Trīs ģimenes atklāj sava bērna dienas režīmu: kā tas tiek plānots un cik ikdienā atliek laika svaigam gaisam.
Brīvdienās – laiks ārā būšanai
Gundega Stradiņa, personāla atlases speciāliste:
„Mūsu meitiņai ir pieci gadi. Katru rītu viņa ceļas jau pirms septiņiem, visu dienu pavada bērnudārzā (arī tur ir laiks pastaigām svaigā gaisā), bet pēc dārziņa dodamies vai nu uz mājām, vai dejošanu. Divas reizes nedēļā meita dejo ritmikā.
Man ir ļoti svarīgi, lai katru vakaru mēs visi kopā paēstu vakariņas, bet, vēlākais, jau desmitos vakarā meita būtu gultā un aizmigusi. To ļoti stingri ievēroju. Pēc vakariņām meita vai nu darbojas savā nodabā, vai arī mēs kopā pamācāmies burtiņus. Tad viņa noskatās „UgunsGrēku” (meitai ļoti patīk šis seriāls) un velk pidžamu, es nolasu pasaku vai arī uzlieku pasaku disku, un diena ir beigusies.
Nedaudz citāds ritms mums ir brīvdienās. Tad ejam garās pastaigās. No mums netālu dzīvo abas omes, tad arī ar kājām ejam pie viņām ciemos. Brīvdienās svaigam gaisam tiek veltītas vairākas stundas dienā. Darba dienuvakaros – kā nu sanāk. Tagad, kamēr vēl atvasara, izejam uz pusstundiņu pabraukāties ar riteni. Ziemā meitai patīk šļūkāt uz un no kalniņa, kas ir tieši līdzās mūsu mājai.”
Meita negrib iet ārā
Elīna, strādā radošā darbā: „Domāju, tas, vai bērns pavada pietiekami daudz laika svaigā gaisā, atkarīgs no viņa interesēm. Manai trīspadsmitgadīgajai meitai patīk viss, kas saistīts ar ķimerēšanos. Viņa stundām var tamborēt, adīt, zīmēt. Ja apnīk, viņa ķeras pie grāmatas lasīšanas. Viņa iesaistījusies visos iespējamajos pulciņos skolā, kur kaut ko var izgatavot, zīmēt, veidot. Īsti jau nav laika uzturēties svaigā gaisā.
Kaut kur iet staigāt vai braukt viņa piekrīt tikai tad, ja viņai gribas ar mums parunāties vai arī viņa redz, ka visi ejam laukā, vai līdzi mums pieteikusies kāda feina kompānija. Citādi uzturēties svaigā gaisā viņai vienkārši nav interesanti. Ar 11 gadus veco puiku ir gluži citādi. Viņš reti ir laikus mājās no skolas. Parasti skolas pagalmā vai parkā ar puikām spēlē futbolu, brauc ar skrituļdēli, skrituļslidām. Parasti, kad zvanu, dēls atbild aizelsies. Arī skolā viņu interesē tikai ar kustībām saistītie pulciņi.”
Svaigam gaisam nav laika
„Meitai šogad skolā ir otrā maiņa, kas nozīmē – mums bija jāpārkārto viss ierastais dienas režīms. Viņai stundas sākas pusdienlaikā. Tāpēc to, ko darījām pēc skolas, tagad darām no rīta. Uz mūzikas skolu abus bērnus tagad vedu no rīta. Pēc tās vienu bērnu vedu uz skolu, otru – uz bērnudārzu. Vakaros trīs reizes nedēļā dēlu vedu uz futbola treniņiem, divas reizes nedēļā – meitu uz tautiskajām dejām. Gribētos jau vairāk laika pavadīt svaigā gaisā, bet nesanāk.
Darbadienās skrienam uz pulciņiem, bet brīvdienās puikam citreiz ir turnīrs vai meitai – kāds koncerts vai mēģinājums. Ja brīvdienas bērniem ir brīvas, tad gan braucam kaut kur pastaigāties. Dažreiz jau man arī pašai šķiet – varbūt bērniem ir par daudz aktivitāšu. Bet nekādi netieku gudra, no kā lai atsakās. Man ir svarīgi, lai bērni būtu gan sportiski nodarbināti, gan attīstītos garīgi. Gribas, lai viņiem ikdienā abas smadzeņu puslodes tiek pietiekami nodarbinātas.”
