Latvijas - Lietuvas naftas kara aizkulises
Pirms 15 gadiem Lietuva uzskatīja, ka Latvija ir iebrukusi tās teritoriālajos ūdeņos. Abu valstu attiecības bija nokaitētas līdz baltkvēlei. Stāsta toreizējais Lietuvas ārlietu ministrs.
Toreiz Lietuvas Ārlietu ministrijas vadība masveidā gribēja pamest dienestu. Savukārt toreizējais Latvijas premjers Andris Šķēle, neizvēloties leksiku, rupji lamājis Lietuvas ārlietu ministru.
Brazausks paraksta Latvijas „ultimātu”
Toreiz Latvija Lietuvai praktiski iesniedza notu, ko dēvē par Maišagalas vienošanos, ar prasību Lietuvai attiekties no Baltijas jūras teritoriālajiem ūdeņiem, lai mēs tur varētu iegūt naftu. Toreizējais Lietuvas prezidents Aļģirds Brazausks (1932 – 2010) Maišagalas vienošanos arī parakstīja. Kāpēc viņš to izdarīja, nav zināms. Pēc lietuviešu domām, tā ir viena no Brazauska biogrāfijas vismelnākaajām lappusēm, kuras noslēpumu viņš šovasar paņēma līdzi kapā.
Mūsu dienvidu kaimiņu valstsvīri bija šokā Brazauska uzlikto parakstu zem Latvijas – Lietuvas robežlīguma, kas Lietuvas ūdeņos iespējamās naftas iegulas uzdāvināja Latvijai. Pēcāk ar lielām lietuviešu pūlēm šo robežlīgumu anulēja. Tas nav ratificēts joprojām.
Kas pirms 15 gadiem notika Maišagalas meža viesu mājā, kur tikās Brazausks un toreizējais Latvijas prezidents Guntis Ulmanis, joprojām nav zināms. Tas ir viens no mūsdienu Lietuvas ārpolitikas baltajiem plankumiem. Katrā ziņā toreiz Lietuvas varas gaiteņos risinājās dramatiski notikumi, kurus iniciēja Latvijas vēlme pārņemt kontroli pār Baltijas jūras naftas iegulām.
Pēc Brazauska nāves Lietuvā mēģina šķetināt viņa atstāto mantojumu. Viļņas laikrakstam „Respublika” toreizējais Lietuvas ārlietu ministrs Pavils Gilis stāsta:
„1994. – 1995. gadā mēs ar latviešiem risinājām sarunas par robežu. Smagi gāja spriežot par jūras robežu. Vēl padomju gados Baltijas jūrā tika meklēta nafta, uzskatīja, ka tur varētu būt līdz astoņiem miljoniem tonnu naftas. Latvieši bez mums uzsāka sarunas ar firmu „Amoco” (amerikāņu kompānija, ar kuru Latvija noslēdza līgumu par naftas iegulu izpēti Baltijas jūrā – kasjauns.lv) Izpētes urbums atradās strīdus zonā.
Uzzināju, ka latviešu un „Amoco” līgumam ir pievienotas kartes, kurās skaidri redzams, ka urbumi atrodas arī mūsu pusē. Latvieši jau bija „aizrakušies” gandrīz līdz Kaļiņingradai, un mūs apmānīja, noslēdzot līgumu ar „Amoco”. Varētu teikt, ka viņi iebruka mūsu teritoriālajos ūdeņus. Kļuva skaidrs, ka ir nepieciešams novilt skaidru un striktu jūras robežu.
Vienreiz premjers Šļeževičs man paziņoja, ka ar Brazausku brauc uz Maišagalu tikties ar Latvijas vadību. Toreiz es viņam teicu: „Tikai neko neparakstiet!”
Tomēr nākamajā dienā uzzināju, ka Latvijas un Lietuvas prezidenti ir parakstījuši memorandu par jūras robežu. Es vienkārši no gultas izkritu. Man bija šoks! Uzreiz traucos pie prezidenta un viņam paziņoju: ja viņš neatsauks memorandu, tad visa Ārlietu ministrijas vadība atkāpsies.
Prezidents uzreiz saprata, ka briest nepatikšanas, Ārēji Brazausks bija mierīgs, tikai noteica: brauc un nokārto lietas. Sarunas Rīgā bija ļoti smagas, mani visādi dīdīja, bet es savu panācu. Ar laiku mēs sagatavojām prezidenta dekrētu ar savu jūras robežas variantu, bet prezidents anulēja Maišagalas memorandu.
Tomēr traips prezidenta Brazauska biogrāfijā palika. Kaut gan domāju, ka šis memorands drīzāk ir mūsu un Latvijas premjeru roku darbs.
Mums ar Latviju joprojām nav jūras robeža. Līgums ir, bet Latvijas puse to neratificē. Tā ir mūsu bēda, par kuru neviens nerunā...
Notikumus pirms 15 gadiem spilgti raksturo toreiz teiktās runas. Latvijas Saeimas Ārlietu komisijas Indulis Bērziņš teica: „Kaut vai līdz attiecību pārraušanai, bet mēs šo līgumu ratificēsim.” Savukārt premjers Šķēle ierosināja peļņu no naftas iegulām pārdalīt uz pusēm, neatkarīgi no tā, kuras valsts teritoriālos ūdeņos tā tiks uzieta. Toties Lietuva, neko negribēja dzirdēt.
Latvieši lietuviešus nesaprata. Viņi uzskatīja, ka, ja naftu atrastu Lietuvas teritoriālos ūdeņos, mums par to būtu jābūt pateicīgiem, jo amerikāņu un zviedru ģeologi to būtu atraduši par Latvijas naudu.”
Šķēle apvaino Lietuvas ārlietu ministru
Strīdi bija nokaitēti līdz iracionāliem apmēriem, kas bija neadekvāti. Piemēram, toreizējais Latvijas premjers Šķēle Lietuvas ārlietu ministru vienā no intervijām raksturoja, kā cilvēku, kurš māk tikai vienu lietu – nēsāt lapsādas naģeni (iemīļoto Lietuvas ārlietu resora vadītāja galvassegu). Šis Šķēles izteiciens vairākus mēnešus radīja spriedzi Latvijas un Lietuvas diplomātiskajās attiecībās.
Viss beidzās ar to, ka Latvijas nolīgtās ārvalstu ģeoloģijas kompānijas atstāja Baltijas jūru un šeit naftas meklēšanas darbi apsīka.
