Laukos paliek pensionāri un dzērāji

„Asiņainā vasara” — tā pērno vasaru, kad Rēzeknes novadā slēdza astoņas skolas, raksturo Rēzeknes novada Izglītības pārvaldes vadītāja Lilija Žukovska.

Katrā skolā mācījās 40 līdz 65 bērni, un tas nozīmē, ka ap 400 bērniem tika liegta iespēja mācīties sava pagasta skoliņā. Daudzi bērni ceļā uz skolu tagad pavada gandrīz stundu. Kopumā Latvijā pagājušajā gadā reorganizētas vai slēgtas gandrīz 100 mazās skolas.

Skola mazajos, izmirstošajos lauku nostūros ir vienīgais gaismas avots gandrīz burtiskā nozīmē, saka Žukovska. Tās slēgšana ir nāves spriedums pagastam, no kura uz neatgriešanos aizbēg visi ekonomiski aktīvie iedzīvotāji, paliek vien pensionāri un dzērāji. Skolu vairs nav Lūznavā, Mākoņkalnā, Vītolos, Daugaviešos, Stružānos, Nagļos, Blontos, Malnavā un citur.

Skolu un finansēšanas sistēmas „sakārtošana” realitātē izskatās pavisam citādi nekā no ministriju augstumiem. Latvijas Televīzijas raidījuma „Province” veidotājs Harijs Beķeris stāsta par žurnālista darbā pieredzēto: „Sajūta bija sirreāla. Ziemas vakars, vējš svilpo, bridām pa sniegu un uzšķīlām šķiltavas, cerot kaut ko saskatīt. Rēzeknes novada Mežvidos vēl nesen bija plaša, perspektīva skola, bet tagad pamestā virtuvē viens „simtlatnieks” kurina krāsni un uzmana, lai to neizzog. Zālē pie sienas vēl palicis uzraksts: „Dievs svētī Latviju!”, bērnu dzejoļi klasēs uz tāfelēm. Mūsu vecāki un vecvecāki ziedoja naudu, lai laukos uzceltu skolas, kas nu tiek slēgtas. Daudzas no tagad slēgtajām pastāvējušas 100, 150 gadu. Strados jauka skolas direktore mums rādīja diplomus — skolēni uzvarējuši angļu valodas, matemātikas olimpiādēs. Lai skola darbotos, gadā viņiem pietrūka 12 000 latu — „Parex bankas” likvidatora mēnešalga. Jā, bet skolu pašvaldībai ir cerība pārdot, jo tā atrodas pievilcīgā vietā — ūdens tuvumā. Pamatskolā, kas reorganizēta par bērnudārzu, tagad izskatās kā kazarmās, gultas saliktas rindā, direktore strādā par auklīti.”

Situāciju absurdu dara tas, ka — par Eiropas naudu vai ņemot kredītu — pašvaldības savas mācību iestādes izremontēja, nopirktas jaunas mēbeles, virtuves iekārtas. Tagad tas viss lemts pārdošanai, izzagšanai vai sabrukumam. Arī Rēzeknes novada slēgtās skolas līdz slēgšanai bija saimnieciskā kārtībā. „Sajūta ir tāda, ka visapkārt valda Lielā depresija, visi bēg projām. Katra ministrija pārzina tikai savu resoru, bet mums sen jau vajadzēja depresijas ministriju. Izglītības ministrija apgalvo, ka skola laukos ir pēdējais bastions, bet tai nav jārisina valsts ekonomiskās problēmas,” pauž Žukovska.

Slēdz bērnudārzus, jo bērni aizbrauc svešumā

Tāpat ir ar bērnudārziem, kas drīz vairs nebūs vajadzīgi, jo gluži vienkārši nav bērnu. Tiem vecākiem, kas vēl palikuši pagastā, nav naudas, lai samaksātu par pirmsskolas izglītības iestādi. Krāslavas novadā katru gadu bērnu skaits samazinās vismaz par 150, min novada Izglītības un kultūras nodaļas vadītāja Lidija Platonova.

„Nesen analizējām, kur palikuši 72 bērni, kuri pie mums skaitās, bet neapmeklē nevienu mācību iestādi. Izrādījās, ka 66 jau sen vairs nav Latvijā.” Krāslavas novadā vēl pirms dažiem gadiem bija 14 bērnudārzu, tagad divi. Situācija ir katastrofāla, skumji atzīst novada Izglītības un kultūras nodaļas metodiķis Jāzeps Dobkēvičs.

„Skaistas pagastā bija liels, izremontēts bērnudārzs, tāpat Ūdrīšos. Tagad telpas tiek izmantotas citiem nolūkiem. Bērnu nav — ko te darīt?” retoriski vaicā Dobkēvičs. Ūdrīšu pagasts atrodas tikai dažus kilometrus no pilsētas un savulaik bija biezi apdzīvota, ekonomiski attīstīta vieta. Tagad ceļa malā uz garāmbraucējiem aklām logu acīm noraugās pamestas mājas. „Palikuši tikai kopjami vecīši. Vidusskolas beidzēji pat uz izlaidumu neiet. Visiem biļetes vienā virzienā,” asaras nespēj novaldīt Ūdrīšu pagasta pārvaldes sekretāre Irēna Neverovska.

Kas tad Latvija ir? Kādā veidā notiks valsts augšupeja? Vai mums vajag tikai pilsētas? Tie ir jautājumi politiķiem, saka Krustpils novada Vīpes pamatskolas direktore Aija Semjonova.

Evija Hauka/Foto: Rojs Maizītis