„Pašlaik neatkarīgi no bērnu skaita ģimenē cilvēki aug egoistiskāki nekā pirms 100 gadiem. Agrāk pašsaprotami bija tas, ka bērni ar pieaugušajiem dalīja darbus, pašlaik pastāv bērnu aizsardzības institūcijas, psihologi sniedz padomus, ko bērniem nevajadzētu darīt, kas viņiem par grūtu. Tiek kultivēts bērna īpašais statuss. Arī ģimenēs bērnu dzimst arvien mazāk. Kādēļ? Latvijā bērnu audzināšanas jomā stipri jūtama Austrumu kultūras ietekme – ar bērna palīdzību realizējas paši vecāki. [..] Pie mums joprojām ir normāli, ka vecāki par bērnu rūpējas, līdz viņš nodibina ģimeni (arī jau pieaugušo bērnu kāzu rīkošanu vecāki nereti uzskata par savu pienākumu). Pilnīgi citādas tradīcijas ir anglosakšu zemēs. Tur pieņemts, ka bērniem ļoti agri jākļūst patstāvīgiem. Anglijā vecāki ziedo naudu universitātei, kamēr viņu bērni bankās ņem kredītu studijām. Un vecāki uzskata, ka šādi viņi rūpējas par savu bērnu konkurētspēju attīstīšanu. Viņi bērniem dod iespēju izsisties pašiem.
[..] 90. gados valdīja priekšstats, ka konkurētspēja ir individuāla izvirzīšanās, taču pašlaik Latvija vairāk tuvojas Rietumeiropas priekšstatiem, kas nosaka: labāka konkurētspēja panākama, ja cilvēki prot sadarboties un strādā komandā.”
Bērnam kaitē nemitīga apbrīnošana
„Ja vienīgais bērns aug veselīgā vidē, tad, saņemot pietiekami daudz nedalītas uzmanības, viņš ilgāk var izjust, ka ir īpaši vērtīgs, ka viņam piemīt spējas ietekmēt notikumus. Vienīgajam bērnam var attīstīties līdera rakstura īpašības – uzņēmība, labas darbaspējas, mērķtiecīgums. Viņš var viegli iemācīties būt viens, vienatne attīsta fantāziju, radošo garu. Taču to visu var attiecināt arī uz vairākbērnu ģimenes atvasi, ja viņam ir gudri un mīloši tuvinieki.
Vienīgā bērna vecākiem būtu jāuzmanās, lai viņam būtu pietiekami daudz komunikācijas ar vienaudžiem, jo tā veido cilvēka emocionālo inteliģenci. Nevajag bērnu padarīt par nepiepildīto sapņu un ieceru īstenotāju, nevajag ar savu pārlieko priecāšanos attīstīt viņā slimīgu tieksmi vienmēr būt vislabākajam.
Izdaudzinātais egoisms savā būtībā var būt gan pozitīvs, gan negatīvs. Bēdīgi tam bērnam, kas savu vērtību apzinās neatbilstoši patiesībai, kurš sasniegumus un sevis mīlestību veido uz citu rēķina. Vecākiem bērnam jāiemāca gan tas, ka viņš ir gudrs, skaists un talantīgs, gan arī tas, ka šajā pasaulē bez viņa dzīvo vēl citi cilvēki, ar kuriem vērts sadarboties, rēķināties, draudzēties.”
