, svarīgākais placebo efekta aspekts ir pilnīga uzticēšanās ārstam. Daudzi pacienti dodas pie ārsta ne jau pēc receptes, bet lai izrunātos un saņemtu uzmundrinājumu. Mēs reaģējam ne tikai uz zālēm, bet arī uz ārstniecību kopumā. Mēs reaģējam, kā ārsts ar mums runā un ko saka. Asā tonī izteikta diagnoze par vēzi var iedarboties arī kā nolādējums. Tāpēc placebo efektam ir arī negatīvā puse – nocebo efekts. Ja ticēsiet, ka ārstniecības process būs ilgs un grūts un, iespējams, nekad vairs neatgūsiet savu veselību, visticamāk, tā arī notiks. Tās ir instrukcijas, ko jūs dodat savam ķermenim.
Ar jēdzienu ‘nocebo’ efekts zinātnieki apzīmē negatīvas ticības kaitīgo ietekmi. Bailes no kāda noteikta medikamenta zināmām blaknēm, kā arī pacienta negatīva vai pat pesimistiska attieksme pret terapiju var pastiprināt specifisku un nespecifisku blakus iedarbību un līdz ar to negatīvi ietekmēt atveseļošanos. Kā vienu no sadzīves spilgtākajiem nocebo fenomena piemēriem var minēt mobilo tālruni. Norvēģu zinātnieki izpētījuši, ka tie, kas tic, ka mobilā telefona starojums rada galvassāpes, tiešām cieš no tām.
Reizēm nocebo efekts var būt arī šokējošs. Kādā Lielbritānijas mācību iestādē nesen veica eksperimentu, kura laikā studentiem tika demonstrēti gaisa paraugi. Pasniedzēji melīgi apgalvoja, ka gaiss satur toksīnus, kas var izsaukt nelabumu un nogurumu. Pēc tam vairākiem studentiem tikai piedāvāts paostīt un ieelpot šo gaisu. Kāda jau iepriekš sarunāta studente sāka tēlot nelabumu un rīstīties. Tad arī pārējiem kļuva slikti, un viņi aizskrēja uz labierīcības telpām atviegloties.
Savdabīga nocebo efekta dēļ gāja bojā izcilais krievu aktieris Jevgeņijs Jevstigņejevs, kurš skatītājiem zināms no filmām „Veči laupītāji”, „Neticamie itāļu piedzīvojumi Krievijā”, „Suņa sirds” un citām. 1992. gada martā Jevstigņejevs ieradās Londonā, kur viņam bija ieplānota sirds operācija. Aktieris mierīgi gulēja palātā un nenojauta nekā slikta. Palātā ienāca ārsts un sāka stāstīt par veicamo operāciju. Dakteris uz papīra lapas uzzīmēja sirdi, skaidroja tās funkcijas un brīdināja, ka operācijas laikā aktieris varot arī nomirt. Un tajā pašā mirklī Jevstigņejevs nomira. Uz ekrāna, kur bija redzama aktiera kardiogramma, parādījās taisna līnija. Aktiera sieva Irina ir pārliecināta, ka nāvē vainojami ārsta neuzmanīgi izteiktie vārdi un vīra ģeniālā iztēle. Viņš acumirklī iztēlojies, kā tas ir – nomirt, un iegājis mirušā lomā.
Vēl īpatnējāks notikums fiksēts kādā Novokuzņeckas rūpnīcā, kur virpotājs nolēma izjokot kolēģi. Virpojot lielus metāla diskus, viņš izgatavoja vienu detaļu no plastmasas. Detaļa bija viegla, un ar to viņš ielaida kolēģim pa galvu. Vai zināt, kas notika? Kolēģis nomira. Viņš bija pārliecināts, ka dabūjis pamatīgu triecienu ar desmitkilogramīgu metāla disku, un pēc tādiem triecieniem taču neizdzīvo.
Zinātnieki ir pārliecināti, ka placebo efekts ietekmē visus, vienus – vairāk, citus – mazāk. Placebo iedarbība visefektīvākā ir hronisku sāpju, piemēram, muguras un galvassāpju, gadījumos. Placebo terapijai ļoti labi padodas arī to pacientu ārstēšana, kuri sirgst ar hronisku noguruma sindromu, miega traucējumiem, baiļu stāvokli, astmu, alerģiju, kā arī gremošanas trakta kaitēm.
Dažādās pasaules malās, veicot bieži vien īpatnējus eksperimentus, iegūti visnotaļ interesanti rezultāti. Vietā gan ir jautājums, vai šie rezultāti ir svarīgi un būtiski cilvēces attīstībai. Piemēram, ko mēs iegūstam no atzinuma, ka, lietojot viltus miega kapsulas zilā krāsā, ļaudis parasti aizmieg ātrāk, nekā lietojot oranžās kapsulas. Dīvaini, bet šis atzinums neattiecas uz itāļu vīriešiem, jo viņiem zilā krāsa asociējas ar itāļu futbola izlasi, bet futbols viņus nevis nomierina, bet uzbudina. Kādā citā eksperimentā noskaidrots, ka uz lielāko daļu bērnu visefektīvāk iedarbojas sarkanas krāsas kapsulas, bet... ne uz visiem.
Joprojām nav konstatēta droša placebo atkarības korelācija ar vecumu, dzimumu, rasi, sociālo stāvokli, slimības smagumu vai ilgumu. Grūti izdalīt konkrētu personības tipu vai personības iezīmju grupu, kas labāk vai sliktāk padotos placebo efektam. Vienubrīd uzskatīja, ka placebo vairāk ietekmē ekstravertus un trauksmainus cilvēkus, bet tas ne vienmēr ir tā.
Efekts ir atkarīgs no daudziem individuālajiem faktoriem. Ir svarīgi, lai medikamenti atbilstu konkrēta cilvēka stereotipam, kādām jābūt īstām un spēcīgām zālēm. Piemēram, tām jābūt rūgtām un ļoti lielām vai – tieši pretēji – ļoti mazām. Liela izmēra tabletes asociējas ar lielu zāļu devu, bet mazās – ar paaugstinātu efektivitāti. Vairākums pacientu arī zina, ka stipras iedarbības zālēm noteikti ir blaknes – slikta dūša, reibums, nogurums. Ja pacients tik tiešām zina, kādas ir blaknes, viņam arī pēc nevainīga krīta iedzeršanas var kļūt slikti.
Veiktie eksperimenti norāda, ka placebo efektu lielā mērā nosaka sociālā vide, kurā tiek lietotas zāles. Konstatēts:
* ja medicīniskais personāls ir satraucies, pacientiem rodas nocebo efekti;
* ja pacienti lieto nomierinošas zāles, ievērojami mierīgāks kļūst arī personāls;
* ārstu un medicīnas māsu skepse ievērojami samazina ārstnieciskās terapijas efektu;
* ārstu un medicīnas māsu ticība zāļu un terapijas iedarbībai ir būtisks placebo efekta nosacījums;
* ārsta injekcijai ir daudz lielāka ietekme nekā medicīnas māsas.
Protams, ka liela loma ir speciālista autoritātei. Tas taču katram ir skaidrs, ka vienkāršs krīta pulverītis, ko ar savām rokām iedevis ģeniāls, nopelniem bagāts un augsti godājams ārsts, ir nesalīdzināmi efektīvāks par to pašu pulverīti, ko izrakstījis jauns un nepieredzējis ārsts vietējā mikrorajona poliklīnikā.
Un vēl kas ir būtiski – medikamenta cena. Jo zāles ir dārgākas, jo spēcīgāka ir to iedarbība. Cena it sevišķi ietekmē neirotiķus. Ja viņi tiek pie ļoti dārgām un deficītām zālēm, tās ļoti būtiski uzlabo viņu veselību. Ar medikamentiem ir tāpat kā ar veļas pulveri – labāks un efektīvāks ir tas, kas vairāk izreklamēts, nevis parastais. Medikamentu dārdzības fenomenu savā pētījumā pierādīja Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta zinātnieki. Rīkotajā eksperimentā brīvprātīgie dalībnieki saņēma 80 voltu spēcīgu strāvas triecienu. Lai izturētu nākamo posmu, viņiem tika izdalīts sāpes remdinošs medikaments. Vienai dalībnieku grupai zinātnieki apgalvoja, ka spēcīgā medikamenta tabletes cena esot pieci dolāri, otrai grupai – tikai desmit centi. Patiesībā visi pētījuma dalībnieki saņēma vienu un to pašu cukura kapsulu, bet rezultāts bija atšķirīgs – tie, kas saņēma “dārgās zāles”, sāpes gandrīz vai nejuta, bet tie, kas tika pie lētajiem medikamentiem, turpināja just strāvu.
Kā ar melošanu un ārstu ētiku?
Placebo efekts ir vienmēr ticis vērtēts pretrunīgi – joprojām nerimst diskusijas, vai ir ētiski mānīt pacientus. Platons reiz teica, ka “meli nerada prieku dieviem, bet der kā zāles cilvēkiem”.
It sevišķi karsti strīdi izraisījās Amerikā, kur vairāk nekā 60% aptaujāto ārstu pauda uzskatu, ka ir absolūti pieļaujams pacientiem nozīmēt placebo. Taču šāda rīcība nonāk pretrunā ar Amerikas Medicīnas asociācijas normām, kas noteic, ka nav ētiski lietot placebo. Kaut pētījumos zinātnieki pārliecinājušies, ka daudzus pacientus placebo ietekmē pozitīvi, asociācijas pārstāvji uzstāj, ka placebo drīkst lietot tikai ar pacienta piekrišanu. To var uzskatīt par neizdevušos joku, jo – kāds gan var būt placebo, ja slimnieku informē, ka medikamentu vietā viņam dos krītu un krāna ūdeni! Ņujorkas ātrās palīdzības ārsts Deivids Ņūmens, kas pašlaik kļuvis par Amerikas veselības aprūpes reformas skaļāko ruporu, uzsver “placebo paradoksu” – izmantot placebo varētu būt neētisks ārsta solis, bet neētiski ir arī “neizmantot kaut ko, kas var palīdzēt ārstēt”.
Lai noskaidrotu placebo efekta nozīmi un lietošanu Latvijā, „Patiesā Dzīve” aicināja uz sarunu psihiatri un psihoterapeiti Dainu Poriņu. Viņa gan teic, ka mūsu valsts medicīnā šis fenomens netiekot apzināti praktizēts, jo neesot nekādas vajadzības mānīt pacientus un īsto zāļu vietā dot viltus pulverus.
“Neviens ārsts nedos vēža slimniekam viltus kapsulas un neteiks, ka tas ir pretvēža medikaments. Tādu rīcību nepieļauj ārsta ētika. Es gan piekrītu, ka placebo efektu var izmantot atsevišķos un sīkos gadījumos. Piemēram, ja pacientam ir funkcionāli psihes traucējumi un viņam maldīgi šķiet, ka ir paralizēta roka vai kāja. Tad var sarīkot teātri un iedot viņam ūdeni, to nodēvējot par ļoti stipras iedarbības medikamentu. Protams, ir arī citi varianti. Piemēram, uzdot baldriānu par spēcīgām miega zālēm. Pati esmu pieredzējusi, ka, sākot kādu konkrētu zāļu lietošanu, pacientiem strauji uzlabojusies pašsajūta, lai gan zāles nespēj dot tik ātru efektu. Es domāju, ka šādos gadījumos nostrādā placebo fenomens.”
Psihoterapeite piebilst, ka Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, placebo efektu izmanto vienīgi zinātniskajos pētījumos, kad tiek izmēģinātas jaunas zāles. “Lai pārbaudītu medikamentu iedarbību, pacientiem dod gan īstās zāles, gan viltus kapsulas un tad fiksē rezultātus.” Viņasprāt, savdabīgu nocebo efektu centīgi praktizē farmācijas kompānijas, kuras ražotajām zālēm pievieno izsmeļošu sarakstu par iespējamām blaknēm. Reizēm tur sarakstītas tādas šausmu lietas, ka mati ceļoties stāvus.
“Kompānijas tā dara, lai noņemtu no sevis atbildību par iespējamiem blakus efektiem. Izlasot visu iespējamo blakņu sarakstu, pacientam var rasties aizdomas, ka konkrētais medikaments apdraud viņa dzīvību. Tāpēc visiem potenciālajiem slimniekiem iesaku vienu – nevis raizēties par iespējamām sekām, bet gan konsultējieties ar savu ārstu, lai viņš izlemj, cik labas un piemērotas ir konkrētās zāles.”
Kā uzskata Daina Poriņa, visa mūsu dzīve ir placebo un nocebo, jo mēs nepārtraukti cits citu ietekmējam gan pozitīvi, gan negatīvi. Tāpēc atliek gan sev, gan citiem novēlēt, lai pilnībā esam pārliecināti par ārstniecības metodi, kuru izmantojam. Jo izveseļošanās – tas taču ir dabisks process.
Gadiem ilgi placebo fenomens mulsinājis gan mediķus, gan zinātnes pārstāvjus, un tikai pēdējo desmit gadu laikā izdevies kaut ko vairāk atklāt par tā iedarbības mehānismu. Ilgu laiku uzskatīja, ka pacienta iedomu spēks ir tas, kas īsteno placebo efektu. Tomēr jaunākie eksperimenti un tehnoloģijas ļāvušas atklāt, ka gan smadzenes, gan viss organisms reaģē arī fiziski. Faktiski, placebo spēj izraisīt tādas pašas bioķīmiskas reakcijas kā medikamenti.
Piemēram, kad mums sāp galva, mēs ieņemam tableti citramona un zinām, ka pusstundas laikā sāpes pāries, jo tā parasti ir bijis. Sāpes noņem aktīvās vielas – acetilsalicilskābe un paracetamols, kas ir tabletes sastāvā. Taču ne tikai tās – mūsu pārliecībai, ka sāpes ātri pāries, ir tik liels spēks, ka tā arī var īstenoties pati par sevi.
Kāds eksperiments liecināja, ka tā dalībniekiem pēc pretsāpju placebo injicēšanas smadzenes sāka ražot vairāk endorfīna – smadzeņu izdalīto pretsāpju vielu, kas līdzinās morfīnam. Endorfīns iedarbojās uz četriem smadzeņu nodalījumiem, kas atbild par sāpju uztveri, stiprumu u. tml. Divas trešdaļas eksperimenta dalībnieku tādējādi izjuta mazāku sāpju līmeni un diskomfortu, jo viņiem placebo bija palielinājis endorfīna daudzumu smadzenēs. Tās nebija tikai iedomas – smadzenes reaģēja fiziski. Tātad placebo efekts darbojas ne vien netiešā ceļā – ar psihes starpniecību, bet arī tiešā fiziskā veidā.
Placebo divi paveidi
Līdz ar to pētnieki nonākuši pie secinājuma, ka placebo efektu var iedalīt divās šķirās pēc tā izraisītāja. Pirmās šķiras placebo efektu rada apzinātas gaidas, lai iestātos noteikta iedarbība; otrās šķiras placebo efekts rodas bieži vien pēc pilnīgi neapzināta nosacījuma refleksa – to neietekmē ne pacienta vēlmes, ne iedomātais rezultāts.
Otrā paveida placebo gadījumā smadzenēm pietiek apgūt, ka medikaments iedarbojas uz organismu, un pēc tam tās rīkojas pašas, tikai jādod signāls, kad tām jārīkojas. Tas nozīmē – ja pacienta ārstēšanā vismaz vienreiz izmantotas īstās zāles, tad nākamreiz, dodot placebo, iestājas nosacījuma reflekss un placebo iedarbojas kā zāles. Tas pierādīts vairakkārt, piemēram, arī eksperimentā ar kādu imunitāti samazinošu vielu. Organisms pēc vielas uzņemšanas bija apguvis sakarību un pēc tam atkārtoja šo reakciju, lai gan aktīvās vielas vietā saņēma placebo. Zinātnieki to vēl nevar izskaidrot, taču acīmredzot smadzenes darbojas pašas pēc kāda starta signāla.
Pirmā veida placebo, kas balstās uz pacienta gaidām, darbojas tikai apzinātu funkciju gadījumā – kad ir sāpes vai muskuļu trīce u. tml., tas neiespaido, piemēram, imunitāti vai hormonu līmeni, ko cilvēks nespēj apzināties. Šajos gadījumos placebo var iedarboties kā nosacījuma reflekss – ar noteikumu, ka pacients vismaz vienreiz iepriekš saņēmis īstās zāles.
Abiem placebo paveidiem ir kāda kopīga iezīme ar jebkurām citām zālēm. Proti, ārstēšana slepus bieži vien ir mazāk iedarbīga nekā tad, ja pacients par to ir kārtīgi informēts. Pētnieki to izskaidro tieši ar placebo efektu – arī par īsto zāļu iedarbību daļēji jāpateicas placebo, tas ir, slimnieka apzināti gaidītajām vai neapzināta refleksa reakcijām organismā, kā arī ticībai par veselības uzlabošanos.
