Sociālantropoloģe vērtē politiķu attieksmi
Kopš pēdējām Saeimas vēlēšanām drīz būs pagājuši šim deputātu „iesaukumam” atvēlētie četri gadi. Kas šajā laikā mainījies politiķu attieksmē pret bērniem un ģimenēm?
„Būtiski nekas,” uzskata sociālantropoloģe Aivita Putniņa. „Vienīgi tas, ka mazāk ir brīvo naudas līdzekļu. Attieksme godīgāka nav kļuvusi. Ap 2000. gadu sāka ieviest vecāku pabalstus, piemaksas, bērniem piedzimstot, toreiz dāsno piedāvājumu ņemot no sociālā budžeta un sagraujot pensiju sistēmu. Nedomāja, kā tas ietekmēs budžetu pēc pieciem gadiem. Grandiozais plāns par visaptverošu atbalstu ģimenēm, kamēr bērns izglītojas un sasniedz pilngadību, palika neīstenots.”
Palikt mājās ar bērnu ir riskanti
Tā visa vietā skolēniem, arī pirmklasniekiem, vilcienos biļete jāpērk par pilnu cenu, bet pirmskolas vecuma bērni, braucot par velti, nedrīkst aizņemt atsevišķu sēdvietu — tādi ir oficiālie noteikumi. „Rīgas satiksme” pilnīgu maksas atlaidi piedāvā līdz 4. klasei (ieskaitot), pēc tam puscena par mēnešbiļeti tomēr jāmaksā. Ģimenēm, kas iegādājušās savas mājas, sarūpējušas, lai katram bērnam būtu sava istaba, tagad riskē, ka, iespējams, pussimts latu mēnesī valsts pieprasīs nekustamā īpašuma nodoklī.
Vecāku pabalsts līdz bērna gada vecumam stimulē palikšanu mājās. No vienas puses, labi. No otras — „vienlaikus valsts uzsver skaistu 19. gadsimta ģimenes modeli, kur vīrietis strādā, sieviete sēž mājās, audzina bērnus un visi jūtas laimīgi”, secina Putniņa. „Taču vidējās algas apmērs valstī ir tāds, ka reti kura ģimene to var atļauties. Kompensāciju sistēma daļēji to atvieglo, bet nerisina problēmu ilgtermiņā.” Daudzas māmiņas pēc tam kļūst par bezdarbniecēm.
„Sociālisma periodā kaut vai marksisma–ļeņinisma ideoloģijas dēļ valsts skatījās, ka bez populācijas atjaunošanās nevar būt ražošana. Bija rūpnīcas ar silīti, māte strādāja un varēja ņemt pārtraukumus bērna pabarošanai,” atgādina Putniņa. „Visiem arī tajā laikā bērnudārzos nepietika vietas, bet nodrošinātais procents bija krietni lielāks.” Tiesa, bērnu kopšanas atvaļinājumā maksāja vien 30 rubļu mēnesī, un mātes strādāja — par tādu naudu arī tad nevarēja izdzīvot.
Cieš vidusšķiras ģimenes
Īsi sakot, šobrīd valstij trūkst idejiskas nostājas. Sociālantropoloģe gan atgādina: „Ne valdība, ne parlaments nav atbraukuši no Marsa. Viņi īsteno tādu pašu attieksmi kā sabiedrībā — bērni ir pašu vecāku privāta lieta. Nesenā konferencē raudāja, ka Jāņos ap ugunskuru skraidīs tumšādaini bērneļi un ar akcentu dziedās „Līgo, līgo”. Bet bērns nav īsti vērtība, nav atbalsta mehānismu, kas mēģinātu pacelt vecāku statusu. Tie ir cilvēki, kas paši mēģina cīnīties, rēķinās arī ar risku, tāpēc ir mazāk bērnu. Vārdos ģimene ir vērtība, dzīvē tā ir atstāta kā morāls pienākums bez kāda prestiža.”
Lietuvā un Igaunijā atšķirībā no mums krīzes laikā gādāts par atbalstu ģimenēm. Putniņa uzsver: „Krīze vissmagāk sita tās ģimenes, kurām pirms tam klājās relatīvi labi. Proti, vidusšķiru, kas pat atļāvās ņemt kredītus. Visā Eiropā tieši šīs ģimenes centās pasargāt, lai tās nepārietu pabalstu tīkotāju lokā bez jebkādas motivācijas strādāt. Patlaban Latvijā vecāki ar trim bērniem, kas saņem vidējo algu, ir pat trūcīgo statusā. Piemēram, divi skolotāji, tad kāpēc strādāt.” Tie, kas arī iepriekš bija trūcīgie, krīzi patiesībā neizjuta — viņu tikpat bēdīgajā dzīvē nekas daudz nemainījās.
Svešumā jūtas valsts cienīti
Nespējot izdzīvot, daudzi cilvēki valsti pametuši. Sociālantropoloģe neuzskata, ka šīs jaunās trimdas un Latvijā palicēju attiecības kļūtu antagoniskas: „Tur nopelnītā nauda atgriežas Latvijā, bez tās droši vien krīze būtu smagāka. Ļoti daudzas ģimenes atbalsta trūkumu risina šādā veidā, riskējot gan ar ģimenes stabilitāti. Tas ir viens no veidiem saglabāt sociālo statusu. Ja arī agrāk strādājis par menedžeri, taču tagad, strādājot par sētnieku Īrijā, viņš nopelna varbūt vairāk. Attiecības būs antagoniskas ar valsti, runājot par sociālo taisnīgumu.”
To, ka gandrīz visi viesstrādnieki ignorē vēlēšanas Latvijā, Putniņa ne par ko īpašu neuzskata — tas varot būt arī balsojums pret. „Ja cilvēki neredz jēgu, tas var būt galējais solis. Bet tas neliedz viņiem aktīvi sekot līdzi notikumiem Latvijā, komentēt internetā. Cita veida sociālajā dzīvē viņi piedalās.” Salīdzinājumam: nesen pedofilijas skandālā Lietuvā tēvs nošāva savas meitiņas iespējamos izmantotājus. Lietuviešu kopiena Londonā, Īrijā un citur rīkoja atbalsta mītiņus. „Viņi vienkārši kritiski izturas pret Latvijas politisko vidi, redz sevi kā upurus, jo ne jau aiz laba prāta aizbraukuši.”
Nav ko lolot ilūzijas par masveidīgu atgriešanos, īpaši, ja aizbraukušas ģimenes. „Viens no iemesliem, ko pētnieki apraksta, — viņi tur jūtas kā cilvēki ar cieņu,” teic Putniņa. „Viņi tur pamazām iedzīvojas, būdami strādīgāki, izvirzās pa karjeras kāpnēm. Tas gan rada citu risku — vietējie pret viņiem sāk izturēties kā pret konkurentiem, uzbrukumi kļūst biežāki.”
