Tuvojoties ziemai, meža zvēri pārceļas uz pilsētu
Pilsētu nomaļu un ciematu iedzīvotāji ir nobažījušies, ka meža zvēri pēdējā laikā pārcēlušies dzīvot netālu no cilvēkiem. Radot pamatīgus zaudējumus, šobrīd saimniecības visbiežāk apciemo lapsas.
Diennakts laikā viltīgais zvēriņš spēj nogalināt ap 50 vistu, aiznest trušus un mājas mīluli kaķi. Gadās, ka ar suni kūmiņš ir uz „tu”, pastāstīja Daugavpils zooloģiskā dārza direktors Mihails Pupiņš.
Lielvārdes novada Lēdmanes pagastā tagad līdzās cilvēkiem saimnieko lapsas. Vīram, kurš pārdevis govi un tikko sācis nodarboties ar vistkopību, divu mēnešu laikā kūmiņš nočiepis simts vistas. Arī kaimiņu mājputni nonākuši rudastes vēderā. Skumjākais, ka cilvēkiem neizdodas nosargāt pašu tuvāko – mājas kaķi.
Pupiņš prognozē, ka līdz ar pirmajām lielajām salnām mazpilsētās un pilsētu nomalēs ienāks aizvien vairāk meža zvēra, tāpēc neesot ko brīnīties, ja no rīta pie kioska sastopat jaunu kaimiņu – lapsu vai alni. Eksperts saka, ka pilsētā meža zvēri nav nekāds retums, tomēr viņi no cilvēkiem izvairās, tāpēc ne vienmēr tiek pamanīti. Pilsētās migu ziemai taisa odzes, mitinās eži, vāveres, zaķi, seski, meža putni – pūces, ūpji, dažādi ūdens putni. Lielākoties tie ir jauni dzīvnieki, kuri nespēj izkonkurēt vecākos un atrast brīvu, ar barību bagātu vietu mežā.
Jaunuļi nebaidās no cilvēkiem, sarod ar troksni un pārceļas un pilsētas teritoriju, kur ir vairāk barības un eko sistēma ļauj izdzīvot. Ņemot vērā lojālo attieksmi pret dzīvniekiem, Eiropas pilsētās ir ļoti daudz lapsu, dažreiz vairāk nekā tuvējā mežā. Tomēr cilvēkiem jābūt uzmanīgiem, jo pārāk drošs dzīvnieks var izrādīties slims ar trakumsērgu vai citu bīstamu un lipīgu slimību.
Latvijā mīt ap 34 000 lapsu, katru gadu tiek izšautas ap 10 000 rudastes. Ņemot vērā, ka lapsādas kažoki vairs nav modē, dzīvniekiem cilvēks vairs nav drauds.Vienīgā iespēja aizstāvēt vistas, zosis un trušus no lapsām ir pamatīgi voljēri, saka Līgatnes lauku sētas „Maztītmaņi” dzīvnieku kopēja Ilze Ignatjeva.
„Lapsa ir gudra un viltīga, atšķirībā no vistām, kas ir ļoti dumjas. Jāņem vērā, ka lapsa ir alu dzīvnieks, kuram izrakt bedri un ielīst pa mazu caurumiņu vai uzrāpties pa žogu, ir tīrais nieks. Lapsa mēdz rīkoties šādi: biedējot aizdzen vistas labu gabalu prom no mājām un tad pa vienai apkož visu baru, jo vistas ir dumjas, ka neprot atrast ceļu uz mājām.
Par lapsas viltību stāsts ir arī Pupiņam: „Manās lauku mājās pie ķēdes dzīvoja liels suns, kas blakus būdai bija izracis sev alu. Vienu dienu skatos: līst lietus, bet suns drebinādamies sēž pie alas, bola acis un gaida. Izrādās, ka pamieloties ar viņa granulām bija atnākusi rudaste, bet, kad uznācis lietus, tā nolēmusi neslapināt kažoku un ielīdusi suņa alā. Tā nu lapsa bieži apciemoja manu suni un viņi kopā mielojās ar granulām. Būtībā lapsa ir tāds pats sunītis.”
Toties kaķus lapsas labprāt apēd, ja cilvēks nav parūpējies par mazā dzīvnieciņa drošību. Dabas pētnieks atgādina, ka tuvojoties ziemai uz dzīvi mājās, cilvēku tuvumā pārcelsies žurkas un peles. Arī žurkas, gatavojot krājumus ziemai, apzog cilvēkus.
Pupiņam gadījies, ka žurkas aizstiepušas veselu spaini ar pupām. „Žurkas gadu tūkstošiem ir dzīvojušas blakus cilvēkam un lieliski pārzina mūsu psiholoģiju. Tās zina ko cilvēks darīs vairākus soļus uz priekšu. Pirms vairākiem gadiem manās lauku mājās nomira vecs kaķis. Nepagāja ne dažas dienas, kad māju jau okupēja žurkas. Es devos pie miera un naktī sev uz krūtīm noķēru pamatīgu, ziņkārīgu un bezbailīgu žurku.
Lieta tāda, ka dzīvnieki, tāpat kā cilvēki ir ļoti zinātkāri. Jebkuram dzīvam organismam, sugai, ieskaitot cilvēku, ir tieksme meklēt un iekarot jaunas teritorijas, pavairot savu sugu līdz bezgalībai. Žurka skatās: varbūt es esmu barības avots, varbūt var okupēt manu gultu, pēc tam visu māju. Tāpat kā cilvēks skatās internetā, meklējot aizvien jaunu un jaunu informāciju, arī žurkai ir instinkts iegūt jaunas, noderīgas ziņas.”
