„Lipīgi diez vai tas varētu būt, drīzāk šo sakritību var izskaidrot ar to, ka savus draugus izvēlamies pēc līdzīgas vērtību skalas. Cilvēki, kuru uzskati ir ļoti atšķirīgi, nav mūsu gaumē. Savukārt ar draugiem parasti domas par kopdzīves un citiem jautājumiem ir vairāk vai mazāk līdzīgas. Tāpēc es teiktu, ka šķiršanās nav lipīga, drīzāk mēs sliecamies rīkoties līdzīgi mūsu tuvākajiem. Lai gan arī tas drīzāk raksturīgi pusaudžiem vai nenobriedušām personībām. Parasti tik nopietna lēmuma pieņemšanas procesa pamatā nav fakts, ka kāds cits ir izšķīries.”
„Jau senāk vācu pētnieki norādīja, ka arī vecāku šķiršanās pieredze būtiski paaugstina iespēju, ka līdzīgi agri vai vēlu var rīkoties bērni. Tāpat kā, veseli būdami, aizdomājamies par slimošanu, katrs cilvēks laulības laikā domā par šķiršanos. Protams, vispirms klusībā slepeni izlolo šaubas. Jo vārds „šķiršanās” ir gluži tas pats, kas kristietim velnu pieminēt. Skaļi vien nosaucot, pārņem izjūta, ka tūlīt kā bubulis būs klāt. Savukārt, ja draugi vai paziņas šķiras, tas tā kā legalizē šīs domas un šaubas un vairs nav tāds tabu. Ja ienāk prātā, tas jau nenozīmē, ka jādara. Kā Nīče teicis – laulība ir ilga saruna. Ja vari to turpināt līdz sirmam vecumam, tad lieliski, jo pārējais ir pārejošs. Tāpēc, ja izbiedējuši šī pētījuma dati, tad vajag vairāk savā starpā runāt, – nevis par politiku vai bērniem, bet par sevi un savām izjūtām. Tieši tas samazinās risku šķirties.”
