Abrenes novads un seši pagasti kļuva par Latvijas Republikas daļu 1920. gada 11. augustā pulksten 12.40, saskaņā ar parakstīto Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumu, galvenokārt vadoties no ekonomiskiem apsvērumiem, jo caur Abreni gāja Latvijai svarīgs dzelzceļa mezgls.
Robeža nebija nav īsti etnogrāfiska, aiz tās Padomju Savienībā, tiešā pierobežā palika dzīvot daudzi latvieši, kuri faktiski no Latvijas nemaz neizbrauca. 1935. gadā Abrenes apriņķī dzīvoja 60 145 latvieši, 45 885 krievi, 1558 ebreji un 648 baltkrievi. Apriņķa austrumdaļā latvieši bija mazākumā: 17% Kacēnu pagastā, 5% Linavas pagastā, 32% Purvmalas pagastā, 5% Augšpils pagastā, un 4% Gauru pagastā, turpretī 71% Šķilbēnu pagastā un 91% Viļakas pagastā. Abrenes pilsētā dzīvoja 1242 iedzīvotāju, no tiem 484 latvieši.
1944. gada 23. augustā PSRS, turpinot otrreiz pārņemt varu Latvijā, pretlikumīgi pievienoja Abrenes apriņķi Krievijas PSR, iekļaujot to jaunizveidotajā Pleskavas apgabalā, neskatoties uz vietējo iedzīvotāju protestiem. Laika gaitā Abrenes novadā uz dzīvi apmetās krievi un citu PSRS tautu pārstāvji. Pēc pēdējiem statistikas datiem Pitalovas (Abrenes) rajonā dzīvo tikai 73 cilvēki kuri sevi uzskatīja par latviešiem.
Līdz pat 2007. gadam Latvija juridiski uzskatīja Abrenes apriņķi par savu teritoriju, atbilstoši zīmēja valsts karti, bet, ratificējot robežlīgumu ar Krieviju, valdība un Saeima no Abrenes atteicās.
