Rakstnieks: „Estonia” nogrima, karš turpinās
„Visa mana dzīve ir piedzīvojums,” teic publicists Marats Kalandarovs, kurš nesen iznākušajā grāmatā „Vīza uz dzelmi” sācis šķetināt mīklaino prāmja „Estonia” bojāejas stāstu. Un turpinājumā sola pierādīt, ka prāmi pazudināja apstākļu sakritība un noziedzība.
Esmu pa pusei uzbeks, pa pusei – tatārs. Mamma cēlusies no slavenas tatāru tirgotāju dzimtas, bet tētis – skolotājs. Sākās karš, un 1945. gadā liktenis mūs atveda uz Latviju. Man tolaik bija pieci gadi. Tā kā Maskavā valdīja bargs sals, Rīgā iebraucām aitādas kažokos. Kā šodien atceros – man kājās bija „vaļenki”. Izkāpām no vilciena. Lietus – kā no spaiņa. Šļūcu pa dziļajām peļķēm „vaļenkos”. Protams, vietējie uz mums raudzījās pavisam šķībi. Tā nu krievi, kaut ne savas vainas dēļ, šurp ieradās kā āksti. Latvijā, kaut ar pārtraukumiem, esmu nodzīvojis visu savu dzīvi. Vispirms iestājos žurnālistos Maskavas universitātē. Tad šķita, ka tā nav īstā izvēle. Pārgāju uz juristiem, nedaudz pamācījos arī fiziķos–matemātiķos, taču beigās atgriezos pie žurnālistikas, studijas pabeidzot Latvijā.
Mana sieva ir latviete, tāpat arī meita. Pēc 1991. gada daudzas jauktas ģimenes pārcieta smagu satricinājumu un izjuka. Mēs palikām kopā. Tas, kā joprojām sarunājamies, manus draugus smīdina. Mūsu starpā valda pilnīga demokrātija, un katrs izsakās tajā valodā, kādā vēlas. Atbrauc ciemos radi – runāju tatāru vai uzbeku valodā, bet ar sievu un meitu – kā sanāk. Visbiežāk gan krieviski, bet viņas man atbild latviski. Latviešu valoda mūsu ģimenē ir principa lieta – pat ja tajā mājās nerunāju, dzirdu to un ieklausos tajā katru dienu.
Liktenīgā apšaude
„Vīzā uz dzelmi” ir kāda manas bērnības epizode, kas spēcīgi iespaidojusi manu dzīvi. Tā ir iekļūšana apšaudē. Pēc malkas uz mežu braucot, es, tēvs un tēva draugs seržants uzdūrāmies mežabrāļu slēpnim. Sākās kauja. Izbailēs piespiedos seržanta ķermenim, un viņš, vēl atšaudoties, ar savu augumu mani aizsedza no lodēm. Dzirdēju, kā tas spindz man garām un viena – gar pašu ausi. Par laimi, garām brauca krievu tankistu daļa, izdzirda kaujas troksni un atnāca palīgā. Citādi man nebūtu izdevies palikt dzīvam.
Ja vēstures notikumus aplūko šodienas acīm, viss izskatās nedaudz citādi, bet tobrīd mums uzbruka reāli vācieši SS formastērpos, īsti profesionāļi. Tas bija briesmīgi un bailes, ko piedzīvoju, nav aprakstāmas. Seržants, kurš liktenīgā kārtā pirms tam jau divas reizes bija izglābis mana tēva dzīvību, nu mūsu acu priekšā nomira. Tas mani tā iespaidoja, ka smagi saslimu. Ārsti ieteica mainīt vidi un klimatu. Vecāki palika Latvijā, bet es devos pie tēva brāļa uz Uzbekistānu.
Man tur viss šķita tik nesaprotams, sākot ar būdu, ko sauca par skolu un kur vienā lielā telpā vienlaikus mācījās trīs klases. Turpmākos mācību gadus braukāju šurpu, turpu. Veselība uzlabojās, taču šajā liktenīgajā dienā, šķiet, saņēmu informāciju no Kosmosa, kas noteica visu manu turpmāko dzīvi. Man bieži jautā, kāpēc, pats nekarodams, rakstu lielākoties par karu. Domāju, sākums meklējams tieši šajā kaujā. Man nav interesanti rakstīt romānus tāpat. Mans uzdevums ir atrast aizmirstus pagātnes notikumus, varoņus un personības.
Esmu bijis atzīts par labāko Eiropas rakstnieku – dokumentālistu. Tas man, vienīgajam no Eiropas, deva iespēju tikties raķešu „Fau – 1” un „Fau – 2” izgudrotāju Verneru fon Braunu. Kāda cita mana romāna varonis bija izlūks, kuru, atgriežoties dzimtenē, vienkārši ņēma un nosūtīja uz Gulagu. Mana misija bija atjaunot viņa un vēl daudzu citu godīgo vārdu.
Jo vecāks kļūstu, jo vairāk saprotu, ka pasaule gan sīkumos, gan lielās lietās sastāv no daļām, kam jāpievelkas un jāsavienojas. Tā diviem cilvēkiem jāsaplūst vienā veselā. Vieniem tas izdodas uzreiz, citi nodzīvo visu mūžu, tā arī savu otro pusīti neatrodot. Trešie meklē un turpina to darīt, un šie meklējumi, taisnību sakot, ir visai sarežģīts darbiņš. Pirms iepazinos ar sievu, jau divreiz biju precējies, taču kopīga dzīve mums neizdevās. Tikai tad, kad viņu satiku, sapratu – mēs saplūstam un radām ko vienotu un veselu. Kā olu, kuru klāj čaumala, bet vidū notiek sarežģītas reakcijas, nobriešana, jaunas dzīvības veidošanās. Lūk, tā manā uztverē ir īsta ģimene.
Satiku sievu pavisam vienkārši – skaistā vasaras dienā gāju gar jūras krastu, un viņa nāca man pretī, pētīdama zemi zem kājām, meklējot dzintaru. Sākām runāt un iepazināmies. Taču žurnālista dzīve mani mētāja, un tolaik gatavoju grāmatu un publikācijas par BAM (Baikāla – Amūras maģistrāle) celtniecību. Tikāmies vien tad, ja biju Latvijā – reizi vienā vai divos mēnešos. Neteicu, kurp, kad un kāpēc dodos, jo tas bija saistīts ar mana uzdevuma slepenību, par ko stāstīšu vēlāk.
Vienreiz plkst. 5.00 ierodos lidostā un neticu savām acīm – viņa! Biju ārkārtīgi izbrīnīts, bet viņa saka: „Es redzēju briesmīgu sapni. Ar tevi notika kas ļoti ļauns. Tu šī sapņa sākumā sēdies lidmašīnā un aizlidoji. Pamodos un braucu šurp.” Četros no rīta šī meitene bija cēlusies, sameklējusi taksometru un atbraukusi uz lidostu, jo uzticējās savam sapnim! Viņa noņēma no kakla vecvecmāmiņas medaljonu un aplika man: „To atdodu, lai tevi sargātu.”
Nodevīgā krauja
BAMā izmeklēju kādu notikumu – latviešu puisis it kā bija piedzēries, dzērumā aizdedzinājis savu baraku un sadedzis līdz ar to. Mani sazvanīja un lūdza noskaidrot patiesību, jo bija aizdomas, ka patiesībā notikusi slepkavība, ko rūpīgi slēpa. Puiša sieva, arhitekte, gudra un izglītota sieviete, man teica: „Pati pārcietīšu visu, bet ko lai saku mūsu dēlam?” Uzņēmos lietu, un mani patiesības meklējumi pēc tam tika apkopoti grāmatā. Nogalinātais atguva godīgo vārdu, un viņa vārdā tika nosaukta iela.
Vai kāds šodien vairs spēj iedomāties, kas tas tāds BAMs? Mazas strādnieku apmetnes ik pa 400 kilometriem. Visapkārt taiga un sals. Kopā ar jauniešiem no visas PSRS, kas savā naivumā atbraukuši romantiku meklēt, strādā ieslodzītie. Viens milicis uz vairākām šādām apmetnēm, kam pa vidu kilometru simti. Man tika piešķirts visurgājējs ar šoferi, un mēs braucām. Trīs diennaktis. Ceļu nav. Labi, ja ir iepriekšējā braucēja riepu nospiedumi.
Atrodos dīvainā stāvoklī starp miegu un nomodu, arī šoferis pārgurumā klanās. Gluži nejauši atveru acis un redzu savā priekšā milzīgu krauju. Pat iekliegties nepaguvu, vien saskatījāmies abi ar šoferi un lecām, cik spēka katrs pa savām durvīm ārā. Es laimīgi uzkritu uz pārkares, bet viņš kopā ar visurgājēju nogāzās lejā. Labi, ka mašīna neaizdegās – pārāk maz bija atlicis benzīna. Pagāja puse dienas, kamēr norāpos pa krauju. Šofera kāja salauzta izgriezusies pilnīgi otrādi.
Iekūru ugunskuru no tālredzīgi līdzpaņemtās malkas (tā vienmēr bija līdzi visurgājējā – Sibīrija taču!), uzliku kājai improvizētu šinu, sameklēju ēdamo un medikamentus, pat iešļircināju zāles ievainotajam. Šoferis te nāk pie samaņas, te atkal to zaudē. Tādā skaidrības brīdī viņš saka: „Pret rītu mēs pārvērtīsimies ledus stabos. Nav nozīmes iet bojā abiem. Tev jādodas prom.” Kaut arī sapratu, ka viņam taisnība, tas bija ļoti grūts lēmums. Sakrāvu ugunskurā malku, noliku ēdamo un gāju.
Sagrābt vilku aiz mēles
Brienu naktī pārguris. Pēkšņi redzu – tumsā mirdz divi dzintara gabali. Zvērs! Taču kas? Lācis? Puma? Te egļu zari spēji pašķiras, un tieši sev virs galvas ieraugu pinkainu radību ar atņirgtiem žokļiem. Skaidri atceros kvēlojošās acis un atņirgtos žokļus. Ak Dievs, kādi ilkņi?!
Šajā sekundes simtdaļā dzirdēju sava pirmā boksa trenera balsi: „Saņem ar kreiso!” Mana roka automātiski ceļas, un dūre zvēram tieši rīklē! Cik tur bija karsti?! Ar otru roku aptvēru ķermeni, un mēs savijāmies kamolā. Pamazām jūtu, ka spēki pamet, un zvērs, kas vēlāk izrādījās vilcene, ņem virsroku. Manā atmiņā uzpeld Piemaskavas vasarnīca, es rotaļājos ar šuneli, un vectētiņš saka: „Kamēr turi suni aiz mēles, viņš tev neko nevar padarīt, pat iekost – ne.” Satvēru dzīvnieku aiz mēles. Vilcene atslāba un sāka trīcēt pie visām miesām, savukārt es pieslējos kājās, sāku lēnām iet, vilceni aiz mēles velkot līdzi.
Tā viņu vilku, raudot, ik pa laikam zaudējot samaņu, bet visu laiku sevī atkārtojot: „Tikai nepalaid vaļā...”, līdz ieraudzīju tuvojamies kāda braucamā līdzekļa ugunis. Palūkojos uz spēkus zaudējušo vilceni un teicu: „Tagad es lēni izvilkšu roku. Tikai neieķer!” Mēs skatījāmies viens otrā. Vilcenei bija sapratnes pilnas, gluži cilvēciskas acis. Izvilku roku. Viņa gulēja uz sāniem. Pagāja pāris sekundes, tā uzslējās, paspēra paris soļus, atkal krita, cēlās vēlreiz, mazliet atgriezās, lai palūkoties uz manu pusi, un pazuda mežā.
Stāsts par medaljonu – II daļa
Vispirms gribu pateikt, ka šoferi izdevās glābt. Mašīnā, kas izglāba mani, brauca ģeologu grupa, un viņi uz karstām pēdām devās pēc ievainotā puiša. Taču, cīnoties par savu dzīvību, prātā turēju meitenes dāvāto medaljonu. Roka ik pa laikam slīdēja aiz aitādas kažoka, tam pieskaroties. Ikreiz jutu spēku pieplūdumu. Varbūt tā ir mistika, taču sava loma manā brīnumainajā izglābšanās stāstā medaljonam bija. Kad atgriezos Latvija, biju jau izlēmis – viņa ir cilvēks, ar kuru kopā var veidot dzīvi. Nu esam kopā jau 35 gadus.
Lidojums bezgalībā
Kad strādāju par kara korespondentu, man vienīgajam visā Baltija bija pieejas atļauja Padomju Savienības slepenajām kara bāzēm. Kā tikai bija kādi militāri svētki, visi iespējamie izdevumi meklēja rokā mani: „Daivai, davai, uzraksti kaut ko!” Tā arī izlēmu tiešraidē radio atklāt sajūtas, kādas ir cilvēkam, kurš ir stratosfērā.
Lidojums notika ar jaunāko kara lidmašīnu. Milzīgs ātrums. Mani visu mēnesi šim notikumam gatavoja, tādēļ reportāžu sāku ar aprakstu, kā jutos treniņu laikā: „Acu priekšā migla. Redzu, kā tajā peld balts virsvalks, uzpleči, zābaki, un smadzenes teic, ka tas ir ārsts. Man kaut kas jāsaka, saņemu gribu dūrē: „Jā, dakter?” „Kā jūtaties, jaunais cilvēk?” „Brīnišķīgi.” Viņš nospiež pogu, migla pārvēršas melnā nogrieznī, un mani aiznes centrifūga.”
Pārbaudes izturēju un saņēmu atļauju lidojumam. Tas ir grūti izturams, smags stāvoklis. Sajūta tāda, it kā galvaskauss grasītos pārplīst, ka no iekšpuses tevi kāds spiestu un tūliņ, tūliņ no deguna sāks gāzties asinis. Inscenējot gaisa kauju, šo lidmašīnu aizmeta metriem tālu, tā zaudēja vadību un virpuļoja gaisā.
Rakstu grāmatā „Vīza uz dzelmi” ir arī literāri un brīvi interpretēti tēli un situācijas, kas dzen sižetu uz priekšu, taču it visos pieminētajos notikumos esmu patiešām bijis iesaistīts.
Man bieži jautā, vai tiešām nebaidos par savu dzīvību. Laikam tas ir rūdījums. Vienmēr esmu risinājis tēmas, kuras aizskart un izcelt gaismā nebija droši. Rakstot par tiem, kurus padomju vara bija pasludinājusi par noziedzniekiem, arī pašam draudēja vismaz ar ieslodzījumu nometnē. Esmu bijis Afganistānā, kur nāves draudi bija pavisam reāli.
Par prāmi „Estonia” sāku interesēties tādēļ, ka manās rokās nonāca dokumentu un pētījumu pakete. Esmu Starptautiskās rakstnieku un publicistu asociācijas prezidents. Zviedrijas filiāles dibināšanas sanāksmē man izvērtās interesanta saruna ar skandināvu žurnālistiem, kuri vēstīja, ka, savācot pretrunīgu informāciju par prāmja bojāeju, tiek atteikta jebkura publikācija, pat tajos gadījumos, kad tā pirms tam apsolīta. Kāpēc viņi tomēr neturpināja cīnīties par patiesību? Tos, kuri mēģināja, vienkārši novāca. Un ne tikai žurnālistus. Tera Agensovs, žurnāla „Karjera” redaktors, kura sieva gāja bojā uz „Estonia”, arī mēģināja aizrakties, bet vispirms viņu brīdināja un pēc tam atrada mirušu savā kabinetā. Skaidrs, ka „Estonia” aizgāja bojā tehnisku bojājumu dēļ, tas pat vairs nav jāpierāda. Kāpēc oficiāli netiek atzīts, ka prāmja korpusā bija milzīgs caurums, un vai tieši tādēļ to atsakās izcelt no dzelmes?
Emocionālā imunitāte
Rakstniekam ir jāiedzīvojas tajā, ko raksta, tātad iztēlē jāpiedzīvo prāmja bojāeja. Tāds nu ir rakstnieka darba. Kad biju pusi nodaļas ar katastrofas ainām sarakstījis un mēģināju to nolasīt sievai un meitai, viņas atteicās klausīties. Pats rakstot, atrados transam līdzīgā stāvoklī. To gan neatceros, taču lasītāju pasākumos, kuros piedalos kopā ar sievu, viņa mēdz tēlaini stāstīt, kā strādāju. Kā staigāju apkārt, nevienu nemanot un neredzot, kāds enerģijas mākonis ir ap mani. Smagi ir – tas tiesa. Kara vēsturnieks, kas esmu bijis 30 gadus, nevar izvairīties no saskarsmes ar asinīm, bēdām, izmisumu un nāvi. Tas izstrādājis manī zināmu imunitāti.
Reportāža turpinās
Visa mana dzīve ir viens vienīgs piedzīvojums. Esmu gatavojis reportāžas no ledlauža, bijis zemūdenē, uz dreifējošas stacijas aiz Polārā loka. Braucu uz pasaules malu, lai uzrakstītu reālistisku interviju ar indīgo čūsku ķērāju. Tagad tā strādāt vairs nav iespējams.
Pirmkārt, jaunības dienās man bija iespēja aptvert visu milzīgo Padomju Savienību. Pašlaik, lai tiktu kaut vai līdz Irkutskai, vajadzīga ārprātīga nauda. Otrkārt, tolaik savu goda nosaukumu un panākumu dēļ es varēju atļauties būt kaprīzs – izvēlēties jebkuru tēmu, par kuru rakstīt. Taču, kā redzat, sensāciju netrūkst ar šodien.
Ir milzīga interese par „Vīza uz dzelmi” otro daļu. Man piedāvā kontraktus, neslēpšu – ļoti dāsnus kontraktus, kurus šobrīd vēl vilcinos slēgt, jo ikvienā no tiem jānosauc grāmatas nodošanas datums. To nevēlos darīt, jo nav iespējams paredzēt, kā veiksies rakstīšana un kādas jaunas nianses izdosies atklāt. Katrā ziņā esmu apņēmies pierādīt, kas tajā prāmim liktenīgajā dienā patiesībā risinājās kravas tilpnē un kas tajā tika vests.
Pierādīt, ka uz „Estonia” apstākļu sakritības dēļ saskārās vairāku noziedzīgu grupējumu intereses un notikušajā bija iesaistītas vairāku valstu augsta ranga militāras amatpersonas. Cilvēki – ne tie, kas bija uz kuģa, ne tie, kas krastā, nezināja un nezina, ka rit karš. Prāmis nu nogrimis, bet karš turpinās joprojām.
