„Agresija un nāves bailes, kas parādās arī šādās filmās, nav labākais fons bērna attīstībai. Nemitīga cīnīšanās, kāda iznīcināšana vai pašiznīcināšanās, piemēram, uzspridzinoties, ir ierastas sešus, septiņus gadus vecu puiku spēles. Jautājums ir par bērna psihi. Visi jau spēlē briesmoņus, bet svarīgi, ka ir apziņa – tā ir tikai spēle. Ja bērns ir psiholoģiski stabils, viņš labi atšķir iedomu telpu no reālās. Savukārt tiem, kas ir trauslāki, emocionāli jūtīgāki, robežas starp realitāti un īstenību var būt izplūdušas, un šo filmu (tajā esošās agresijas) ietekme ir lielāka. Puikām tie ir supervaroņi, meitenēm atkal ir savi tēli, piemēram, bārbijas, kas darbojas arī kā lomu modeļi. Vecumposmā no trim līdz astoņiem gadiem tiem ir milzu nozīme, tomēr ģimenei neapšaubāmi ir galvenā loma izpratnes veidošanā par to, kas ir vīrišķīgums un sievišķība.”
