Tauta vēl ir dzīva, pateicoties ēnu ekonomikai

­

Turklāt pilsētas centrā tiek atvērti jauni veikali un kafejnīcas, lielveikalā iepirkumu rati pildās ar ne jau nu pašu lētāko pārtiku, pie kases stiepjas gara rinda. Pilsoņi, kuriem sen beidzies bezdarbnieka pabalsts un pēc elementāras loģikas vajadzētu teju vilkt dzīvību, gluži žirgti labā noskaņojumā izkāpj no solīdas automašīnas, kārto darījumus un iepērkas.

Vai tiešām krīze beigusies, sākusies ekonomikas augšupeja un cilvēkiem parādījusies nauda ne vairs izdzīvošanai, bet uzņēmējdarbības attīstībai?

Ēnu ekonomika – izdzīvošanas alternatīva

Diemžēl, kā atzīst eksperti, šie novērojumi liecina ne tik daudz par ekonomikas atveseļošanos, bet drīzāk – par ēnu ekonomikas augšupeju.

Latvijas iedzīvotājiem vēl no padomju laikiem saglabājies izdzīvošanas instinkts, apejot likumu jebkuros apstākļos. Sociologs Aigars Freimanis atzīst, ka valstī plaukst un zeļ ēnu ekonomika un tauta pret valdības lēmumiem neprotestē tāpēc, ka tai ir pieejami alternatīvie izdzīvošanas veidi. Eksperti uzskata: tas, ka cilvēki pelna, nemaksājot nodokļus, īstermiņā nav slikti, jo no iekšpuses silda ekonomiku.

Ekonomists Jānis Buivids uzskata, ka cilvēkiem ir uzkrājumi no dažādām nelegālām darbībām. Tas esot acīmredzami, jo, ja tic oficiālajiem cipariem, „nekāda kustība vispār nav iespējama.” Viņaprāt, atgriešanos pie ēnu ekonomikas veicina neprognozējamā nodokļu politika un valdības lēmumi, kas nevis stimulē uzņēmējdarbību, bet uzliek papildus slogu.

Turklāt Latvijai kā postpadomju valstij, kas tikai mācās rietumnieciskas uzņēmējdarbības principus, ir maz morāli ētisku aizspriedumu pret nodokļu nemaksāšanu, algas saņemšanu aploksnē, aizraušanos ar kontrabandu. Pēc Buivida ieskatiem pagaidām par uzlabojumiem nevar būt ne runas.

2000.gadu sākumā pēc oficiālās informācijas Latvija bija gandrīz uz pusi samazinājusi ēnu ekonomikas īpatsvaru – no 18 procentiem 2000. gadā līdz 10 procentiem 2008. gadā, bet nu tā atkal strauji pieaug. Ēnu ekonomikā Latvijā kā minimums tika apgrozīts aptuveni pusmiljards latu. Ēnu ekonomikas izrāviens sākās pērnā gada sākumā, kad valdība palielināja PVN likmi.

Ekonomiste Anna Ābeltiņa savukārt atzīst, ka daļa naudas Latvijā ieplūst no ārzemēm – to radiem sūta aizbraukušie latvieši. Līdz ar to šī nauda kaut kur tiek ieguldīta, tiek pirktas preces, var attīstīties tirdzniecība. Viņasprāt, tas, ka cilvēki aizbrauc, nebūt nav slikti, jo samazinās bezdarbs.

„Ja visi būtu palikuši te, tad gan mēs redzētu kas ir bezdarbs,” saka ekonomiste. Cipari liecina, ka salīdzinot ar 2006./ 2007. gadu  iedzīvotāju pirktspēja ir katastrofāli kritusies. „Paskatieties, kādi veikali tiek atvērti. Pie manas mājas Rīgas centrā bija rotaslietu veikaliņš, tagad tur ir lietotu preču veikals. Gerkena veikals nebūt nebija cilvēkiem ar augstu pirktspēju, bet pat to aizvēra. Vietā ir tikai second hand – pašā pilsētas centrā!” Viņasprāt, tautas pacietība, lai gan ir vēsturiski noteikta, vienā brīdī beidzas. Par to liecinot 1905.gada piemineklis. „Mūsu tauta ir ļoti lētticīga ar īsu atmiņu. Mēs ticam pasakām un līdzko viena ir beigusies mums jau stāsta nākamo. Un tā dzīve paiet.”  Ābeltiņa ir pārliecināta, ka Latvijā cilvēki neprotestē, jo nav lielu uzņēmumu un arodbiedrību, kas to organizētu protesta akcijas.

­